— Nikolajs atrada otru Mēnesi! .. . Saprotat, otru Mēnesi!…
Ļedņevs piebikstīja man. Šķiet, Jelagina to bija pamanījusi. Viņa teica:
— Rubens Vladimirovičs paskaidros.
Es sākumā īsti labi neaptvēru, par ko stāstīja Hačikjans. Astronomija nav mana specialitāte. Turklāt jāsaka, pārāk neparasts arī bija Zakrevska atklājums.
Astronomi (es to agrāk nezināju) uzskatīja par iespējamu, ka Zemei bez Mēness ir vēl nelieli dabiskie pavadoņi. Sādu pavadoņu meklēšana ir ārkārtīgi grūta, un ilgu laiku tai nebija panākumu. Cik varēju saprast, mazajiem mēnešiem kustoties lielā ātrumā, uz fotoplates nepaliek pēdu. Turklāt, ieejot Zemes ēnā, pavadoņi nespīd, un tātad tos var novērot tikai īsu laika sprīdi.
— Otro Mēnesi meklēja ļoti pieredzējuši novērotāji dažādās zemēs, — uzbudināti žestikulēdams, stāstīja Hačikjans. — Pat Tombou meklēja …
— Tas ir astronoms, kurš atklāja planētu Plutonu, — Jelagina papildināja.
— Jā, jā, ļoti pieredzējis novērotājs, — Hačikjans apstiprināja. — Arī Louela observatorijā tika izdarīti speciāli novērojumi. Tomēr nesekmīgi, saprotat, pilnīgi nesekmīgi. Grūts uzdevums! Poļu astronoms Kazimežs Kordiļevskis meklēja desmit gadus ilgi un atrada tikai divus putekļu un meteorītu mākoņus .. . Bet mums tagad ir jauna aparatūra, speciāli pielāgota pavadoņu novērošanai. Un tā mēs no vienas vietas pārlūkojām debesis .. . Četrus mēnešus ilgi. Taču tikai vakar Nikolajs atrada. Radiogrammā tieši tā bija teikts: «Notvēru otru Mēnesi.» Apriņķošanas periods tam nav liels, un līdz
nākamajam apriņķojumam Nikolaja rīcībā palika trīs četras stundas. Nu, un tad uznāca mākoņi. . .
Es vaicāju, ko varēja nozīmēt vārdi otrajā radio- grammā: «… hipotēze… domāju …»
Hačikjans noplātīja rokas:
— Nezinu, gluži nekā nezinu . . .
— Vai Zakrevskim smaga aparatūra?
— Aparatūra? — Ustinovs noliedzoši papurināja galvu. — Nē. Ļoti jutīga, bet viegla … — Viņš pavērsās pret Hačikjanu: — Ej liecies gultā. Dzirdēji?
Viņš veda Hačikjanu uz gultu.
— Jūs dosieties meklēt? — Jelagina prasīja.
— Lidosim, — es atbildēju. — Ar gaismiņu lidosim.
Viņa nelūdza, neuzstāja. Vienkārši pateica:
— Es lidošu kopā ar jums.
Mums vajadzēja gaidīt stundas pusotras.
Es paskaidroju Ustinovam, ka spožās lampas nogurdina acis, un pirms izlūkošanas tas nav vēlams.
— Jums tā liekas? — viņš izklaidīgi vaicāja, bet lampas tomēr nodzēsa.
Tagad istabu apgaismoja vienīgi gāzes kamīna trīsošā gaisma. Uz baļķu sienām vibrēja izplūdušas, lauzītas ēnas. Ustinovs skraidelēja no viena istabas kakta otrā. Viņš bija aizmirsis novilkt zvērādas kombinezonu, tvīka aiz karstuma un nemitīgi slaucīja seju, kas gāzes gaismā izskatījās violeta.
Kalnos tā atgadās bieži: liktenis saved zem viena jumta nesaderīgus ļaudis. Tomēr, šķiet, šoreiz tas bija pārcenties.
