Spriežot pēc laika, Zavitajevam vajadzēja jau būt garām tai vietai, kur gāja bojā roboti. Es veltīgi pūlējos atsaukt atmiņā, kādas izskatījās tās dīvaini mirdzošās būtnes, kas toreiz pazibēja uz televizora ekrāna. No piepūles sajutu sāpes deniņos. Kaut kur tepat blakus šalca pa cauruļvadiem pārsūknētais ūdens. Tumsā mirguļoja spokainas uguntiņas.
Man neizgāja no prāta saruna ar Revzinu. Atcerējos frāzi, ko Revzins teica par Zavitajevu: «Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielākais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet aprimušu zemūdens vulkānu krāteros.» Revzins uzzināja tikai vienu zinātnisku ideju un — tūdaļ noticēja cilvēkam. Noticēja, viņu vēl nepazīdams, un tagad strādā, kaut gan daudzējādā ziņā nepievienojas viņam, un arī kā cilvēks ir pilnīgs pretstats Zavitajevam.
Mēs esam pieraduši, cilvēkus aprakstot, runāt par viņu ārieni, raksturu, parašām, izturēšanos, uzskatiem. Zinātnieka aprakstam tā vien ir par maz. Vēl vairāk — āriene, raksturs, parašas, vārdu sakot, kādas personas tīri cilvēciskās īpašības atvirzās otrā plānā. Zinātnieks «dzīvē» var būt svārstīgs, mīkstsirdīgs, pat konservatīvs un tomēr ir spējīgs nākt klajā ar drosmīgām, ārkārtīgi revolucionārām zinātniskām idejām. Kāda gan nozīme zinātnieka attēlojumā, vai viņš pats ir skaists vai ne, vai skops, vai devīgs, vai mīl mūziku, vai nemīl? . . . «Saki man, kādas ir tavas zinātniskās idejas, un es pateikšu, kas tu esi.» Vai tā ir?
Manas pārdomas iztraucēja Jermakovs. Viņš stāvēja šaurajā gaitenltī un neatlaidīgi klaudzināja pie atvērtām durvīm. Es uzrāvos augšā, ieslēdzu gaismu. Likās, pagājis labs laiks: notikumi šķita attālinājušies, zaudējuši savu asumu.
— Vai viss kārtībā, Pjotr Nikolajevič? — es vaicāju.
Jermakovs cieši paraudzījās manī, sakārtoja brilles
un īsi atbildēja:
— Jā, viss.
Slūžu kamerā pieci cilvēki patlaban ietērpās skafandros. Sis skats mani uzreiz atgrieza īstenībā.
— Mēs laidīsimies lejā, — sacīja Revzins, skatīdamies kaut kur man garām.
— Jūs varēsiet noskatīties pa televizoru, — aši piebilda Gorodeckis.
Revzins īgni pavīpsnāja. Es sapratu, ka pirms manas ierašanās viņi bija strīdējušies.
— Ekspedīcijas vadītājs man atļāva doties kopā ar jums, — es teicu.
Tas bija teikts stingri un pārliecinoši, kaut gan es vēl arvien nesaprotu, kas man lika tā uzstāt — sākumā es Zavitajeva ierosinājumu nemaz neņēmu nopietni.
— Bīstami, saprotat… — Gorodeckis iesāka.
— Uzvelciet kombinezonu! — Revzins, pievērsdamies man, viņu pārtrauca. — Nekas nenotiks. Ja visi iet… — Viņš drošinādams uzsmaidīja. — Vai atceraties, kā jārīkojas ar skafandru? Es jums paskaidrošu vēlreiz.
* * *
Mīlestībai un atklājumu alkām ir kaut kas kopējs. Abas tās dažkārt paņem cilvēku savā varā pēkšņi un tūdaļ visu pārējo nobīda pie malas. Abas jūtas valdonīgi trauc pretī šķietami nepārvaramām grūtībām, spārno cilvēku, dod spēku un drosmi.
Patlaban diezin vai spēšu aprakstīt tās dīvainās jūtas, kas pārņēma mani, kad atvērās slūžu lūka un, at- grūdusies no «Dingo» borta, es paliku karājoties ūdenī. Pirmajā mirklī likās, ka šis brīdis neizdzēšami paliks atmiņā. Taču pēc neilga laiciņa jauni, daudzkārt spēcīgāki iespaidi izdzēsa savdabīgo sajūtu, kas radās pir-
mājās ieniršanas minūtēs. Atceros vienīgi, ka toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu varēju kustināt rokas. Milzīgais spiediens (to es sapratu tikai vēlāk) gandrīz nepalielināja ūdens blīvumu, un peldēt varēja tikpat viegli kā virs līmeņa, kaut gan skafandra apvalks kļuva ciets: kombinezons locījās tikai elkoņu un ceļu locītavās. Pirmajā laikā radīja neērtības dūraiņi: ar pūlēm varēju savilkt un atlaist pirkstus, — tomēr ļoti ātri es pieradu un vairs nedomāju par to.
Es aizmirsu visu — pārdzīvoju tikai vārdos neizsakāmu lidojuma sajūtu. Kaut gan «lidojums» te nebūtu īstais vārds: atrodoties lidmašīnā, slēgtā kabīnē, mēs fiziski neizjūtam ātrumu. Seit turpretī ātrums bija pilnīgi skaidri sajūtams: dzinējs saudzīgi, bet strauji grūda uz priekšu, skafandrs vibrēja ūdens plūsmā. Reiba galva — no ātruma, no līksmās apziņas, ka varu vadīt skafandru, no skurbinošās domas, ka aiz jostas man
aizbāztas pistoles, bet priekšā — viss jauns, neizpētīts.
* * *
Mēs bijām seši: Revzins, Samarins, Gorodeckis, divi jūrnieki no «Dingo» un es. Skafandra vadīšana tiešām nesagādāja nekādu pūļu: vajadzēja tikai uzmanīt dzinēja darbību, pārējais viss bija automātisko ierīču ziņā. Skafandra svars, kaut arī krietni liels, ūdenī nemaz nebija jūtams.
Prožektoru stari apgaismoja dzelmi divdesmit metrus uz priekšu. Tie izurba šauru, dzeltenu tuneli, aiz kura robežām bija necaurredzams tumsas slānis. Sī aklā tumsa tikai retumis atdzīvojās, kad drāzāmies cauri planktona mākoņiem. Tad melnajā fonā uzplaik- snījās tūkstoši un tūkstoši mirguļojošu uguntiņu, kas atgādināja zvaigžņotās debesis. Šķita, mēs traucamies cauri kosmosam, lidojam tik ātri un tik ilgi, ka telpas un laika izpratne zaudējusi savu jēgu …
Okeāna dzīļu iemītniekus es nemanīju, un tikai vienu reizi dzeltenajā staru kūlī patrāpījās liela, spirālē sagriezta medūza. Uz mirkli tā sastinga un tūdaļ cirtās sānis, tumsā.
Vēlāk, kad uzsākām laisties lejup krāterī, es iztālēm
redzēju veselu baru šauru, mirdzošu lenšu. Krātera sienas strauji sašaurinājās, uz tām trīsēja gari ūdensaugi, kas līdzinājās fantastisku dzīvnieku taustekļiem. Mani ceļabiedri sanāca tuvāk, ielenca mani, sagatavoja pistoles …