Tad ieradās Kelso un divi citi oficieri, kas nomainīja Varrenu noliktavā, un leitnants pacēla pie viņa acīm «tārpu» bloknotu, kurā ar «tārpu» zīmuli bija ierakstījis, ka sargkuģa galvenie •centri ieņemti. Beigās viņš bija piezīmējis, ka maršalam noteikti atlicis pavisam maz gaisa, un tāpēc leitnants iesakot atļaut sevi pavadīt uz gūstekņu mītnēm. Varrens uzskrīvēja bloknotā piekrišanu, un viņi kopīgi devās ceļā.
Tas notika trešajā gaiteņu krustojumā — Varrenam piepeši pietrūka gaisa. Viņš izmisīgi norīstījās, bet plaušās vairs neie- plūda ne lāse skābekļa. Viņa krūtis dega kā ugunī, acu priekšā sametās melns, un galvā aizvien skaļāk un skaļāk iedunējās āmuri.
Pēc visa, ko esmu izturējis, gremzās Varrens, man gaidāma šāda nāve!
Viņš juta, ka Kelso satver viņa roku, un ieķērās tajā kā izmisis slīcējs, kurš cīnās par savu dzīvību. Viņš juta, kā pirksti sažņaudz Kelso klūgu bruņas, juta, kā tievās caurulītes zem viņa pirkstiem liecas un lūst, un niecīga saprāta liesmiņa kādā smadzeņu šūniņā liecināja, ka tagad viņš pakļāvis briesmās arī leitnanta elpu, varbūt pat nolēmis Kelso nāvei, bet šo niecīgo saprāta dzirksti aizskaloja un izdzēsa trakas panikas vilnis…
*
Plaušās ieplūstot skābenajam gūstekņu mītnes gaisam, viņš atkal atguvās. Ķiveres stikls priekšpusē bija pārsists, un Kelso jāšus sēdēja viņam uz krūtīm un turēja roku pie viņa mutes, lai Varrens neieelpotu apkārt lidojošās stikla drumstalas.
Varrens uzsita pa Kelso roku, lai tas saprastu, ka viss atkal kārtībā. Leitnants viņu smaidīdams palaida vaļā un ar ķīli uzmanīgi pārsita paša ķiveres stiklu. Tad viņi abi sāka atlauzt ķiveru slēdžus.
Izšķilties no neērtajām klūgu bruņām un stikla podiem un atkal brīvi kustināt vidukli un pieliekties bija patiesa bauda. Visās lielās telpas malās vīri atbrīvojās no «papīrgroziem», palīksmoja par atgūto brīvību, tad, uzlikuši galvā īstās ķiveres, piestiprināja sešstundu balonus un steidzās nomainīt tos, kuri kārklu bruņās vēl aizvien stāvēja svarīgos posteņos, vai arī devās meklēt oficierus, kuriem gaisa krājumi bija beigušies pa ceļam uz gūstekņu mītnēm. Sādu gadījumu bija milzums; bija vīri, kurus nācās izlauzt no tērpiem un elpināt mākslīgi vai injicēt zāles, lai atkal iedarbinātu to sirdis. Bet bija arī tādi, kuri vairs ne uz ko nereaģēja. Tie bez ārējām brūcēm lidinājās pa telpu — tikai par dažām minūtēm nokavējuši uzvaru un zaudējuši dzīvību. Šo vīru Varrenam bija sevišķi žēl.
Piepeši viņš pamanīja, ka Kelso blenž uz viņa kāju. Varrens pagriezās un ieraudzīja bultu, kas bija caururbusi viņa ikrus. Varrens izplūda smieklos un konstatēja, ka nomierināties izdodas tikai ar milzīgu piepūli! Tad viņš pacēla kāju un piesardzīgi bultu izvilka. To darīdams, viņš varēja vai skaļi kliegt sāpēs, tomēr viņa sejas izteiksme nemainījās, vienīgi elpa kļuva smagāka.
Varrens nosprieda, ka pēc apkaunojošā vājuma mirkļa gaitenī un pirmatnējās histēriskās smieklu lēkmes viņam kaut kas jādara, lai atgūtu Kelso cieņu, un tāpēc viņš pacēla bultu gaisā un sausi piezīmēja:
— Un es aizvien domāju, ka patīku vīriem…
— O, ser, tā jau tas arī ir, — iebilda Kelso.
Varrens apjucis novērsās. Tas tomēr nebija pareizi, ka tāds- nobriedis, inteliģents un drošsirdīgs vīrs kā Kelso uzlūko viņu kā suns saimnieku.
Vēl pēc kādas stundas Varrens — dienesta tērpā ar skābekļa baloniem, skaņu membrānām un ventilācijas ierīcēm — kopā ar Kelso un prāmja pilotu vēlreiz apstaigāja kuģi. Kaut arī šķita, ka viņi uzvarējuši, tomēr bija pilnīgi iespējams, ka šajā milzļgaja kuģī kaut kur ir noslēpies kāds par zaudējumu izmisis «tārps» un gudro, kā uzspridzināt sevi kopā ar visu kuģi.
Un tā bija Varrena grupa, kura uzgāja pēdējos dzīvos «tārpus». Kabīnē to bija divi. Tie bija kosmiskajos tērpos, taču bez ieročiem. Blakus tiem lidinājās trīs zemspiediena šūpuļi, līdzīgi- ar plastmasu pārsegtām nestuvēm, kādas izmanto ievainoto pārvietošanai bezsvara apstākļos, un katrā no tām atradās pa vienai eļļainai, blāvai un raustīgai būtnei. Viņi uz mirkli apjuka, līdz saprata, kas atrodas viņu priekšā.
