Revzins pasniedza Zavitajevam bruņu cepuri.
— Pagaidiet, — Zavitajevs teica un pagriezās pret mani. — Tad nu tā. Kad būšu nolaidies krātera dibenā, nāks otra grupa. Man nav iebildumu, ka reizē ar to grupu nākat arī jūs. — Viņš brīdi kaut ko apdomāja un atkārtoja: — Jā, kā ekspedīcijas vadītājs es neiebilstu. Protams, ja jums ir vēlēšanās …
Tas bija tik negaidīti, ka es nekā neattapu atbildēt.
— Es neesmu speciālists literatūras jautājumos, — Zavitajevs turpināja, — un jūsu diskusijās ar Paveļu Daņiloviču neiejaucos. Taču man liekas — kaut ko prātīgu uzrakstīt var tikai tad, ja esi redzējis pats savām acīm . . .
Revzins palīdzēja viņam uzlikt bruņu cepuri.
Zemūdenes centrālajā postenī bija tumšs un maz vietas. Gaismu vajadzēja nodzēst, citādi mēs uz televizora blāvā ekrāna nekā nevarētu saskatīt. Tumsā spīguļoja aparātu ciparnīcas. Samarins reizi pa reizei pusbalsī deva rīkojumus stūrmanim. Vienmērīgi tikšķēja hronometrs, izceldams iestājušos sasprindzināto klusumu. Viss, ko mēs redzējām uz televizora ekrāna, noritēja bez mazākās skaņas. Tas radīja īpatnēju, diezgan drūmu kontrastu.
Zavitajevs laidās lejup gandrīz vertikāli. Uz krūtīm piestiprinātā prožektora stars un tievie gaismas kūlīši,
ko izstaroja televīzijas raidītāja lukturi, ar pūlēm spiedās cauri biezajai, zilgani melnajai tumsai. Nolaišanās ātrums bija tik liels, ka trosēs iekarinātais televīzijas raidītājs ar savu manevru dzinēju tikko spēja turēties līdzi Zavitajevam. Kad raidītāja kamera tuvojās Zavitajevam, es redzēju, kādā negantā ātrumā metāla peld- spura šķēla ūdeni. . .
Salaužot saspringto klusumu, iedūcās skaļrunis, un atskanēja Zavitajeva skaidrā, rāmā balss:
— Dziļums divi kilometri. Skafandrs darbojas teicami. Kā dzirdat mani?
Gorodeckis (viņš stāvēja iesāņus, pie hidrotelefona) steigšus atbildēja:
— Dzirdam labi. Tikai redzam pavāji. Televīzijas kamera niķojas. Vai neesat sastapis kaut ko interesantu?
Zavitajevs tūlīt vēl neatbildēja. Pēc tam mēs izdzirdām smieklus:
— Nē, par laimi, pagaidām interesantu sastapšanos nav bijis — ne kalmaru, ne haizivju …
— Skaņa jau manāmi novēlojas, — Revzins ieminējās. — Sakiet Zavitajevam, ka briesmu gadījumā mēs signalizēsim ar televīzijas kameras lukturiem!
Atkal iestājās klusums, ko iztraucēja (pareizāk būtu sacīt — netraucēja) Samarina retās komandas un hronometra vienmuļie tikšķi. Tā pagāja divas trīs minūtes. Pēkšņi Revzins noliecās pie televizora ekrāna un aizsmacis teica:
— Kā tad, klāt kā sauktas … Haizivis! Ieslēdziet kameras sānu lukturus!
Uz ekrāna atplaiksnījās divi plati gaismas kūli, un es ieraudzīju haizivis, pavisam piecas. Viņas riņķoja ap televīzijas kameru, pamazām sašaurinot lokus.
— Brīdiniet Zavitajevu! — Revzins izrīkoja.
Televīzijas kameras lukturi sāka trauksmaini mirkšķināt. Pēc dažām sekundēm (man tās šķita ļoti garas) skaļrunī atskanēja Zavitajeva balss:
— Paldies. Redzu. Šimbrīžam viņas, šķiet, interesē kamera.
Es vaicāju Revzinam, vai nevar kaut ko darīt. Viņš noraidoši pakratīja galvu:
— Tas nav bīstami. Vajadzēja tikai brīdināt.
Viena no haizivīm ļoti tuvu pienāca klāt televīzijas raidītājam. Ekrānā ieslīdēja plata, plakana galva ar lielām, izvelbtām acīm, kas prožektoru staros spīdēja.
— Dziļūdens haizivis, — Jermakovs sacīja. — Tās atklāja Guo un Vilms, pirmoreiz ienirstot ar batiskafu.
— «Atklāja»! … — Revzins noburkšķēja. — Aizklāt vajadzēja, par to tad derētu pieminekli uzcelt.
Haizivs ilgi pētīja televīzijas raidītāja kameru. Pēc tam aizpeldēja sānis, un tūlīt arī viss bars šāvās lejā uz Zavitajevu. Tagad es varēju saskaitīt haizivis: pavisam bija deviņas — vairāk, nekā es domāju. Viņas drīz vien panāca Zavitajevu.
Man par brīnumu, Zavitajevs pat nemēģināja bēgt no haizivīm. Viņš palēnināja gaitu, tad pavisam pārtrauca nolaišanos un pavērsās pretī saviem uzbrucējiem. Plēsoņas viņu ielenca lokā no visām pusēm. Divās vietās gaismas kūļi šķēla šo loku; haizivis gan iznira, gan atkal izzuda melnumā.
Es redzēju: Zavitajevs tur rokās pistoles. Šoreiz haizivis sakļāva loku ļoti strauji. Piepeši (tas notika tik negaidīti, ka es atsprāgu no ekrāna) tumsu pāršķēla spoži zibšņi. Prožektoru gaisma tūdaļ kļuva bālāka. Pa ekrānu sāka šaudīties melnas ēnas. Vēl un vēlreiz noplaiksnījās uguns uzliesmojumi.
Kad acis no jauna aprada ar pustumsu, es redzēju, ka viss ir galā. Zavitajevs turpināja nolaišanos. Haizivis bija nozudušas.
— Pamatīga ierīce, — Samarins negaidot ieteicās. — Kas tas tāds bija?
— Vai iepatikās? — Revzins jautāja. — Tās ir pistoles, kas izmanto elektrohidraulisko efektu. Tās izšļāc šķidruma strūklu ar tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Sit cauri tērauda plāksnei. Turklāt šķidrums ūdenī pats no sevis uzliesmo .. . To, lūk, Pjotrs Nikolajevičs izgudroja. — Viņš pamāja uz Jermakova pusi.
Jermakovs cītīgi slaucīja briļļu stiklus un klusēdams norādīja uz ekrānu.
Jā, uz ekrāna jau bija redzama Plutona robotā virsotne. Zavitajevs, gandrīz nesamazinot ātrumu, apmeta loku virs krātera melnā bezdibeņa un devās lejup.
— Cauri, — Revzins teica. — Var izcelt kameru.
Viņš pievērsās man.
— Iesim! Nolaišanās turpināsies ilgi, vairāk nekā stundu…
* * *
Revzins ar nolūku aizveda mani uz kopkajlti. Viņš nezināja, kas notiks ar Zavitajevu, un negribēja, ka es palieku pie hidrotelefona. Mēs sēdējām kopkajltē pie velvētās sienas un spriedām par fantastiku. Revzina rīcība pienācīgi jānovērtē — viņš centīgi pūlējās novirzīt mani no nepatīkamām domām. Pamazām mēs iesilām sarunā. Un tad es Revzinam teicu: