Kombinezona raupjais apvalks bija ne tikai plāns, bet arī apbrīnojami lokans un pakļāvīgs. To gandrīz bez pūlēm varēja saņurcīt kā visparastāko audumu.
Skafandri nav mana specialitāte, bet es biju pārsteigta. Dziļūdens skafandri vienmēr ir cieti, ar bruņotu
apvalku. Protams, ir arī mīksti skafandri: tajos ūdens spiedienu izlīdzina gaisa spiediens. Simt metru dzijumā ir desmit atmosfēru liels spiediens. Pat visizturīgākais cilvēks tādos apstākļos var uzturēties dažas minūtes .. . Bet šis skafandrs, kas paredzēts divdesmit kilometru dziļumam (divi tūkstoši atmosfērām!) ir mīkstāks par hidrotērpu, kurā nirst akvalangisti…
— Nē, skafandrs nav mīksts, — Revzins teica. Viņam glaimoja radītais efekts. — Pareizāk sakot, mīksts un tomēr nav mīksts. Jo dziļāk nolaižas, jo tas kļūst cietāks. Turklāt tas ir vienkāršāk, nekā jūs domājat. Apvalkam ir divas kārtas. Arējā kārta — plastmasa. Stiprumam un izolācijai. Bet iekšējā kārta ir no metāla, īstenībā tā ir folija, tikai stipra. Iegremdējoties ūdenī, to uzlādē ar elektrību. Ar pozitīvo elektrību no elektro- statiskā ģeneratora. Vienādu nosaukumu lādiņi atgrū- žas. Apvalkā katra vietiņa tiecas atgrūst tai pretimstā- vošo. Tādējādi ir aizstāts iekšējais gaisa spiediens. Bet cilvēkam statiskie lādiņi ir nekaitīgi . . .
Revzins aizrautīgi skaidroja skafandra uzbūvi. Tā tiešām bija ārkārtīgi vienkārša. Tikai vienā ziņā man radās šaubas — par dzinēju. Tas sastāvēja no elektromagnētu sistēmas, kuri ierosināja svārstību kustības elastīgā metāla plāksnītē, kas gandrīz atgādināja zivs muguras vai astes peldspuru.
— Seit tās pašas priekšrocības, — Revzins teica. — Ārkārtīga vienkāršība. Drošība un vienkāršība. Jūs smaidāt? Nudien, veltīgi. Daba ir asprātīgs konstruktors, ne velti tā zivīm piešķīrusi tieši tādas peldspuras. Ar šo daiktu skafandrā var attīstīt ātrumu līdz desmit mezgliem. Tā nesalūzīs …
Revzinu pārtrauca telefona zvans. Runāja Zavitajevs — mūs gaidīja slūžu kamerā.
* * *
Revzins ātri pabeidza elpošanas aparātu pārbaudi, un mēs iegājām blakus nodalījumā. Bez Zavitajeva šeit bija arī «Dingo» kapteinis Samarins — stalts, iznesīgs jūrnieks, nesen pārnācis šurp no kara flotes, Jermakovs —
Revzina palīgs, jauns cilvēks ar brillēm, ļoti nopietns un nerunīgs, un Gorodeckis — viens no Zavitajeva līdzstrādniekiem, tikpat pašpārliecināts un, acīm redzot, tikpat talantīgs kā Zavitajevs pats.
Revzins ziņoja, ka skafandri sagatavoti.
— Labi. — Zavitajevs paskatījās pulkstenī. — Jāsāk nolaisties. Sakiet, kapteini, — kāds stāvoklis «Irkut- skai»? Vai vētrā kuģim nedraud nopietnas nepatikšanas?
Samarins atbildēja, ka ciklons aizejot sānis, vētra gan esot spēcīga, taču ne bīstama.
Redzams, Zavitajevs pa šo laiku bija izdomājis visu līdz pēdējam sīkumam. Viņš deva rīkojumus, kas mani pārsteidza ar savu ārkārtīgo precizitāti un lakonismu.
— Televīzijas raidītāju es līdzi neņemšu, — viņš turpināja, no jauna pievērsdamies kapteinim, — bet mēs sazināsimies hidrotelefoniski.
— Es nolaidu dzelmē televīzijas kameru, — Samarins teica. — Mēs varēsim jūs novērot… līdz krāterim.
— Labi, — Zavitajevs pamāja. — Nu, tad būtu viss… Dodiet šurp to jūsu skafandru, Pavel Daņilovič!
Revzins un Jermakovs atnesa skafandru. Es skatījos, kā Zavitajevs uzģērbj melno kombinezonu. Bez šaubām, Zavitajevs riskēja daudz — robotu bojā eja nebija nejaušība. Taču ne Zavitajevs pats, ne tie, kas viņam palīdzēja uzvilkt skafandru, ne ar vārdu neieminējās par briesmām. Es nodomāju, ka, divus gadus strādādami okeānā, viņi droši vien pieredzējuši daudz grūtību un viņiem izveidojies savs kritērijs par to, kas ir bīstami un kas nav bīstami. Nekāds labais izskaidrojums tas nebija, bet tomēr izskaidrojums. Neskaidrā doma, kas manī bija pamodusies, redzot, kā Zavitajevs vēro robotu nolaišanos, uzpeldēja no jauna. Es nodomāju, ka Revzinam taisnība: galvenais Zavitajevā ir pilnīga pārliecība, ka notikumus var virzīt pēc sava prāta, valdīt pār tiem. Bet no kurienes radusies tāda pārliecība, kas tai ir pamatā? Atbilde uz šiem jautājumiem neradās…
Jermakovs bez steigas (cik es zināju, viņš visu darīja metodiski) nostiprināja Zavitajevam uz krūtīm elpošanas aparātu. Revzins pasniedza mugursomu ar izvirzīto
metāla peldspuru. No Revzina paskaidrojumiem es jau zināju, ka šajā mugursomā atrodas aparāti, elektrosta- tiskais ģenerators un akumulatori. Ietilpīgais elpošanas aparāts un soma, kuras lejasdaļā rēgojās smieklīgā peldspura, piešķīra Zavitajevam diezgan komisku izskatu. Man par izbrīnu, klāt nāca vēl viena man nepazīstama skafandra detaļa. Tas bija neliels, oranžs balons, ko Jermakovs piekarināja pie elpošanas aparāta. Balonam bija pievienotas divas lokanas metāla šļūtenes ar… pistolēm. Jā, ar pistolēm, kuras turklāt izskatījās ļoti vecmodīgas, es teiktu, kā no operetes: garie pistoļu stobri galā bija paplašināti.