Mēs atvairījāmies ar elektrohidrauliskajām pistolēm. Zirnekļiem pretī triecās ugunīgas strūklas, ūdens vārījās no uguns, burzguļoja milzīgi tvaika burbuļi … Zirnekļi samuka ūdenszāļu ceros, bet pēc tam atkal metās uz mums. Acīm redzot, viņi nepazina baiļu. Viņus apturēja tikai uguns. Tomēr ar stulbu neatlaidību viņi atkal un atkal no jauna līda mums pretī. Sākumā bija trīs vai četri. Pēc tam saradās vēl. Es saskaitīju astoņus, un tad man sajuka skaits.
— Nelāgi, — Revzins, smagi elpodams, teica. — Ja viņi aizturēs mūs vēl stundu, pusotras, mums izbeigsies skābeklis.
Es sapratu, ka viņš runā par Zavitajevu: mūsu skafandros skābekļa vēl bija diezgan.
— Vajadzēs mēģināt, vai nevar izlauzties cauri, — Samarins ieteicās.
— Pareizi, biedri kapteini, — viens no jūrniekiem viņu atbalstīja. — Nostāsimies lokā un . . .
— Nesteidzieties! — Zavitajevs iejaucās. — Mēs pat nezinām, ar ko šie radījumi taisās mūs pieveikt. Nevar doties tiem pretī bez apdoma.
Zirnekļu tuvošanās pārtrauca sarunas. Šoreiz viņi nāca virsū blīvā masā. Viens no tiem tuvojās man — es skaidri redzēju tā garo taustekļu violeto vizmu un pasteidzos nospiest abu pistoļu mēlītes. Uguns siena aizdzina zirnekļus.
— Pēc stundas iedarbosies spridzeklis, — Zavitajevs
turpināja. — Sāksies izvirdums. Tas ir bīstamāk par šiem nezvēriem.
Es apjautājos, vai sprādziena laiku nav iespējams mainīt.
— Nē, — Zavitajevs atbildēja. — Spridzekli iedarbinās pulksteņa mehānisms. Lejā nolaisties ir jau par vēlu.
Iestājās klusums.
— Šaujiet precīzāk! — Revzins vēlāk teica. — Pašuzliesmojošais šķidrums pistolēs ātri iet mazumā.
— Uzmanību! — Zavitajevs brīdināja. — Viņi nāk .. . Piķis un zēvele, kas tur notiek? …
Augšā norisinājās kaut kas nesaprotams. Spokainie zirnekļi metās virsū kam citam. Pirmajā brīdī man likās, ka tā ir apvērsta laiva. Tomēr, vērīgāk ielūkojoties, es sapratu, ka zirnekļu jaunais pretinieks ir dzīva būtne. Melnais ķermenis, kas spīdēja prožektoru staros, tiešām atgādināja apgāztu laivu. Dzīvniekam bija saplacināta, gandrīz plakana galva un milzīgi žokļi. Divi pāri resnu, spēcīgu peldspuru sakūla ūdeni putās.
— Jauks eksemplārs, — Zavitajevs pavīpsnāja. — Ja tie saķersies . ..
Viņi saķērās. Un tad mēs redzējām, kā cīnās rēgainie zirnekļi. Viņi negāja savam pretiniekam tuvu klāt. Nē. Viņi riņķoja tam apkārt. Sākumā mēs nesapratām, kas tur notiek. Bet ļoti drīz melnās, lempīgās būtnes kustības kļuva dīvainas, krampjainas, asas.
— Viņi to ar kaut ko aptin! — Gorodeckis iesaucās.
Jā, zirnekļi aši apvija savu pretinieku neredzamām
saitēm. Man šķita, ka tūlīt viss būs galā. Melnās būtnes ķermenis saliecās, peldspuras bez jēgas kulstīja ūdeni.. . Tomēr, kā redzams, zirnekļu pretiniekam piemita tiešām neiedomājams spēks. Viņš rāvās uz priekšu un pārrāva neredzamo tīklu. Un tūdaļ metās virsū vienam neuzmanīgi tuvumā pienākušajam zirneklim, samīcīja to, atvāza un aizcirta lielos žokļus . . .
Pārējie zirnekļi satraukti šaudījās apkārt, tad atkal izveidoja loku. Viss atkārtojās no jauna.
— Man ir priekšlikums, — Samarins ieteicās. — Kamēr šie apstrādā viens otru, mēs varam atkāpties uz leju. No «Dingo» nometīs dziļumbumbu un .. .
— Pareizi! — Zavitajevs pārtrauca. — Dodiet rīkojumu!
Mēs laidāmies lejup ļoti lēni, cenšoties nepievērst zirnekļu uzmanību, lai tie nedzītos pakaļ. Taču cīniņš augšā ritēja pilnā sparā un zirnekļi, redzams, bija aizmirsuši mūs. Dziļumu mērītājs rādīja četrarpus kilometra, kad Zavitajevs, apspriedies ar kapteini, deva pavēli apstāties. Mēs noslēpāmies krātera plaisās. Vajadzēja gaidīt: pēc Samarina aprēķina bumbas nolaišanās ilgs apmēram četrdesmit minūtes.
Laiku pa laikam Jermakovs nesatricināmi mierīgi pavēstīja: «Nomestas divas bumbas… Bumbas jau ir divsimt metru dziļumā .. . Trīssimt. . . piecsimt . ..» Es zināju: ja cīņa augšā beigsies, iekām bumbas būs sasniegušas krāteri, zirnekļi var iziet sveikā. Tādā gadījumā mums vajadzēs lauzties cauri aplencēju lokam. Bet, kamēr mēs noskriesim pusotra simta, divsimt metru, zirnekļi pagūs apvīt mūs ar saviem neredzamajiem pinekļiem.
Jermakovs vienaldzīgi skaitīja: «Septiņi simti . . . Astoņi simti… Tūkstoš…» Mēs klusējam; hidrotele- fonu atstarotāji bija vērsti augšup — visi klausījās Jermakova balsī. «Tūkstoš trīssimt… Tūkstoš sešsimt…» Es paskatījos pulkstenī: ja novilcināsimies vēl pusstundu — Zavitajevam vairs nepietiks skābekļa iz- niršanai.
— Vai uztraucaties? …
Zavitajevs atradās man līdzās. Cauri iluminatoriem — savam un viņējam — es redzēju dzirkstošas, smaidīgas acis. Balss skanēja pārgalvīgi, pat jautri.
— Saprotat, man radās kāda doma … Mēs taču muļķīgi darām: urbjam no augšas. Kāpēc? Tur apakšā, zem garozas ir kolosāli spēki. Tiem tikai jāpaver ceļš. Izraisīt, virzīt — kaut vai ar kādu apstarojumu vai seismiskiem viļņiem. Urbumam jāvirzās no Zemes garozas apakšas uz augšu. Paradokss, vai ne? Tāpat kā viss jaunais, ne vairāk. Jums tas nešķiet paradokss?
Es vienkārši nekā nesapratu. Redzēju tikai, ka Zavitajevs ir nācis uz pēdām kādai idejai. Viņš bija nodarbināts ar to un nemaz negaidīja, lai viņam atbild. Es pavaicāju, vai viņam pietiks skābekļa. Viņš paskatījās