Pēc pusstundas mēs izlidojām — trijatā, ar Jelaginu. Kad viņa paziņoja Ustinovam, ka lidos mums līdzi, stacijas priekšnieks sāka klepot, piesarka, bet nekā neiebilda.
Helikopters pacēlās virs Hitgoza pārejas, uz mirkli iluminatoros atmirdzēja saule, un atkal visam pārvilkās pienbaltais aizkars. Lejā bija migla, augšā — mākoņi vairākās kārtās.
Starp citu, nometni «3000» mēs uzgājām samērā ātri. Mākoņu plaisās pazibēja melna telts — Ļedņevs to pamanīja un vadīja mašīnu uz leju. Metrus piecus virs klinšainā laukumiņa helikopters gaisā apstājās, mēs at- \
vērām lūku un izmetām virvju kāpnes.
Pēc minūtes es biju teltī. Protams, Zakrevska tur nebija. Bet uz saliekamā galdiņa zem akmens atradās zīmīte. Es ar pūlēm izburtoju nevienādo rokrakstu: «Savelkas mākoņi. Dodos augstāk. Ņina! Otro Mēnesi gribēju nosaukt tavā vārdā, bet. .. Vai atceries manu hipotēzi? Jāpārbauda. Tas ir neticami . . . Vai arī otrādi.»
Uzkāpis helikopterā, nodevu zīmīti Jelaginai. Viņa to ilgi aplūkoja, tad sacīja:
— Meklēsim.
Un mēs uzsākām meklējumus.
Baigajā mākoņu un miglas jūklī galvenokārt vajadzēja paļauties uz aparātiem. Jāsaka gan, aparāti mums bija teicami: vissmalkākā lokatora ierīce, magnētiskais meklētājs un daudz kas cits. Tomēr aizritēja stunda pēc stundas — un nekādu rezultātu.
Meklēšana kalnos — tā pirmām kārtām ir nervu pārbaude. Jāiztausta viss, nedrīkst palaist garām nevienu klinti, nevienu taku. Es pie tā esmu pieradis. Ļedņevs arī. Bet Jelagina… Viņa nekā nerunāja. Viņa neskubināja, netaujāja. Varēja likties, ka viņas nemaz nav helikopterā. Un tajā pašā laikā — viņa bija.
Kad Ļedņevs, tikko nesadragājis mašīnu pret klints smaili, kas iznira nezin no kurienes, teica: «Nokūleņosim zemē kā likts, ja negriezlsimies atpakaļ,» — es redzēju, ka Jelagina pavēcināja ar roku. Nē, šoreiz es ieraudzīju viņas acīs nevis noslēpumainu atspulgu, bet nepielūdzamu pavēli: «Jāmeklē un jāatrod!»
Sī Urānija bija Zemes meita. Un viņa mīlēja tā, kā mīl Zemes sievietes, kas gatavas atdot Visumu savas mīlestības labad.
Helikopters atkal ienira mākoņos — mēs negriezāmies atpakaļ.
Vai es biju iemīlējies Jelaginā? Diezin. Kādreiz, puika būdams, es iemīlējos Urānijā. Un Jelagina gluži vienkārši atgādināja viņu, kādreizējo Urāniju.
Helikopters no jauna ieslīdēja miglā. Nav nekā ļaunāka, kad jāmeklē pa miglu. Tā piekrāpj ik uz soļa. Miglā viss pārvēršas: gaišie priekšmeti šķiet tuvu, tumšie — tālu, klintis līdzinās kupliem mākoņiem, bezdibeņi — blīvam firna sniegam. Arī pati migla nemitīgi mainās: gan pārvelkas kā viegla dūmaka, gan izslējās kā blīva, gandrīz taustāma siena, gan sāk laistīties saules staros rožainās, sārtās, purpursarkanās krāsās, gan kļūst melna kā negaisa padebesis.
Mākoņi — migla, mākoņi — migla … Un atkal mākoņi, un atkal migla … Reizēm Ļedņevs izslēdza dzinēju, helikopters krita lejā, bet mēs, lūku pavēruši, centāmies cauri vēja svilpšanai saklausīt kliedzienu.
Kalni klusēja.
Bet degviela jau gāja uz beigām, un pusdienā mēs bijām spiesti atgriezties Hitgozā, astrofiziskajā stacijā.
Ļedņevs pildīja cisternās benzīnu, bet es apsēdos pie baļķu sienas. Meklējumi dažkārt ievelkas nedēļām ilgi, un tāpēc jācenšas izmantot katru šādas piespiestas atpūtas mirklīti. Es uzcēlu kapuci, aizvēru acis — un tūdaļ iegrimu snaudā. Ausīs vēl atbalsojās motora rūkoņa, kaut kur iztālēm skanēja apslāpētas balsis … Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis. Droši vien minūtes desmit līdz piecpadsmit, ne vairāk. Es izdzirdu soļus un pamodos. Nācēja bija Jelagina.
— Zināt, — viņa teica. — Es gribēju paskaidrot jums, kāpēc Nikolajs aizgāja kalnos …
Tas, ko es uzzināju, bija apbrīnojams, gandrīz fantastisks. Kaut kur miglā skanēja ļaužu balsis, iesilstot dūca motors — viss bija saprotams un ikdienišķs. Bet Jelagina stāstīja par neparasto. Un atkal man prātā iešāvās doma: cilvēces skatieni neatlaidīgi pievērsti debesīm, un ļaužu acīs atstarojas zvaigznes.
— Jau sen, — Jelagina iesāka, — notiek polemika par ieceļotājiem no svešām pasaulēm, no svešām planētu sistēmām. Vieni saka: jā, svešinieki ir bijuši uz Zemes, jo Visumā ir plaši izplatīta dzīvība un, jādomā, daudzos gadījumos tā ir uz augstākas attīstības pakāpes nekā uz mūsu planētas. Otri — un tādu ir vairāk — uzskata to par tīru fantastiku un jautā: «Kur tad ir atnācēju pēdas?» Bet pēdu nav. Varbūt kuģi iegāzušies okeānā? Varbūt nolaidušies Sahāras smiltājos vai Sibīrijas mežos?… Varbūt ir aiztecējuši miljoni gadu un laiks izdzēsis pēdas?… Nezinu. Tas ir uz zinātnes un fantastikas robežas. Bet pirms gada — pēc kādas diskusijas — Nikolajs izteica interesantas domas… Vai šimbrīžam jums ir viss skaidrs?
Es atbildēju, ka pagaidām viss ir skaidrs. Un tūlīt pārliecinājos par pretējo. Bija pilnīgi nesaprotami, kā tik vienkārša un, pēc mana ieskata, ļoti pārliecinoša doma — es runāju par Zakrevska ideju — nevienam nebija ienākusi agrāk prātā. Protams, es neesmu astronoms un varu kļūdīties . .. Kaut gan — spriediet paši. Ideja ir šāda. Zvaigžņu kuģi — ja tie jebkad ir tuvojušies Zemei — vai nu atkal aizlidoja kosmosā, vai nolaidās uz Zemes. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņu pēdas mums zudušas — tas taču varēja notikt pirms tūkstošiem, miljoniem, pat miljardiem gadu. Ne ļaužu atmiņā, ne uz pašas Zemes nav saglabājušās nekādas pēdas. Bet ir vēl trešais variants — rets, tomēr, kā Jelagina paskaidroja, teorētiski pilnīgi iespējams. Nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā, zvaigžņu kuģis varēja kļūt par mūsu planētas pavadoni. Lielā augstumā nav gaisa pretestības, un tāds pavadonis riņķotu mūžīgi . . . Tiesa, tādā gadījumā būtu nepieciešami daudzi «ja»: ja zvaigžņu kuģis būtu tuvojies Zemei; ja kuģa lidojuma ātrums un virziens tā sakristu ar Zemes pievilkšanas spēku, ka kuģis nonāktu Zemes orbītā; ja kaut kāda iemesla dēļ kuģis nespētu pārvarēt šo pievilkšanas spēku; ja orbīta neatrastos tuvu atmosfēras robežai . . . Bet Zeme pastāv miljardiem gadu — šajā laika posmā varēja sakrist pat visretāk iespējamie «ja».