Dažos mirkļos viņš novāca visu no galda un uzstadīja svariņus. Vienā svaru kausā viņš ielika piecpadsmit uncu atsvaru, bet otrā sabēra zelta smiltis tikpat lielā svarā. Tad atsvara vietā iebēra zeltu, tā iegūdams precīzi nosvērtas trīsdesmit unces. Tās viņš sabēra visas vienā kausiņā un rūpīgi nobalansēja otru svaru kausiņu, no jauna piebērdams zelta smiltis. Nu bija nosvērts viss zelts, bet pats svērējs nosvīdis. Viņš trīcēja aiz sajūsmas un bija no laimes gluži apreibis. Tad izkratīja maisiņu līdz pēdējam smilšu graudiņam, kamēr viens svaru kauss noslīdēja uz galda. Līdzsvars tika atjaunots, uzliekot divdesmitdaļ- unces atsvariņu un piecus zelta graudiņus otrā kausiņā. Galvu atgāzis, viņš stāvēja kā apburts. Kulīte bija tukša, toties svaru svērtspēja kļuvusi bezgalīga. Tagad viņš varēs uz tiem nosvērt zeltu, sakot ar sīkāko graudiņu un beidzot ar neskaitāmām mārciņām. Mamons kvēlojošiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Saule slīdēja uz rietu, slīpie stari iespīdēja pa atvērtajām durvīm un spoži apmirdzēja dzelteno bagātību uz svariem. Dārgas kaudzītes ka bronzas Kleopatras zeltītās krūtis liegā vizmojumā atstaroja gaismu. Laiks un telpa šķita izgaisuši.
— Lai dievs mani soda, ja jums tur nav zelta par dažu labu ginejul
Džeikobs Kents sviestin apsviedās apkārt, tai pašā mirklī tverdams pēc divstobrenes, kas bija nolikta pa ķērienam. Bet, ieraudzījis nelūgtā viesa seju, viņš streipuļodams atkāpās. Tas bija Cilvēks ar rētu!
Ienācējs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu.
— Neuztraucieties jel, — viņš noteica, atmezdams ar roku, — un nedomājiet, ka taisos aiztikt jūs vai jūsu nolādēto zeltu. Jūs taču esat gatavais muļķis, nudien, — atnācējs domīgi piebilda, redzēdams, ka Kentam aumaļām plūst pār seju sviedri un grīļojas ceļi. — Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmis, un nerunājat ne vārda? — viņš turpināja, kamēr Kents rīstījās, nespēdams ievilkt elpu. — Mēli esat norijis, vai? Kas jums kaiš?
— K-k-kur jums ta gadījas? — Kents beidzot ar pūlēm izmocīja pāris vārdu un ar drebošu pirkstu norādīja uz drausmīgo rētu, kas stiepās svešajam pār vaigu.
— Mans biedrs matrozis ietrieca no grotmasta man ģīmī asu dzelzs gabalu. Nu, un, kad nu esat tā izprašņā- jics, tad es gan arī gribētu zināt, kāda jums gar to daļa? Ja, taisni to es gribētu zināt — kāda jums gar to daļa? Vai jums tā nav pa prātam, velns parāvis? Vai tādam brālim kā jums tā nepatīk? Nu, runājiet!
— Nē, nē, — Kents, vārgi pasmaidīdams, atteica un atslīga uz ķeblīša. — Man tikai gribējās zināt.
— Vai neesat nekad tādu rētu redzējis? — svešais nikni noprasīja.
— Nē.
— Nu — vai nav skaista, ko?
— Ir, ir, — Kents piekrizdams pamāja ar galvu, gribēdams nomierināt dīvaino ciemiņu, taču saņēma par savu laipnību tādu lamu birumu, kādu nepavisam nebija gaidījis.
— Ak tu nolādētais smerdeli, auzu putras dauķis, lempis pēdīgais! Ak tad tu gribi teikt, ka riebīgākā rēta. kādu dievs tas kungs jel kad cilvēka ģīmī iecirtis, esot skaista? Tā tu gribēji apgalvot, tu . .. .
