Pēdējai sapulcei vajadzēja notikt noliktavā ostas tuvumā, kura bija atjaunota viena no pirmajām. Solus te aizņēma aktīvi Anti- komitejas oficieri, labākie Hatona Kalna tehniķi un pārējie Varrena štāba locekļi.
Kad Varrens kopā ar flotes kapteini ieņēma vietu aiz galda sapulces telpā un nolika sev blakus ķiveri, viņš šķita nīgrs. Vaļsirdīga atzīšanās reti ir patīkama, un tikai Varrenam pašam bija zināms, cik daudzās lietās viņam jāatzīstas.
— Mēs aizlidosim, tiklīdz es atgriezīšos uz kuģa, — viņš iesāka skarbā balsī. — Pirms atvadīšanās sniegšu jums dažus paskaidrojumus un instrukcijas. Visupirms es jums vēlētos teikt, ka tie oficieri, kuri jau kaļ plānus, kā vislabāk izvairīties no glābšanas grupas un atgriešanās aktīvajā dienestā, var nomierināties. Es neatgriezīšos, lai jūs evakuētu. Pēc jums neatgriezīsies neviens.
Klausītāju naidīgajās sejās piepeši iegūla apmulsums, un Varrens jautāja sev, vai tas bezdibenis, kurš pēdējo mēnešu laikā pavēries starp viņu un šiem vīriem, ir pārvarams vienas īsas sarunas laikā. Būtu jau skaisti, bet, stāvot te kaujas tērpā visu šo mundieru un bezformīgo ādas jaku ģērbto ļaužu priekšā, viņš pats jutās «tārpam» līdzīgs svešinieks.
— Tam par iemeslu ir situācija, kura iezīmējās jau tolaik, kad es vēl nebiju sagūstīts, — Varrens turpināja. — Lai gan mani pārsteidza tas, ka tajos trīs gados vien, kurus es aizvadīju šeit, varēja notikt tik pilnīgs mūsu militārās organizācijas sabrukums. Un tomēr tas ir noticis. Sabrukumu veicināja slikta politiskā vadība, masveida dezertēšana un piemērotu oficieru un tehniķu trūkums. Flotes kapteinis jums apliecinās, ka mums šai ziņā ir aktuāla un precīza informācija. Jau manā laikā šis sabrukums bija tik liels, ka iespēja evakuēt gūstekņus no šīs planētas bija ārkārtīgi niecīga, — neraugoties uz visu, ko esmu jums stāstījis, lai pārliecinātu jūs par pretējo …
Šai sakara mans lēmums atbalstīt Bēgšanas Komiteju prasa paskaidrojumus . ..
Varrens vēlreiz īsi raksturoja situāciju, kāda bija izveidojusies uz planētas pirms viņa ierašanās, pieminēja visu sabiedrību apdraudošos fanātiskās Komitejas plānus. Šos fanātiķus no mērķa nespēja novērst nedz flotes kapteiņa ievērojamā autoritāte un spējas, nedz ārkārtējie faktori un tīri bioloģiski spēki — un te bija jāteic, ka gūstekņus planētai daudz spēcīgāk piesaistīja pieaugošais bērnu skaits nekā «tārpu» sargkuģis; taču Komitejas vīri augstāk par visu vērtēja oficiera pienākumu un godu. Tāpēc Varrens toreiz bija nolēmis pievienoties Komitejai, jo tā bija vienīgā iespēja kontrolēt šos stūrgalvīgos, tomēr apbrīnojamos vīrus un vest tajā virzienā, kādā tiem vajadzēja iet.
Kad Varrens nostājās Komitejas pusē, viņš iesāka otrā kontinenta apgūšanu, kas savukārt deva ierosmi sakaru un satiksmes izveidei un plašas tirdzniecības sākumam. Taču bez Komitejas darbīguma un organizētības tas nebūtu bijis iespējams. Bez tam viņš — un te nu viņš bezdievīgi samelojās — bija licis pierakstīt un izplatīt visas apjomīgās tehniskās zināšanas, veidojot pamatus izglītības un audzināšanas sistēmai. Rezultātā vairs nedraudēja briesmas, ka zināšanas mirs reizē ar to nesējiem. Bez tam tagad tehnikas attīstību nodrošinās uz planētas atstātā «tārpu» aparatūra.
