Mēs izkāpām no mašīnas. Divstāvu baļķu mājas logos dega gaisma. Ar roku sargādams acis no helikoptera žilbinošajiem prožektoriem, mums pretī steidzās zema auguma ļoti tukls cilvēks, vaļēju kažokādas kombinezonu mugurā. Viņš smagi tusnīja, un pār viņa lielo, mūsaino seju ritēja sviedru lāses. Es nodomāju, ka tas ir stacijas priekšnieks, un nebiju maldījies.
— Ustinovs. Mans uzvārds Ustinovs, — steigšus, vārdu galotnes norīdams, resnītis teica. — Priecājos, ka jūs atlidojāt. . . Nu, tagad viss būs labi. Jā, labi… Lūdzu, nāciet iekšā! . . .
Viņš teciņiem devās uz mājas pusi, ceļā apstājās, nezin kāpēc palūkojās visapkārt, pienāca man klāt un, pirkstgalos paslējies, aizgūtnēm sāka čukstēt:
— Saprotat, tur mūsu darbiniece Jelagina . . . Zakrevska līgava … jūs, lūdzu, viņas klātbūtnē tā uzmanīgāk. Zināt, nevajag pirms laika … Varbūt viss vēl būs labi…
Pazemajā, ar divām gaišām lampām apgaismotajā istabā (tā bija tāda kā ēdamistaba vai kopēja dzīvojamā telpa) mūs sagaidīja jauns zēns izrakstītā svīterī un meitene sporta tērpā ar plecos uzmestu kažokādas žaketi. Kaktā uz saliekamas gultas gulēja kāds vīrietis, ne visai jauns, melnīgsnēju seju, melnu bārdu.
Es vaicāju Ustinovam, kur ir pārējie stacijas darbinieki.
— Pārējie? — viņš izklaidīgi vaicāja. — Ak, pārējie . . . Aizvakar divpadsmit cilvēki aizgāja līdzi pavadonim uz Zulumkoldu. Mēs tur ceļam atbalsta bāzi… Es, Zakrevskis un Hačikjans, — viņš pamāja ar roku uz melnbārdainā pusi, — uzkāpām nometnē «trīs tūkstoši», tas ir deviņsimt metru augstāk nekā stacija. Pēc tam Hačikjanam sametās nelabi, es palīdzēju viņam nokāpt lejā… Jā, jā, nevajadzēja atstāt Zakrevski vienu .. . Bet jums jāsaprot.. .
Pagaidām es sapratu tikai vienu: astrofiziskās stacijas priekšnieks ir tik satraukts un apjucis, ka no viņa nekā nav iespējams izzināt. Taisnību sakot, viņi visi bija tajā stāvoklī, ko Ļedņevs parasti apzīmēja par «KP» — klusā panika. Ir pārmērīgi rosīgais priekšnieks, ir Hačikjans, ir zēns radists . . . Visi, izņemot Jelaginu.
Tomēr par viņu vajadzēja pateikt jau pašā sākumā.
Skaistums un prāts ir dabas augstākās izpausmes. Bet prāts dažkārt var būt arī ļauns, turpretī skaistums vienmēr ir laipns. Jelagina bija ļoti skaista. Kaut gan skaista šajā gadījumā nebūs īstais vārds. Skaistu cilvēku ir daudz. Es teiktu — viņa bija apbrīnojami skaista. Starpība tāda pati kā starp Aipetri un Everestu.
Pirms gadiem divdesmit manās rokās nejauši nonāca apbružāta Flamariona grāmata «Populārā astronomija». Uz vāka, kas bija šķērsām pārplēsts un salīmēts ar sadzeltējušu zīdpapīra sloksnīti, bija attēlota sieviete ar globusu pie kājām — Urānija, astronomijas aizgādne. Urānijas aizmugurē vīdēja zvaigznēm nosēts melns debess stūrītis. Urānija smaidīja un rādīja
ar roku uz zvaigznēm. Viņa izskatījās kā visas Zemes sievietes, vienīgi acīs atstarojās tālo zvaigžņu noslēpumainais mirdzums … Man nezin kāpēc bija spilgti palicis atmiņā šis mirdzums. Kopš tiem laikiem esmu daudzām sievietēm ielūkojies acīs — dažkārt pat ļoti skaistās acīs, — bet ne reizes netiku saskatījis tajās zvaigžņu atspulgu. Un tikai Jelaginai… Viņa bija īsta Zemes sieviete, tāpat kā Urānija uz saplēstā «Populārās astronomijas» vāka, bet viņas acīs trīsēja zvaigžņu gaisma …
Es palūdzu, lai Jelagina pastāsta, kādos apstākļos pazudis Zakrevskis. Viņa piegāja pie sienas kartes un sāka stāstīt — īsi, skaidri, precīzi. Bet acīs spulgoja brīnumaina zvaigžņu atblāzma .. .
Pēc trim minūtēm es zināju visu.
Pirms divām diennaktīm Zakrevskis bija palicis nometnē «3000». Ustinovs un Hačikjans nokāpuši lejā. Pirmās dienas pievakarē Zakrevskis pa radio ziņojis par svarīgu atklājumu. Radiogramma beigusies ar vārdiem: «Traucē mākoņi. Mēģināšu uzkāpt augstāk.» Pēc trim stundām Zakrevskis noraidījis vēl vienu radio- grammu. Cauri negaisa atmosfēras elektrības izlādēšanās trokšņiem saklausīti tikai divi vārdi: «… hipotēze … domāju . . .» Kopš tā brīža pagājušas vairāk nekā divas diennaktis. Zakrevskis klusē. Doma, ka varētu būt sabojājies raidītājs, tūdaļ atkrita: nometnē «3000» bija rezerves raidītājs un, ja Zakrevskis būtu atgriezies uz turieni, sakari tiktu atjaunoti.
Es brīnījos, kāpēc Zakrevskis sadomājis aiziet no nometnes vakarā, pirms krēslas iestāšanās.
— Viņš ir pirmās klases alpīnists. Labi pazīst kalnus, — Jelagina atbildēja.
Tas visu sarežģīja. Pieredzējis alpīnists dažās stundās varēja aiziet krietni tālu no nometnes. Es apvaicājos, par kādu atklājumu bijusi runa pirmajā radio- grammā. Jelagina jautājoši paskatījās uz priekšnieku.
— Atklājums? — Ustinovs pārvaicāja. — Ak atklājums … Tas ir ļoti svarīgs atklājums. Taisnība, vēl nav droši zināms … Bet vai tad jums jāzina … tas ir, piedodiet, kālab jūs gribat zināt? .. .
Viņš samulsumā apklusa. Es paskaidroju: zinot, par kādiem novērojumiem interesējies Zakrevskis, var spriest, uz kurieni viņš gājis.
— Jā, jā, jums taisnība, — Ustinovs steidzīgi piekrita. — Rubens Vladimirovičs jums pateiks. Viņi abi strādāja pie tā.
Hačikjans, kas sēdēja uz gultas, piecēlās un grīļodamies pienāca pie mums. Viņa melnās acis drudžaini spīdēja. Viņš ārkārtīgi uztraucās un tāpēc gandrīz vai kliedza: