Dziļumu mērītājs, kas bija uzvilkts uz rokas, rādija pieci tūkstoši metru. Prieks pagaisa, radās neskaidras, trauksmainas izjūtas, kas ātri pieauga un pārvērtās baiļu sajūtā. Es nožēloju, ka nebiju palikusi uz «Dingo». Šaurā, nemājīgā, līdz kaklam apnikusī zemūdene tagad šķita visjaukākā vieta pasaulē…
Bailes, no kurām nespēju atkratīties un kuras arvien pieauga, lika man atcerēties hidrotelefonu. Es ieslēdzu aparātu, bet mani ceļabiedri klusēja. Mēs tuvojāmies tam dziļumam, kurā bija gājuši bojā roboti, un es sapratu, ka tagad nav laiks sarunām… Man ļoti gribējās dzirdēt Revzina balsi, bet es klusēju, es piespiedu sevi klusēt.
Nolaišanās vilkās bezgalīgi ilgi. Pamazām baiļu sajūta apslāpa, pēc tam pavisam izzuda. Es palūkojos pulkstenī: pagājusi vairāk nekā stunda, kopš atstājām «Dingo». Vēl jāveic pēdējie kilometri. Mēs bijām izni- ruši cauri vulkāna krāterim un tagad laidāmies lejup pa šauro, automāta izurbto šahtu. Prožektoru staros šahtas sienas blāvi atstaroja nespodru, lāsumainu gaismu …
— Kāda oma? — Revzina balss atskanēja gluži blakus. — Vai nenožēlojat, ka nācāt mums līdzi?
— Vai bija bail? — tūdaļ ievaicājās Gorodeckis.
— Ļoti, — es atzinos. — Bet nu jau pārgāja…
— Nebēdājieties, tūlīt atkal būs baigi! — Gorodeckis jautri pasolīja, un visi sāka smieties.
— Lejā ir gaisma, — viens no jūrniekiem ieteicās. — Liekas, priekšnieks.
Jā, no lejas mums tuvojās Zavitajevs. Jau pa lielu gabalu, kādu simt metru attālumā, viņš pa telefonu izrīkoja:
—• Divi lai paliek šeit. Briesmu gadījumā nekavējoties brīdiniet! Pārējie — lejā, ar mani…
Mēs palikām divatā — Revzins un es. Lejā (līdz šahtai bija ap pusotra simta metru) kustējās uguntiņas —
tur sagatavoja sprādzienu. Es pavaicāju Revzinam, kāpēc mūs neizsauc no «Dingo».
— Jau izsauca, — Revzins atbildēja. — Lai sazinātos ar zemūdeni, antena jāpagriež uz augšu un ultraskaņas ģenerators jāieslēdz uz pilnu jaudu. Tomēr labāk pietaupiet enerģiju!
Viņš brīdi klusēja, tad piebilda (es uztvēru bažas viņa balsī):
— Skafandrs paredzēts sešām stundām. Mēs laidāmies lejā pusotras stundas, tikpat daudz vajadzēs iz- niršanai. Turklāt Zavitajevs gandrīz divas stundas agrāk atstāja zemūdeni. Citiem vārdiem, pēc minūtēm
trīsdesmit jādodas augšā …
Atzīšos, no manis nebija nekāds labais sargs. Es ieslēdzu ārējo akustisko uztvērēju un klausījos okeānu. Seit, kolosālajā gandrīz divdesmit kilometru dziļumā, arī pulsēja dzīvība! Es dzirdēju visdažādākās skaņas: dūkoņu, aprautus pīkstienus un kaut ko līdzīgu bungu dārdiem — skaļus, trauksmainus sitienus.
Tad es paskatījos augšup — un vienā mirklī aizmirsu visu pārējo. Virs galvas bija zvaigžņotas debesis! Neskaitāmas mirguļojošas uguntiņas radīja pilnīgu ilūziju par zvaigžņu nosētām debesīm. Sīs debesis bija krāšņākas par Zemes debesīm: zvaigznes kustējās, iznira, dzisa, laistījās visās varavīksnes krāsās…
Es iedomājos, ka cilvēce ar lielu nokavēšanos sāk iekarot dzelmes. Kāpēc tā? Peldpleznas, masku, elpošanas caurulīti varēja izgudrot jau faraonu laikā. Akva- langs parādījies vismaz piecdesmit gadu par vēlu. Cietie skafandri simt gadu laikā nav nemaz uzlaboti. Batisfēru un batiskafu varēja konstruēt jau pagājušā gadsimta vidū …
Mēs tiecamies uz tālajām planētām: gandrīz vai katrs puišelis sapņo par lidojumiem kosmosā. Bet tepat mums līdzās — milzīga, neizpētīta pasaule. Te ir viss — nepazīta dzīvība, neatklāti noslēpumi, nāves briesmas, neizsmeļamas bagātības. Un turklāt — neviena neredzēts skaistums.
Seit viss ir nākotnē. Seit būs savs Hidronautikas Teorētiķis. Būs savs Galvenais Konstruktors. Būs pirmie hidronauti un pirmais pasaules apceļojums pa okeāna dibenu…
— Ieslēdziet dzinēju! — Revzins abām rokām pakratīja mani aiz pleca. — Mūsējie nāk. Uz augšu! Uz augšu!
Es pabīdīju ieslēgšanas sviriņu, aiz muguras sāka locīties un vibrēt peldspura, un ar šo brīdi laiks strauji traucās uz priekšu. Mēs virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu; salīdzinot dziļumu mērītāja un pulksteņa rādījumus, es konstatēju, ka ātrums ir seši metri sekundē. Zavitajevs lika pievienot rezerves akumulatorus; dzinējs strādāja ar forsētu jaudu.
Ultraskaņas telefona antena tagad bija vērsta uz augšu, un es labi dzirdēju «Dingo». Diemžēl pie aparāta zemūdenē dežurēja Jermakovs. Metodiski, ik pēc desmit minūtēm viņš atkārtoja vienu un to pašu: «Kā ir?» — un, saņēmis atbildi, apklusa …
Mūsu prožektoru stari saplūda platā un gaišā gaismas kūlī. Zavitajevam un Revzinam bez tam vēl bija spēcīgas ultravioleto staru spuldzes. Nekas nestājās mums ceļā uz augšu. Un neviens arī neuzdrošinātos stāties mums pretim — tā man tobrīd šķita. Tomēr pagāja (es teiktu — aizlidoja) nepilna stunda, un ceļu mums aizšķērsoja tās pašas būtnes, kas uzbruka robotiem.
Tas notika nepilnu trīs kilometru dziļumā. Līdz izejai no krātera bija vairs tikai ap divsimt metru. Mēs arvien vēl virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu, un pēkšņi priekšā (Zavitajevs un Samarins atradās ap trīsdesmit metru virs manis) nostiepās žilbinoši spožas svītras. Es tūdaļ izslēdzu dzinēju. Telefonā iedūcās Sa- marina balss:
— Augšā … tie paši… Es pamanīju divus.
— Ir vairāk, — Zavitajevs papildināja. — Viņi slēpjas ūdenszālēs. Visiem atkāpties lejāk, pa labi, pie klints izciļņa . . . Velns parauj! . . .
Atkal noplaiksnījās ugunīgas šaltis. Un tad es ieraudzīju tos, kas mums uzbruka. Īstenībā jāsaka, tos es
tieši neredzēju. Tos nevarēja redzēt — tie bija caurspīdīgi un tāpēc neredzami. Bet ultravioleto staru gaismā kaut kas šo būtņu iekšās fluorescēja. Iekšas — arī tas bija ļoti nosacīts apzīmējums. Sākumā es nodomāju, ka spīd kaula vai skrimšļa skelets. Pašlaik es vairāk sliecos domāt, ka fluorescēja caurspīdīgās bruņas. Vai nu tā bija, vai nebija — tas, kas spīdēja, izskatā atgādināja zirnekli ar sešām milzīgi lielām, posmainām ekstremitātēm. Tieši zirnekli, nevis masīvu krabi, jo šo būtņu kustības bija neiedomājami vieglas un ašas. Ja zirnekļi kustētos lēnāk, es, liekas, tos būtu varējusi saskatīt, jo pilnīgi caurspīdīgi tie, protams, nevarēja būt. Bet zirnekļi šaudījās virs mums zibenīgi ātri. Šķita, ka tur lido milzīgi plēsīgie putni.