uz mani, vienu mirkli pardomaja, pec tam nopietni teica:
— Skābekļa? Es elpoju ik pēc pāris reizēm . . . ekonomijas labad. Starp citu, jūs turaties braši, nebaiļojaties. Ja apniks rakstīt romānus, nāciet pie manis ekspedīcijā! Par ūdenslīdēju, jā? Tagad mēs tikai tā īsti sāksim.
Tāda ideja … Kāpēc man tas neienāca prātā agrāk?. ..
* * *
Doma, kas neskaidri bija radusies jau dienā, pēkšņi izkristalizējās noteikti un skaidri. Es domāju par to, ka, sekojot vecvecām tradīcijām literatūrā, mēs attēlojam cilvēka cīņu ar dabu kā sadursmi starp līdzīgiem. Mēs par to rakstām tāpat, kā rakstīts pirms simt gadiem. Taču laiki ir mainījušies, un mainījušies arī cilvēki. Agrāk viena cilvēka cīņa ar dabu bija sīva, nežēlīga un ne vienmēr beidzās ar cilvēka uzvaru, turpretī tagad dabai maz izredžu gūt virsroku. Cilvēks jau iepriekš pārliecināts par savu triumfu. Cilvēki (pēdējos piecdesmit gados tas noticis kaut kā nemanot) vairs neizlūdzas žēlastības dāvanas no dabas. Viņi sapratuši, ka ir stiprāki par to, sapratuši, lai arī cik pārdrošus uzdevumus izvirzītu, dabai būs jāpakļaujas, jāpiekāpjas. Tāpēc arī radusies tik bezgalīga pārliecība par saviem spēkiem. Sī pārliecība nav dibināta uz kāda atsevišķa cilvēka personiskām īpašībām, kurš viens izgājis cīņā pret dabu, bet balstās uz apziņas, ka visai cilvēcei, kas iesoļo jaunajā laikmetā, piemīt neaptverams spēks.
Cilvēks, kas atklāja ceļu uz kosmosu, pārveido kontinentus, okeānā rada jaunu Atlantīdu, uzveiks visus šķēršļus. Zavitajevam un Gorodeckim taisnība: nav tādu ierobežojumu, ko daba likusi cilvēkam.
Paies laiks. Aizmirsīsies, izzudīs daudz kas — alkatība, skaudība, mazdūšība… Un, iespējams, komunisma ēras cilvēka galvenā īpašība būs tieši šī lepnā apziņa, ka viņš pieder pie diženās, gudrās, krietnās un skaistās cilvēces saimes, kura savos meklējumos nepazīst šķēršļu.
Telefonā atskanēja satraukta (jeb vai man tā likās?) Jermakova balss:
— Trīs kilometri… Bumbas ienirušas krāterī!
— Slēpieties! — Zavitajevs stūma mani tuvāk pie klints.
Un tūlīt augšā nogranda sprādziens. Es tikko paguvu piekļauties pie akmeņiem, kad no jauna atskanēja sprādziens. Ūdens mutuļoja, skafandrs dūca un sitās pret akmeņiem. Es mēģināju pieķerties pie klints izciļņiem . ..
— Uz priekšu! Tagad — uz priekšu!
Es atgrūdos no klints un ieslēdzu dzinēju. Zavitajevs mani gaidīja.
— Ašāk! Visi šurp! …
Prožektori ar pūlēm šķēla duļķaino ūdeni. Trīs četru metru attālumā nekas nebija redzams. Mēs cēlāmies augšup plecu pie pleca, turot pistoles šaušanas gatavībā. Bet zirnekļi bija nozuduši. Izeja no krātera bija brīva.
Pēc divdesmit minūtēm, kad mēs tuvojāmies zemūdenei, es sajutu ūdens sadrebēšanu, it kā mani kāds viegli būtu pagrūdis. Lejā, šahtā, eksplodēja atomu lādiņš, paverot ceļu magmai…
* *
Kopš rīta vējš dzenā pār okeānu pelēkus padebešus.
