Revzins sāka smieties.
— Zināt, lineāls pavisam neder. Kaut gan tas arī nav galvenais. Tas viss ir tikai ārējs apraksts.
Es mēģināju iebilst.
Revzins pieklājīgi smaidīja, laiku pa laikam iekāsējās, šūpoja galvu. Tad sacīja:
— Zavitajevs tiešām necieš kavēkļus. Tādā pašā garā kā d'Artanjans. Taču aiz jūsu Zavitajeva stāv nevis musketieru rota, bet divdesmitā gadsimta zinātne un tehnika. Vai saprotat, kas tas ir par kolosālu spēku? D'Artanjans vēlējās iegūt varu, slavu, bagātību. Bet ko vēlas Zavitajevs? Izpildīt ekspedīcijas plānu? Par maz! Nodrošināt laimi nākamajām paaudzēm? Liekas, par daudz! īstais Zavitajevs ir kaut kur vidū. Tas ir komplicēts sakausējums no daudzām, pat pretrunīgām komponentēm. Un pāri visam — pārliecība, velnišķīga pārliecība! Vai esat ievērojusi — Zavitajevs nekad nešaubās. Te ir ko padomāt… Starp citu, kādos skafandros ģērbušies jūsu varoņi, kas meklē Atlantīdu?
— Superizturigos.
— Super.. . kādos?
— Superizturigos skafandros, — es atkārtoju.
Revzins pasmējās:
— Te jau ir tas āķis! Jums šķiet, ka vajag tikai pievienot vārdu «super» — un viss ir skaidrs … Cik daudz tādu «superu» ir mūsdienu fantastikā! Superātrie, super- jaudas, superizturlgie . . .
— Piedodiet, vai es neiztraucēju?
Es nebiju pamanījusi, ka ienācis Zavitajevs. Viņš stāvēja durvis, rokas sabāzis dzi|i bikšu kabatās, un zobgalīgi vēroja mūs.
— Roboti tuvojas vulkāna krāterim, — Zavitajevs paklusu teica. — Ja tas netraucēs mūžveco problēmu apspriešanu …
— Netraucēs, — Revzins atbildēja.
Mēs iegājām blakus nodalījumā; šeit atradās aparāti, kas vadīja robotus ūdenslīdējus. Uz šaura, it kā saplacināta ekrāna mirdzēja gaišs stars, kas vienmērīgi šūpojās. Bija ieslēgts viena robota televīzijas raidītājs. Ieniršanas ātrums bija liels, un es nevarēju saskatīt stara gaismā iekļuvušās dziļūdens zivis. Tās pavīdēja uz ekrāna kā sudrabotas svītras un acumirklī izzuda.
— Līdz krāterim trīssimt metru, — teica operators, kas sēdēja pie vadības pults.
Tas bija jauns zēns, astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecs. Viņš runāja pārspīlēti nopietni, bet ik pa brīdim neapzināti aplaizīja lūpas. Viņš bija uztraucies. Kaut gan jāsaka, mēs visi bijām uztraukušies. Zavitajeva rūpīgi izstrādātais plāns draudēja sabrukt.
Seit būtu vietā pateikt dažus vārdus par radušos situāciju.
Zemes garoza ir ievērojami plānāka zem okeāna ūdeņiem. Tāpēc pilnīgi saprotams, ka pirmajam mākslīgi radītajam izvirdumam izvēlējās okeāna dibenu. Bet Zavitajevs gāja vēl soli tālāk: viņš nolēma darbus sākt izdzisuša zemūdens vulkāna krāterī. Ceļš līdz magmai kļuva vēl īsāks.
Klusajā okeānā ir daudz vecu zemūdens vulkānu. Pēc ilgiem pētījumiem Zavitajevs izvēlējās vienu, ko viņš nosauca par Plutonu. Okeāna dziļums tajā vietā sasniedza piecus kilometrus. Plutons bija divus kilometrus augsts. Krātera kanāls, ko piepildīja ūdens, sniedzās astoņu kilometru dziļumā, tas ir, atradās sešus kilometrus zemāk par okeāna dibenu. Pusotra gada laikā automātiskās urbšanas ierīces, ko samontēja roboti ūdenslīdēji, ieurbās vēl septiņus kilometrus dziļāk. Pārējais bija veicams ar virzītu sprādzienu. Sagatavošanās darbi sprādzienam jau tuvojās noslēgumam, kad atgadījās nelaime ar pirmo robotu pāri. Nolaida vēl divus robotus — arī tie gāja bojā. Pēc tam vēl divi… Pašlaik ceļā uz Plutona krāteri bija divi pēdējie roboti. Zemūdenē un arī bāzē vairāk robotu nebija.
Stars uz televizora ekrāna atdūrās pret plakano, tumšo Plutona virsotni. Tikai tagad es ekrāna stūrī pamanīju otrā robota izplūdušās kontūras. Tas jau laidās lejā vulkāna krāterī. Robota ārējais izskats atgādināja astoņkāji: sfērisks ķermenis, četras acis — lēcas, pieci lokani metāla taustekļi.
Taustekļi ūdens plūsmā vibrēja …
— Es palielināju nolaišanās ātrumu, — operators teica.
Zavitajevs klusēdams paplikšķināja viņam pa plecu.
— Roboti ir krāterī, bet vadības sistēma darbojas. Kāpēc tā? — Revzins vaicāja.
— Sakari notiek pa vadiem, — Zavitajevs īsi atbildēja. — Šoreiz mēs redzēsim, kas ar viņiem notiek.
Roboti milzīgā ātrumā laidās lejup krātera dziļumā. Nekā nevarēja saskatīt — prožektoru staros krātera sienas saplūda vienā vienīgā miglainā svītrā.
Es vēroju Zavitajevu. Pēc sarunas ar Revzinu jutu, ka ir pilnīgi nepieciešami saprast, pa īstam saprast Zavitajevu. Man bija kauns par ārēji efektīvo, bet paviršo «musketierisko» raksturojumu. Kas tad ir šis cilvēks, kas gatavojas radīt Atlantīdu? Es vaicāju sev un neradu atbildi. Manī brieda kāda ļoti miglaina doma, bet, kāda īsti, to es vēl nevarēju aptvert. Tā mēdz būt pa sapņiem: cilvēks izstiepj pēc kaut kā roku, nupat, nupat satvers — un nesasniedz . ..
Zavitajevs, pieri saraucis, skatījās uz televizora ekrānu. Pāri viņa kalsenajai sejai skraidīja ekrāna atstarotie gaismas atspulgi. Gaismas mirgošanā bija jaušams kaut kas trauksmains, draudošs. Tomēr Zavitajevs palika mierīgs. Un tas nebija tāds miers, kad prasmīgi slēpj satraukumu. Nē, Zavitajevs no tiesas neuztraucās. Ar tādu izteiksmi sejā cilvēks vēro mikroskopa okulāru: kaut kur mikropasaulē risinās notikumi, savā ziņā grandiozi, bet cilvēks mierīgi groza mikroskopa skrūvi, tāpēc ka viņš stāv pāri šiem notikumiem un vada tos …
— Septītajam kaut kas atgadījies! — operators iesaucās.
Uz vadības pults trauksmaini sāka mirkšķināt sig- nālspuldzes. Es pieliecos tuvāk ekrānam. Varēja redzēt, ka robots (viņa attēls strauji palielinājās) līgojas un drudžaini vēcina metāla taustekļus.
— Jāpalielina astotajam nolaišanās ātrums, — Revzins klusu teica. — Tad izdosies izskriet cauri.