Šķita, — kas gan var pārsteigt divdesmito gadsimtu? Gudrs, rosīgs, mazliet skeptisks, ticēdams vienīgi skaidram eksperimentam un precīzam aprēķinam, divdesmitais gadsimts mierīgi sagaidīja jaunus atklājumus. Taču īsa — tikai trīs rindiņas gara korespondence laikrakstā pievērsa sev daudz pieredzējušā gadsimta uzmanību. Sekmīgi bija veikts mēģinājums pārraidīt domas attālumā.
Uz mazo Pievolgas pilsētiņu, kur atradās Smadzeņu institūts, traucās korespondenti, zinātnieki un arī ziņkārīgie. Tomēr noskaidrojās, ka domas var pārraidīt… tikai piecu soļu attālumā. Noskaidrojās, ka aparatūra šādā tehnikas laikmetā ir smieklīgi vienkārša — stieple, kaut kādi kristāliņi, alumīnija atstarotāji. Noskaidrojās, ka īstenībā pārraida nevis domas, bet diezgan miglainus iespaidus.
Divdesmitais gadsimts, kas uztvēra starpplanētu raķešu signālus un tālo galaktiku radiostarojumus, varēja skeptiski pasmīnēt. Pieci soļi? Tas nav attālums.
Tomēr Volgas krastos, Smadzeņu institūta klusajās laboratorijās turpinājās neatlaidīgs darbs. To nespēja pārtraukt ne profānu izsmiekls, ne ilgu gadu neveiksmes, ne entuziastu grupas bojā eja, izdarot riskantu mēģinājumu. Cilvēki, kas bija uz pēdām vienai no gadsimta lielākajām miklām, prata strādāt. Pieci soļi pamazām pieauga līdz simt metriem, pēc tam — līdz kilometram un beidzot līdz redzamības robežām. Miglainie iespaidi, ko pārraidīja attālumā, kļuva noteiktāki, skaidrāki. Tomēr daudz kas vēl palika nenoskaidrots.
Mēģinājumi turpinājās.
Dziļajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kas bija iestiprināts amortizatoros, nejuta kuģa šūpošanos. Vienīgi kajītes siena, gaišzilajai emaljai blāvi spīguļojot, gan lēni kāpa uz augšu, gan strauji gāzās lejup. No tā reiba galva. Larisa uzlika ķiveri ar plastmasā iestiprinātiem elastīgiem induktoriem. Cieši — kamēr deniņos sāka sāpēt — savilka siksniņu. Vētras auri, dīzeļu klaudzoņa un balsis gaitenī izkusa, pagaisa.
Uz oscilogrāfa apaļā, zaļganā ekrāna trīsēja lauzīta, dzeltena svītra. Elektronu kontrole, ko neietekmēja ne trakojošā jūra, ne grimstošais kuģis, lietišķi konstatēja: «Cilvēks ir satraukts.» Larisa ieslēdza noskaņošanas strāvu. Līdzās dzeltenajai svītrai asi iezīmējās sarkana sinusoīda. Uz ķiveri plūda zemfrekvences alfa-ritma noskaņošanas strāva. Parasti tā tūlīt nomierināja, palīdzēja koncentrēties. Bet šoreiz pulsējošā dzeltenā svītra ļoti lēni, it kā negribot saplūda ar alfa-ritma sarkano noskaņošanas sinusoīdu.
Larisa aizvēra acis.
Un gandrīz tai pašā mirklī zaļā ekrāna pašā malā iznira gaišs, dzirkstošs punkts. Tas bija zet-ritms, domāšanas pamatritms.
Daudzas biofiziku paaudzes bija meklējušas šo ritmu, kas nes cilvēka domu. Taču rupjie aparāti reģistrēja vienīgi zemfrekvences blakus ritmus — alfa, beta,
gamma … Trīsdesmit svārstību sekundē, viļņa garums desmit tūkstoši kilometru — tāds ir alfa-ritms, labi izpētīts jau gadsimta pirmajā pusē. Toreiz bija grūti iedomāties, ka tam nav nekā kopīga ar ašo zet-ritmu, kura viļņa garums ir viena tūkstošdaļa centimetra!
Dzirkstošais plankumiņš uz oscilogrāfa ekrāna pamazām pletās lielāks, aizsedzot dzeltensarkanās noskaņošanas svītras. Sajā plankumiņā samezglojās neskaitāms daudzums acij neredzamu līniju. Neparasti sarežģīto zet-ritmu, kura sastāvā ietilpst ļoti daudz apakšritmu, vēl neprata analizēt. To spēja tikai pārraidīt.
Larisa gandrīz automātiski grozīja meklētāja kloķīti. Paklausot vienmērīgajai rokas kustībai, «Drošā» masta galā grozījās dubulta kristāliskā antena: tā raidīja naktī, vētrā zet-ritmu un mēģināja uztvert atbildes iz- starojumu. Zet-ritms, pēc savas dabas radniecīgs infrasarkanajiem stariem, viegli spiedās cauri miglai. Un tomēr bija vajadzīgs milzīgs, gandrīz pārcilvēcīgs sasprindzinājums, lai uztvertu attāluma vājināto izsta- rojumu. Uzradās un pagaisa domu fragmenti, uzplaiksnīja un tūdaļ dzisa neskaidras ainas. Tad no kaut kurienes uzgūla biezs, pelēks auts un nobīdīja visu pie malas. ^
Pagāja vesela mūžība, iekām pelēkais auts sāka izklīst — sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Un tad gandrīz taustāmi skaidri Larisa aptvēra, ka viņu sauc. Izsaukums bija nemiera pilns, satraukts. Ja spētu izteikt to vārdos, tas izklausītos kā izmisis sauciens: «Kur jūs esat? … Kas jums noticis? … Vai jūs dzirdat mani?» Larisa atbildēja: «Dzirdu.» Viņa neizteica šo vārdu, viņa tikai tā nodomāja. Tomēr no «Drošā» masta tai pašā mirklī aiztraucās zet-ritma izstarojums… cilvēks tur, krastā, saprata. Viņam pavīdēja ļpttee*' mazliet juceklīga doma, un Larisa to uztvēra. ' -Јa >
Sis brīdis bija izšķirošais.
Izstarojumu zet-ritmi sakrita, sasaistot domāšanas procesus. Tagad darbojās ,u cilvēku saites likums: izstarojumi savstarač5 ' . atgriezeniskas indivīdu smadzenes, liekot tām tf.-Jļ noskaņoja abu Skaidri uztvertā dopļa izraisīja "r Jadat vl enota ritmā. risa: kaut arī rn igJni, Ј
kustīgi stāvēja kāda ceturtā priekšā, kurš tur, krastā, sēdēja atzveltnes krēslā.
Viņa atvēra acis — tagad tas vairs netraucēja — un pievilka klāt karti, uz kuras kapteinis bija uzzīmējis sarkanu aplīti. Smags viļņu trieciens sazvēla kuģi uz sāniem, krēsls gāzās. Larisa instinktīvi pieķērās pie meklētāja roktura. Un tajā pašā mirklī apziņā valdonīgi ielauzās svešs zet-ritms.