Выбрать главу

—   Nikolajs atrada otru Mēnesi! .. . Saprotat, otru Mēnesi!…

Ļedņevs piebikstīja man. Šķiet, Jelagina to bija pa­manījusi. Viņa teica:

—   Rubens Vladimirovičs paskaidros.

Es sākumā īsti labi neaptvēru, par ko stāstīja Hačik­jans. Astronomija nav mana specialitāte. Turklāt jā­saka, pārāk neparasts arī bija Zakrevska atklājums.

Astronomi (es to agrāk nezināju) uzskatīja par iespē­jamu, ka Zemei bez Mēness ir vēl nelieli dabiskie pava­doņi. Sādu pavadoņu meklēšana ir ārkārtīgi grūta, un ilgu laiku tai nebija panākumu. Cik varēju saprast, ma­zajiem mēnešiem kustoties lielā ātrumā, uz fotoplates nepaliek pēdu. Turklāt, ieejot Zemes ēnā, pavadoņi ne­spīd, un tātad tos var novērot tikai īsu laika sprīdi.

—  Otro Mēnesi meklēja ļoti pieredzējuši novērotāji dažādās zemēs, — uzbudināti žestikulēdams, stāstīja Hačikjans. — Pat Tombou meklēja …

—   Tas ir astronoms, kurš atklāja planētu Plutonu, — Jelagina papildināja.

—   Jā, jā, ļoti pieredzējis novērotājs, — Hačikjans ap­stiprināja. — Arī Louela observatorijā tika izdarīti spe­ciāli novērojumi. Tomēr nesekmīgi, saprotat, pilnīgi ne­sekmīgi. Grūts uzdevums! Poļu astronoms Kazimežs Kordiļevskis meklēja desmit gadus ilgi un atrada tikai divus putekļu un meteorītu mākoņus .. . Bet mums ta­gad ir jauna aparatūra, speciāli pielāgota pavadoņu no­vērošanai. Un tā mēs no vienas vietas pārlūkojām de­besis .. . Četrus mēnešus ilgi. Taču tikai vakar Nikolajs atrada. Radiogrammā tieši tā bija teikts: «Notvēru otru Mēnesi.» Apriņķošanas periods tam nav liels, un līdz

nākamajam apriņķojumam Nikolaja rīcībā palika trīs četras stundas. Nu, un tad uznāca mākoņi. . .

Es vaicāju, ko varēja nozīmēt vārdi otrajā radio- grammā: «… hipotēze… domāju …»

Hačikjans noplātīja rokas:

—   Nezinu, gluži nekā nezinu . . .

—  Vai Zakrevskim smaga aparatūra?

—       Aparatūra? — Ustinovs noliedzoši papurināja galvu. — Nē. Ļoti jutīga, bet viegla … — Viņš pavēr­sās pret Hačikjanu: — Ej liecies gultā. Dzirdēji?

Viņš veda Hačikjanu uz gultu.

—   Jūs dosieties meklēt? — Jelagina prasīja.

—   Lidosim, — es atbildēju. — Ar gaismiņu lidosim.

Viņa nelūdza, neuzstāja. Vienkārši pateica:

—   Es lidošu kopā ar jums.

Mums vajadzēja gaidīt stundas pusotras.

Es paskaidroju Ustinovam, ka spožās lampas nogur­dina acis, un pirms izlūkošanas tas nav vēlams.

—       Jums tā liekas? — viņš izklaidīgi vaicāja, bet lam­pas tomēr nodzēsa.

Tagad istabu apgaismoja vienīgi gāzes kamīna trī­sošā gaisma. Uz baļķu sienām vibrēja izplūdušas, lau­zītas ēnas. Ustinovs skraidelēja no viena istabas kakta otrā. Viņš bija aizmirsis novilkt zvērādas kombinezonu, tvīka aiz karstuma un nemitīgi slaucīja seju, kas gāzes gaismā izskatījās violeta.

Kalnos tā atgadās bieži: liktenis saved zem viena jumta nesaderīgus ļaudis. Tomēr, šķiet, šoreiz tas bija pārcenties.