— Ja visā Piena Ceļā ir vēl kaut kas izskatā baisaks par «tārpu», — beidzot nomurmināja Kelso, — tad tas ir «tārpa» mazulis …
Kad sagūstītie «tārpi» bija aizvesti to mītnēs Hatona Kalnā,. Varrens pavēlēja pašus pirmos uz sava kuģa atgādāt Petersu un Habardu. Viņam bija ilgāka saruna ar politoficieri, un tās gaitā Habards notikušo sāka redzēt Varrena acīm. Pēc tam_ Varrens viņu atlaida — pārliecināts, ka Habards vairs neuzstāsies pret viņa plāniem. Ar Petersu bija citādi. Varrens parūpējās, lai Peterss varētu izmantot visas iespējamās ērtības, bet nevēlējās uzsākt ar to pārrunas nesagatavots. Viņš nedrīkstēja piedzīvot risku, ka Peterss vēl tagad mēģinātu spraust viņam sprunguļus riteņu spieķos. Un tā kā komandors, tā teikt, «tika iesaldēts», Varrens varēja visu uzmanību veltīt kuģim un tiem oficieriem, kuri veidos tā apkalpi.
Varrens jau no paša sākuma lika skaidri noprast, ka kuģa apkalpē lidos tikai vīrieši.
Varrens pats kuģi neatstāja un uzturēja sakarus ar Fīldingu un Haindu pa «tārpu» radio. Hatons kuģi apmeklēja nepārtraukti.
Majors pauda vislielākās bažas par kosmiskā kuģa vecumu un vispārējo stāvokli, un vienlaikus izteica veselu virkni priekšlikumu, kā neglābjami novecojušās iekārtas varētu uzlabot vai pilnīgi pārveidot. Pēc viņa ieskatiem šis kuģis kaujas laikā izšķīstu gabalos, un tā ieroči nāvīgi apdraudētu nevis mērķus, bet gan pašus oficierus. Vienlaikus Hatons aizvien no jauna ļāva nojaust, ka viņš labprāt lidotu kopā ar citiem. Taču Varrens zināja, ka Hatonu galvenokārt kārdina tehniskais uzdevums — atkal savest šo kuģi kaujas gatavībā un ka majors ir kļuvis pārāk liels pacifists, lai noderētu apkalpē, un tāpēc viņa atbilde aizvien bija noraidoša.
Un tā pagāja dienas, nedēļas, un prāmis visu šo laiku divreiz dienā kursēja starp sargkuģi un planētu. Ceļā uz planētu tas ņēma līdz krājumus sagūstīto «tārpu» vajadzībām, pārveda lejup itin visu «tārpu» literatūru, aktus, kartes, elektroniskās un optiskās ierīces, arī visus instrumentus un mehāniskos rīkus, bez kuriem varēja iztikt. Atpakaļceļā tas veda pārtiku, izraudzītos Komitejas vīrus un simtiem kastu tā auga, ko Hatons bija kultivējis, lai izveidotu kuģī atmosfēru. Hlors pakāpeniski tika izvadīts kosmosā, klājā pēc klāja iepildot skābekli saturošu gaisu. Pēc tam kuģa remontdarbi un krājumu piegāde norisa vēl ātrāk.
Iekšējais apgaismojums tika samazināts līdz acij tīkamai pakāpei. «Tārpu» kuģa vadības iekārtas pārbūvēja piemēroti cilvēku roku tvērienam, un, cik nu to atļāva tuvā planēta, tika izmēģināti arī ieroči.
Vīri ātri vien pierada pie zemajiem klāju griestiem, pierada sakrustotām kājām sēdēt «tārpu» krēslos un gulēt lielajās ovālajās gultās, kas atgādināja polsterētus guļamtīklus.
Varrens bija atļāvis katram, kam nepieciešamas citas mēbeles, vest tās ar prāmi augšā, bet drīz vien konstatēja, ka tos, kuri nevarēja sēdēt «tārpu» krēslā vai gulēt «tārpu» gultā, pārējie uzskatīja par mīkstčauļiem.
Visa kuģa apkalpe bija īstā eiforija, un kļuva skaidrs, ka nav vairs jēgas vēl ilgāk kāvēties orbītā ap cietuma planētu, un tā-
pec Varrens plus astoņdesmit eeturtaja B-diena lidoja ar prāmi lejup, lai sniegtu pēdējos norādījumus un atvadītos.
Sev līdzi Varrens bija paņēmis Kelso un Petersu. Kad viņi nosēdās, viņš pavēstīja leitnantam, ka atgriezīsies pēc stundas un lai tas gaidot viņu pie prāmja. Viņam vajadzēja pasacīt flotes kapteinim ļoti daudz, un nekas no tā nebija domāts Kelso vai kāda cita fanātiska Komitejas vīra ausīm. Ceļā no prāmja uz An- dersontaunas drupām Varrens runāja gari un plaši, bet koman- dors tikpat kā neatbildēja. Varbūt tas bija saistīts ar nopostīto ainavu un aso ugunsgrēka dvaku, kas vēl aizvien jaudās gaisā, bet varbūt Peterss vienkārši bija šokēts par to, ko viņam klāstīja maršals.