Reizēm tie nolaižas gluži zemu, virs pašiem viļņiem. Divus kilometrus uz ziemeļiem — no «Irkutskas» tiltiņa var tālu redzēt — dārd vulkāns. Dūmos tītā virsotne jau pacēlusies virs ūdens. Tas notika trešajā mēnesī kopš izvirduma sākuma. Naktīs okeānu apgaismo ugunīga blāzma. Dienu tvaika un dūmu mutuļi kāpj augstu debesīs.
Izvirdums turpinās. Saliņa aug. Diennaktī tā palielinās par piectūkstoš kvadrātmetriem. Zavitajevs apgalvo, ka izvirdums beigšoties pēc mēneša, ne agrāk.
Es stāvu uz «Irkutskas» tiltiņa. Kuģis šķeļ tumšbrūnos, pelnainos viļņus. Gaiss piesātināts ar sēra izgarojumiem. Būtu jāiet lejā, kajītē. Bet man netīk aiziet. Es skatos uz cilvēka radīto Atlantīdu un domāju par vārdiem, ko kādreiz teica Zavitajevs: «Pārāk daudz zināja — tāpēc gāja bojā… Mani tāda filozofija neapmierina. Es atbalstu citādu principu: daudz zināja — un tāpēc radīja Atlantīdu . . .»
URĀNIJA
Man nepatīk, ja cilvēki sarežģītos apstākļos zaudē galvu. Kalni prasa mierīgu sirdi un skaidru galvu. No trīsdesmit četrām glābšanas ekspedīcijām, kurās esmu piedalījies, septiņas nācās sarīkot tikai tāpēc, ka cilvēki bija zaudējuši savaldību un darīja muļķības.
Trīsdesmit piektā ekspedīcija sākās ar radiograīnmu — juceklīgu ziņojumu, kurā krietnas trīs ceturtdaļas bija nesakarīgi saucieni pēc palīdzības. Sajā radiogrammā, ko bija parakstījis kalnu astrofiziskās stacijas priekšnieks, nezin kāpēc bija minēts otrs Mēness — jā, tieši otrs Mēness! — un teikts, ka astronoms Zakrevskis
kalnos apmaldījies. Kad un kurā rajonā astronoms apmaldījies, kāda viņam bijusi uzkabe, vai ir uzsākti meklējumi, — par to nebija minēts ne vārda.
Mēs izlidojām ar helikopteru divatā — es un pilots Ļedņevs — pusčetros no rīta. Glābšanas grupas sagatavošanā būtu pagājušas stundas divas vai trīs, bet es negribēju zaudēt laiku. Pavasarī Pamirs ir viltīgs: bieži gadās nobrukumi, kāpj migla, lipīga kā plāksteris, uznāk pēkšņi puteņi, īsi un neganti, — katra minūte var būt liktenīga.
Līdz Hitgoza pārejai, uz kuras atradās astrofiziskā stacija, es necerēju nokļūt ātrāk par stundu. Helikopters lauzās cauri saplosītiem, ar pērkona negaisa elektrību piesātinātiem mākoņiem. Līdzko mazliet mainījām lidojuma augstumu, paceļoties vai nolaižoties trīsdesmit līdz četrdesmit metrus, — helikopters tūdaļ sašķiebās un šūpojās.
Ļedņevs mašīnu vadīja pēc aparātiem. Trijos gados, kopš strādājam kopā, mums, šķiet, vēl nebija nācies uzsākt meklējumus tik nelabvēlīgos apstākļos. Ļedņevs ir bezbailīgs puisis, viņš pasmiedamies teica: «Nokūleņosim zemē kā likts,» — bet es redzēju, cik viņam ir grūti. Tomēr viņš nosēdināja helikopteru uz nelielā laukumiņa pie astrofiziskās stacijas un, kad motors, sausi nokrekstējies, apklusa, apvaicājās, cik pulkstenis, kaut gan pulkstenis atradās turpat viņam priekšā uz pults.