Mēs sēdējām pie kamīna, un es vēroju Jelaginu. Tādu savaldību es vēl nebiju redzējis. Sī meitene izturējās tā, it kā gluži nekas nebūtu noticis. Viņa uzsildīja mums kakao, lika Hačikjanam ieņemt zāles, Ustinovam at­nesa tīru mutautiņu, zēnu radistu aizsūtīja pierakstīt meteoroloģiskās ziņas . . .

Es lūkojos uz Jelaginu un neviļus domāju par Za- krevski.

Astronoma nozušana daudzējādā ziņā bija neizpro­tama. Kāpēc pieredzējis alpīnists, kas labi saprata, ko nozīmē nakts kalnos, aizgāja no nometnes? Otrā Mē­ness atklāšana vēl nekā neizskaidroja. Zakrevskis šo

atklājumu bija izdarījis nometnē «3000» un pavēstījis pa radio diezgan mierīgi. Kas tad bija mainījies dažu stundu laikā? Kāpēc otrajā radiogrammā parādījās vārdi «hipotēze», «domāju»? Maz ticams, ka Zakrevskis izdarījis divus atklājumus pēc kārtas …

Es izvirzīju versiju pēc versijas — un pats tās arī noraidīju. Laiks gāja. Bet Ustinovs skraidīja pa ista­bu — no durvīm līdz kartei — un smagi elsa. Beidzot man tas viss apnika. Lai novirzītu Ustinovu uz citām domām, es pārvaicāju, kāda nozīme varētu būt otrā Mēness atklāšanai. Viņš sākumā nesaprata jautājumu un ilgi skatījās manī. Tad viņš sāka runāt — man par izbrīnu, ļoti sakarīgi:

—   Nozīme? … Kā to lai saka … Pirms gadiem div­desmit šādam atklājumam būtu tīri teorētiska nozīme. Un pēc desmit gadiem tas arī vairs neizraisīs sevišķu interesi. Bet šobrīd … Neliels dabiskais pavadonis — tā ir bāze starpplanētu lidojumiem. Maza Mēness atklā­šana par vairākiem gadiem tuvinās lidojumus uz Marsu un Venēru .. . Mēs projektējam apdzīvojamus mākslī­gos pavadoņus, bet to izveidošana ir grūts pasākums. Bet šeit jau gatavs būvmateriāls … Var uzcelt observa­torijas, degvielas noliktavas …

Jelagina (viņa stāvēja Ustinovam aiz muguras) ļoti klusu teica:

—   Bet tur ir noticis kaut kas cits … Sī otrā radio- gramma …

Es atbildēju, ka tādas ir arī manas domas. Viņa pa­skatījās manī un klusēdama pagāja nostāk. Izrādījās, es spēju uztraukties. Negribējās, ka Ļedņevs to manītu, un, uzmetis plecos jaku, es izgāju laukā pie heli­koptera.

Blīvajam miglas aizkaram lauzās cauri vāja, palsa gaisma. Migla, migla, sasodītā migla! … Tā pārklā­jusi kalnus, piedzinusi pilnas aizas, iespiedusies, šķiet, itin visur.. . Kaut kur aiz miglas auta bija Zakrevskis. Cilvēku glābšana kalnos ir mana profesija, es daudz ko esmu pieredzējis, pie daudz kā esmu pieradis. Taču šajās nedaudzajās minūtēs miklajā, smagajā miglā es pārdzīvoju velns sazin ko: gan nedrošību, gandrīz bai­līgumu, gan azartu, gan skaudru atbildības sajūtu.

Kāds pieskārās pie mana pleca. Es atskatījos. Tas bija Ļedņevs.

—   Dod cigareti! — viņš teica. — Ak jūs miglas, ma­nas miglas! … Meteoroloģiskais bi|etens, starp citu, draņķīgs. Temperatūras krišanās.

Mēs aizsmēķējām. Bet migla vēlās un vēlās — ne­beidzama kā ūdens upē un bieza kā pasta. Ļedņevs no­svieda cigareti neizsmēķētu un devās pie mašīnas iesil­dīt dzinēju.