Džeikobs Kents minstinājās. Viņš stāvēja pie saules pulksteņa, soļus desmit no sava upura. Kamanās braucējs, šķiet, manīja, ka notiek kaut kas neparasts, jo bija pacēlies ceļgalos, un pātaga svilpdama aizlocījās pār suņu mugurām.
Ena nosedza pulksteņa strēli. Kents notēmēja.
— Sagatavojies! — viņš svinīgi nokomandēja. — Astoņi zv …
Kādu sekundes sīkdaliņu par ātru Džims Kārdidžijs atmuguriski ievēlās bedrē. Kents nolaida šauteni un pieskrēja pie bedres ma!as. Bāc! Bise sprāga tieši matrozim sejā, kad viņš patlaban cēlās kājās. Taču stobra galā dūmu neredzēja; toties spoža liesma izlēca no stobra sāniem pie pašas iaides, un Džeikobs Kents nokrita kā nopļauts. Suņi kā vējš drazās augšā pa krastu un ar visām kamanām pārjoņoja pāri Kentam; braucējs nolēca no kamanām tieši tai mirklī, kad Džims Kārdidžijs, cenzdamies atbrīvot rokas, piecēlās bedre kājās.
— Džim! — atbraucējs, viņu pazinis, iesaucās. — Kas te notiek?
— Kas nu notiek? Ek, nekas nenotiek. Es tikai reizēm šādā veidā mazliet pavingrinos veselības uzlabošanas nolūkā. Kas noticis, tu vecais stulbeni? Kas noticis? Atsien man rokas, es tev gan paradīšu, kas noticis! Pasteidzies, citādi es ar tevi izberzīšu klāju!
— Uf! — viņš nosēcas, kad atbraucējs sāka griezt pušu siksnas. — Kas noticis? To es pats labprāt gribētu zināt. Varbūt labāk tu man pastāstītu, kas te īsti noticis, ko?
Kad viņi apgrieza Kentu augšpēdu, tas bija beigts. Turpat blakus gulēja ierocis — smaga, vecmodīga, pa stobru lādējama bise. Tērauds bija atdalījies no koka. Labās puses stobrā rēgojās vairākas collas gara sprauga. Matrozis ziņkārīgi pacēla bisi. Pa spraugu sāka plūst ārā mirdzoša zelta smilšu straumīte. Tikai tagad Džims Kārdidžijs sāka neskaidri apjaust notikumu sakaru.
— Lai zibens mani uz vietas nosper! — viņš ierēcās. — Tad ta joks! Te tas noladētais zelts bijis noslēpts! Lai die's soda un tevi arī, Cārlij, ja žigli neaizskriesi pēc skalojamās pannas!