Kents bija tik satraukts, ka tikai ar trešo pūtienu viņam izdevās nodzēst lampu, un viņš uzlīda lāvā, pat mokasīnus nenoviicis.
Jūrnieks jau drīz vien savā cietajā guļvietā sāka omulīgi krākt, bet Kents blenza melnajā tumsā, neatlaizdams roku no bises un cieši nolēmis neaizvērt acis līdz rītam. Viņam nebija izdevies noslēpt savas piecas mārciņas zelta, kas atradās munīcijas kastītē lāviņas galvgalī. Taču, par spīti izmisīgajām pūlēm neaizmigt, viņš beidzot tomēr iesnaudās ar visu zelta smagumu sirdī. Ja viņš tonakt nebūtu aizmidzis tik satrauktā prātā, tad viņam nebūtu uzbrucis mēnessērdzības dēmons un Dzimām Kār- didžijam nākamajā dienā nebūtu radusies vajadzība pēc skalojamās pannas.
Uguns krāsniņā pēc nesekmīgas cīņas beidzot izdzisa, sals spiedās iekšā pa sūnu drīvējumu baļķu starpās, un būdā kļuva krietni vēsāks. Suņi ārā apklusa un, sniegā saritinājušies, sapņoja par debesīm, kur nekad netrūkst zivju un nav ne dzinēju, ne citu mocītāju. Būdā jūrnieks gulēja kā beigts, kamēr namatēvs, dažādu iedomu un iztēles mocīts, nemierīgi grozījās. īsi pirms pusnakts viņš piepeši nosvieda segas un piecēlās. Svarīgi ir piebilst, ka visu, pie kā nu ķērās, viņš izdarīja, sērkociņu neuzšķīlis. Viņš pat neatvēra acis — varbūt tādēļ, ka būdā tikpat bija tumšs, varbūt tādēļ, ka baidījās ieraudzīt baismīgo rētu viesa sejā; lai nu bijis kā būdams, viņš, nekā neredzēdams, atvēra patronu kasti, pielādēja bises stobrus, neizbārstot ne druskas, aizbāza stobru galus ar diviem vates kumšķiem, tad visu novāca un atkal aizgāja gulēt.
Tikko rītausma tēraudpelēkiem pirkstiem pieskārās loga eļļotā pergamenta rūtij, Džeikobs Kents pamodās. Piecēlies uz elkoņa, viņš pacēla patronu kastes vāku un ielūkojās kastē. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, drīzāk gan jāsaka— tas, ko viņš tur vairs neredzēja, iedarbojās uz viņu visai dīvaini, ja atceramies viņa histērisko noskaņojumu. Viņš uzmeta skatienu aizmigušajam cilvēkam, kas gulēja uz grīdas, klusi aizvēra kastes vāku un atlaidās augšpēdus. Viņa sejā atspoguļojās neparasts miers. Ne vaibsts
neiedrebējās. Sejā nemanīja ne mazākā satraukuma vai apjukuma. Tā viņš, kaut ko prātodams, nogulēja labu bridi un, piecēlies un sākdams rosīties, darīja to mierīgi, apsvērti un vēsi, bez steigas un bez mazākā troksnīša.
Sagadījās, ka būdas griestu baļķī tieši virs Džima Kār- didžija galvas bija iedzīta pamatīga, resna koka tapa. Džeikobs Kents rīkojās ļoti klusi — pārmeta pār tapu puscollu resnu virvi, kuras abus galus novilka līdz zemei. Virves vienu galu viņš apsēja sev ap vidu, bet otrā izveidoja cilpu. Tad uzvilka bises gaili un nolika ieroci pa tvērienam. Ar lielu gribas spēka piepūli viņš sev» piespieda nenovērsties, ieraugot rētu, un apmeta cilpu gulētajam ap kaklu, tad, pats atkāpdamies, pievilka cilpu un, satvēris bisi, pavērsa to pret gulētāju.
Dzims Kārdidžijs aizslāpis pamodās un apjucis ieraudzīja acu priekšā tērauda stobrus.
— Kur tās ir? — Kents noprasīja, palaizdams virvi mazliet vaļīgāk.
— Nolādēts, uh …
Kents atkal paliecās atpakaļ, no jauna aizžņaugdams matrozim rīkli.
— Tu velna izdzi … uh …
— Kur tās ir?
— Kas? — Kārdidžijs atjautāja, tiklīdz paguva ievilkt elpu.
— Zelta smiltis.
— Kadas zelta smiltis? — pārsteigtais matrozis brīnījās.
— Gan jau zināsi — manējās.
— Es tās acīs neesmu redzējis. Par ko tu mani turi? Par bankas seifu, vai? Kas man gar tām daļas?
— Varbūt tu zini, varbūt nezini, bet es tikpat tevi vaļā nelaidīšu, kamēr atcerēsies. Un, ja tu kaut pirkstu pakustināsi, es tev sašķaidīšu pauri.
— Žēlīgā debess! — Kārdidžijs nostenējās, kad virve sažņaudzās ciešāk.
Kents uz mirkli atlaida cilpu vaļīgāk, un matrozis, it kā neviļus pagrozīdams aizžņaugto kaklu, izmanījās mazliet atslabināt virvi un uzdabūt to zem zoda.
— Nu? — Kents jautāja, gaidīdams atzīšanos.
Bet Kārdidžijs tikai zobgalīgi iesmējās.
— Turpini vien, kar vien mani, nolādētais podlaiža!
Un tad, kā Kārdidžijs jau bija paredzējis, traģēdija
pārvērtās par farsu. Kārdidžijs bija smagāks par Kentu, un Kents, lai arī kā atspērās un locījās, nespēja pacelt matrozi no zemes.
Lai cik izmisīgi viņš pūlējās un cīnījās, matroža kājas turējās pie zemes kā piekaltas un palīdzēja noturēt daļu auguma svara. Ķermeņa augšdaļu noturēt palīdzēja zem zoda pabīdītā virve.
Redzēdams, ka nespēs savu upuri pakārt, Kents nolēma to vai nu lēnām nožņaugt, vai arī piespiest atzīties, kur palicis zeits. Taču Cilvēks ar rētu stūrgalvīgi pretojās nožņaugšanai. Tā aizritēja minūtes desmit vai piecpadsmit, Kents izmisis ļāva savam gūsteknim atkrist atpakaļ uz grīdas.
— Labi, — viņš sacīja, sviedrus slaucīdams, — ja negribi karāties, es tevi nošaušu. Acīm redzot, ir cilvēki, kain nav lemts tikt pakārtiem.
— Tu varen sagānīsi būdas grīdu. — Kārdidžijs visiem spēkiem centās iegūt laiku. — Paklausies, ko es tev teikšu; saliksim galvas kopā un pagudrosim, ko darīt. Tev pazudušas zelta smiltis. Tu saki, ka es zinu, kur tās ir, bet es saku, ka nezinu. Izpētīsim visu, kā pienākas, un sastādīsim rīcības plānu …
— Žēlīgā debess! — Kents viņu pārtrauca, ļaunīgi atdarinādams matroža runas veidu. — Visus plānus sastādīšu es ar šo te šaujamrīku, bet tu varēsi pētīt, ko gribi; tikai ņem vērā — ja iedomāsies pakustēt, es, dieva vārds, sašaušu tevi kā sietu!