Un karstasinīgais jūras dēls nu palaida tādu fantastisku vārdu birumu, piesaukdams dievus un velnus, jaunus un vecus, briesmekļus un rēgus tik virtuozi, ka Džeikobs Kents pilnīgi apstulba. Viņš saruka gluži maziņš un pacēla rokas, it kā aizsargādamies pret belzieniem. Viņš bija tā pārbijies, ka svešais apturēja lamu krusu pusvārdā un sāka dārdoši smieties.
— Re, saule jau sasniegusi kamanu ceļa galu, — ierunājās Cilvēks ar rētu, vēl joprojām raustīdamies smieklos. — Ceru, ka tu pratīsi novērtēt izdevību pavadīt nakti kopā ar vīru, kam tāds ģīmis kā man. Celies nu un samet malku krāsnī. Es pa to laiku izjūgšu un pabarošu suņus. Un malciņu neželo, puis; mežā koku diezgan, un tev laika tiku tikām to saskaldīt. Un pie viena neaizmirsti atstiept spaini ūdens. Un nu naskāk, citādi, nudien, apgriezīšu tev sprandu!
Tas nu bija kaut kas nedzirdēts. Džeikobs Kents iekur uguni, skalda malku, atnes ūdeni — pakalpo viesim kā mācēdams! Jau Dausonā Džims Kārdidžijs bija saklausījies pilnu galvu ar nostāstiem par šā ceļmalas Šeiloka nedarbiem; un garajā ceļā daudzi upuri bija uzskaitījuši vēl labu tiesu dažādu apgrēcību. Tādēļ Džims, kuram kā daždien jūrniekam patika reizēm palaist spēcīgāku joku, gribēja, negaidot iebrukdams būdā, tās saimnieku pamatīgi nobiedēt. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņam tas varen labi izdevies, taču pat nenojauta, cik svarīga loma bijusi viņa rētai. Nesaprazdams, kāpēc Kents tik briesmīgi pārbijies, viņš tomēr bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma to izmantot gluži tāpat, kā moderni tirgotāji izmanto labi ejošu preci.
— Lai velns par stenderi paliek, esi gan tu izdarīgs zellis! — viņš atzinīgi noteica un, galvu piešķiebis, vēroja namatēva rosīšanos. — Tev nu nevajadzēja vis braukt uz Klondaiku zeltu rakt. Tu taču esi dzimis krodzinieks. Pa upi braukdams, es tuvu un tālu esmu dzirdējis tevi daudzinām, bet nekad nebūtu domājis, ka esi tāds ziķeris.
Džeikobam Kentam briesmīgi gribējās ietriekt svešajam ģīmī bises lādiņu, tomēr rētas maģiskais spēks bija pārāk varens. Šis taču bija īstais Cilvēks ar rētu, tas pats, kas iztēlē viņu tik bieži aplaupījis. Šis tātad bija tās būtnes iemiesojums, kuras astrālo atveidu viņš tik bieži redzējis sapņos, cilvēks, kas tik bieži centies ar varu atņemt viņa bagātību, un tagad — citādi tas nebija izskaidrojams — Cilvēks ar rētu patiesi ieradies, lai viņu apzagtu. Un rēta! Kents nespēja novērst skatienu no tās, tāpat kā nespēja apturēt savas sirds pukstus. Lai kurp viņš acis vērstu, tās neizbēgami atgriezās pie rētas, kā kompasa adata atgriežas pie pola.
— Ko tev mana rēta nodarījusi! — negaidot ierēcās Džims Kārdidžijs, kad, segas uz grīdas klādams, nejauši pacēla galvu un pamanīja Kenta saspringto skatienu. — Ja tā tev pagalam nedod miera, tad, man domāt, visprātīgākais būs, ja nolaidīsi klīveri, nodzēsīsi gaismu un liksies uz auss. Jēziņ, taču kusti jel, citādi, dievs sodi, es tev ietriekšu degunu purnā!