Bija laiks, kad Varrens vēlējās iet flotes kapteiņa ceļu, īpaši periodos, kad civilisti un Komitejas vīri satika šķietami labi. Bet tad aizvien kāds no viņa vīriem izmeta kādu aizskarošu repliku, vai arī gadījās nopietna izkaušanās vai neapdomīga privātīpašuma iznīcināšana, un Varrenam nācās atzīt, ka viegli tas nebūs. Lai neitralizētu Komiteju, vajadzēja turpināt flotes kapteiņa iesākto, un tas pie laba gala nekādi nenovestu. Varrena vīri tomēr bija pastāvīgi nemiera cēlāji, vai nu tie sauca sevi par civilistiem, vai par Komitejas biedriem. Viņi piederēja tam cilvēku tipam, kas rada vēsturi — lielākoties gan nepiedienīgā veidā. Tie bija vilki aitu barā. Un vienīgais, ko ar šiem vilkiem varēja iesākt, bija tikt no tiem šādā vai tādā veidā vaļā …
— Vēl vienmēr pastāvēja iespēja, ka «tārpi» pēdējā mirklī atšifrēs lamatas un izšaus raķeti, — Varrens turpināja paskaidrojumus. — Tas būtu dramatiski vienkāršs problēmas atrisinājums, jo pēdējās stundās bēgšanas vietā atradās paši uzticamākie un drosmīgākie Komitejas vīri. Fakts, ka šie ļaudis šāva pār strīpu attiecībās ar civilistiem un dažām sieviešu kārtas oficierēm, man tomēr neļāva viņus vieglu sirdi notiesāt uz nāvi, jo es zināju — tieši tāpat kā jūs — kāds drausmīgs slaktiņš būs pat
veiksmīga bēgšanas norise. Man šie vīri patika, un es vēlējos,, lai būtu iespējami mazāk upuru.
— Jā, es saku, ka viņi nebija pārlieku laipni un pieklājīgi vīri, — Varrens mulsi turpināja, — bet viņiem pietika entuziasma un viņi nekad nebūtu piekrituši, ka ir neizpildāmi uzdevumi. To viņi nedara arī šodien, un man viņi patīk arī tagad. Viņi paveikuši.
— īstu varoņdarbu, — klusu teica Peterss.
Varrens aši uzlūkoja Petersu. Viņš domāja, ka komandora sejā būs jaušams sarkasms, taču vīlās. Dažas sekundes viņš nekustīgi lūkojās uz savu ķiveri, nespēdams parunāt.
— Ko jūs, ser, darīsiet tagad? — mierīgi jautāja Hatons.
Varrens noklepojās. — Mūsu starpzvaigžņu civilizācija sabrūk — un tieši tāpat sabrūk arī «tārpu» kultūra, — viņš teica. — Manā rīcībā ir liels kuģis diezgan labā stāvoklī. Kuģī ir vairāk nekā tūkstotis vīru, kuri visi ir man uzticīgi, kā arī oficieris, kurš spēj mani konsultēt par jebkuras situācijas politiskajiem aspektiem. Tātad puslīdz droši ir iespējams iegūt mūsu rīcībā kādu šīs grūstošās civilizācijas atlūzu, saņemt to savās rokās un izveidot tādu kārtību, kas spētu apturēt vai varbūt pat novērst tendenci noslīdēt barbarismā, kāda iespējama izolētās, no metropoles planētas atkarīgās kolonijās. Tātad tas būs mans mērķis. Turpretī jūs gaida daudz grūtāks uzdevums.
— Ja jūs tam neticat, — viņš īgni turpināja, — tad kaut var tagad paprātojat, kas jūs esat īstenībā.
Varrens lūkojās klausītāju sejās. Tagad viņš tiem pateiks patiesību, kādēļ vajadzēja mirt simt četrdesmit diviem kaujas oficieriem — pateiks patieso iemeslu.
— Uz jūsu planētas pastāv zinātniski izglītotu, psiholoģiski stabilu un augsti inteliģentu cilvēcisku būtņu kopiena, un, cik nu tas bijis iespējams, tagad novērstas nepastāvīgās un neveselīgās tendences šai pasaulē. Tātad jūsu stāvoklis ir vienreizējs, un no jums un jūsu pēctečiem es varu gaidīt ļoti daudz. Varbūt daži no jums domājuši, ka, kļuvuši par civilistiem, pārkāpj dienesta zvērestu un nepilda savus pienākumus, bet tā tas nav. Jūsu pienākumi ir nesalīdzināmi lielāki un nozīmīgāki — tā ir civilizētu cilvēku atbildība mežonības priekšā.
Es nespēju izskaidrot detaļas, kas jums būtu darāms, — Varrens turpināja, — taču attiecībā uz tehniku es iesaku vēl gadus desmit strādāt pazemē, lai jūs būtu drošībā, ja orbītā parādītos kāds «tārpu» kuģis. Lai gan man šķiet, ka tāds te vairs nekad neieradīsies. Šai laikā jūs uzturēsiet dzīvu starpzvaigžņu kultūras zinātni un rūpēsieties par to, lai bērni iemācītos ne tikai drāzt sprunguļus, bet daudz ko vairāk! Vienlaikus jums jāmēģina