Mēs sēdējām pie kamīna, un es vēroju Jelaginu. Tādu savaldību es vēl nebiju redzējis. Sī meitene izturējās tā, it kā gluži nekas nebūtu noticis. Viņa uzsildīja mums kakao, lika Hačikjanam ieņemt zāles, Ustinovam atnesa tīru mutautiņu, zēnu radistu aizsūtīja pierakstīt meteoroloģiskās ziņas . . .
Es lūkojos uz Jelaginu un neviļus domāju par Za- krevski.
Astronoma nozušana daudzējādā ziņā bija neizprotama. Kāpēc pieredzējis alpīnists, kas labi saprata, ko nozīmē nakts kalnos, aizgāja no nometnes? Otrā Mēness atklāšana vēl nekā neizskaidroja. Zakrevskis šo
atklājumu bija izdarījis nometnē «3000» un pavēstījis pa radio diezgan mierīgi. Kas tad bija mainījies dažu stundu laikā? Kāpēc otrajā radiogrammā parādījās vārdi «hipotēze», «domāju»? Maz ticams, ka Zakrevskis izdarījis divus atklājumus pēc kārtas …
Es izvirzīju versiju pēc versijas — un pats tās arī noraidīju. Laiks gāja. Bet Ustinovs skraidīja pa istabu — no durvīm līdz kartei — un smagi elsa. Beidzot man tas viss apnika. Lai novirzītu Ustinovu uz citām domām, es pārvaicāju, kāda nozīme varētu būt otrā Mēness atklāšanai. Viņš sākumā nesaprata jautājumu un ilgi skatījās manī. Tad viņš sāka runāt — man par izbrīnu, ļoti sakarīgi:
— Nozīme? … Kā to lai saka … Pirms gadiem divdesmit šādam atklājumam būtu tīri teorētiska nozīme. Un pēc desmit gadiem tas arī vairs neizraisīs sevišķu interesi. Bet šobrīd … Neliels dabiskais pavadonis — tā ir bāze starpplanētu lidojumiem. Maza Mēness atklāšana par vairākiem gadiem tuvinās lidojumus uz Marsu un Venēru .. . Mēs projektējam apdzīvojamus mākslīgos pavadoņus, bet to izveidošana ir grūts pasākums. Bet šeit jau gatavs būvmateriāls … Var uzcelt observatorijas, degvielas noliktavas …
Jelagina (viņa stāvēja Ustinovam aiz muguras) ļoti klusu teica:
— Bet tur ir noticis kaut kas cits … Sī otrā radio- gramma …
Es atbildēju, ka tādas ir arī manas domas. Viņa paskatījās manī un klusēdama pagāja nostāk. Izrādījās, es spēju uztraukties. Negribējās, ka Ļedņevs to manītu, un, uzmetis plecos jaku, es izgāju laukā pie helikoptera.
Blīvajam miglas aizkaram lauzās cauri vāja, palsa gaisma. Migla, migla, sasodītā migla! … Tā pārklājusi kalnus, piedzinusi pilnas aizas, iespiedusies, šķiet, itin visur.. . Kaut kur aiz miglas auta bija Zakrevskis. Cilvēku glābšana kalnos ir mana profesija, es daudz ko esmu pieredzējis, pie daudz kā esmu pieradis. Taču šajās nedaudzajās minūtēs miklajā, smagajā miglā es pārdzīvoju velns sazin ko: gan nedrošību, gandrīz bailīgumu, gan azartu, gan skaudru atbildības sajūtu.
Kāds pieskārās pie mana pleca. Es atskatījos. Tas bija Ļedņevs.
— Dod cigareti! — viņš teica. — Ak jūs miglas, manas miglas! … Meteoroloģiskais bi|etens, starp citu, draņķīgs. Temperatūras krišanās.
Mēs aizsmēķējām. Bet migla vēlās un vēlās — nebeidzama kā ūdens upē un bieza kā pasta. Ļedņevs nosvieda cigareti neizsmēķētu un devās pie mašīnas iesildīt dzinēju.