Es nekā neatbildēju.
Tenzingam Norgejam, protams, taisnība: kalni dara cilvēku cildenu. Taču daudz cildenāku — neizmērojami cildenāku! — viņu dara mīlestība.
«ĒRGLĒNS»
Mans draugs, mans tālais draugs, gribu runāt ar tevi. Kapteinis mums atļāva četrdesmit minūšu sarunu. Kristalofons pierakstīs, ko es teikšu. Pēc tam šifrafons sablīvēs, saspiedīs uzrakstīto — un uz vienu mirkli kuģa reaktori nodos raidītājam visu savu jaudu. īss enerģijas impulss, kas nesīs manus vārdus, ilgi trauksies cauri melnajam Tukšumam. Bet pienāks laiks, un tu izdzirdēsi manu balsi.
Man ir daudz kas sakāms. Jau pirms dažām minūtēm,
noklausoties kapteiņa rīkojumu, es zināju, kas īsti ir jāsaka. Es skrēju pa trapu, lai ātrāk nokļūtu savā kajītē. Bet, tiklīdz ieslēdzu kristalofonu, tūdaļ jutu, ka vārdi, kas likušies nepieciešami, vairs nav vajadzīgi.
Droši vien tas aiz noguruma. Jā, mēs visi esam bezgala noguruši. Divdesmit deviņas dienas pēc starta, kad kuģa ātrums jau tuvojās gaismas ātrumam, aparāti konstatēja palielinātu starpzvaigžņu gāzes blīvumu. Kopš tā laika avārijas automāti gandrīz bez mitas raida briesmu signālus. Es dzirdu to zvanus arī patlaban, kad runāju ar tevi. Starpzvaigžņu gāze pamazām saārda kuģa apvalku. Magnētiskās aizsardzības ierīces, strādājot ar maksimālo slodzi, darbojas nekārtīgi. Starpzvaigžņu gāzes daļiņas spiežas cauri reaktora ekrāniem un izraisa blakus reakcijas. Elektronu mašīnas apslīkst bezgalīgos aprēķinu plūdos…
Mēs esam apraduši ar briesmām. Avārijas automātu signāli rada tikai vienu sajūtu — bezspēcīgu sašutumu. Signāli nozīmē, ka atkal jāiet pie vadības pultīm. Atkal jādomā, jāaprēķina, jāmeklē. Nogurums laupījis mums patiku sarunāties. Mēs klusējot strādājam, klusējot ēdam. Un, ja kāds arī mēģina pajokot, mēs tikai klusējot pasmaidām.
Bet reizi diennaktī viss mainās. Pulksten divdesmitos pēc kuģa laika kapteinis izslēdz avārijas signalizācijas sistēmu. Kuģa vadība pilnīgi paliek elektronu mašīnu ziņā, un mēs dodamies kopkajītē. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — mēs esam runīgi, moži, jautri. Tā mēs izturamies kuģa vienīgā pasažiera labad. Sis pasažieris iznāk no savas kajītes tikai uz vienu stundu. Un mēs cenšamies slēpt nogurumu. Mūsu lidojumam ir nozīme tikai tādā gadījumā, ja šis cilvēks tiks nogādāts sveiks un vesels …
Mans tālais draugs, virs kristalofona karājas pulkstenis, un es vēroju minūšu rādītāju. Mums ir maz laika, bet es vēl nekā tev neesmu pateikusi. Man grūti atrast vajadzīgos vārdus.
Vai atceries vakaru pirms tavas aizlidošanas? Tu aizlidoji no rīta, trīs nedēļas agrāk par mani, un tā bija mūsu atvadīšanās. Atceries, tovakar mēs gandrīz nemaz nerunājām. Mēs ilgi stāvējām pie upes, bet pāri
pilsētai pletās rudens migla, neskaitāmo uguņu gaismā kļuvusi tumšsarkana. Miglas dūmakai cauri spīdēja Kremļa zvaigžņu gaisma, un šķita, ka šīs zvaigznes ir tikpat tālu no mums kā tās, uz kurām gatavojāmies lidot. Un tad tu vaicāji: «Mīli?» — un es atbildēju: «Pajautā, kad atgriezīsimies!» Tu teici: «Pēc pusotra gada …» — «Tā būs mums,» es iedomājos. «Bet uz Zemes būs aizritējuši gadu desmiti. Kas gan būs šeit, šajā vietā?» Un, it kā uzminējis manas domas, tu klusi teici: «Mēs atnāksim uz šejieni. Vai ne?»
Kāpēc es toreiz neatbildēju uz tavu jautājumu? Kāpēc?
Pēc dažām dienām es vēlreiz aizgāju turp. Es atnācu viena, tavs kuģis aizvien lielākā ātrumā jau traucās kaut kur tur — melnajā bezdibenī. Es raudzījos mākoņu aizklātajās debesīs, kamēr acis sāka sāpēt. Bija apbrīnojami klusu, un tikai paretam iečabējās lapas, it kā sīkstulis vējš pārskaitītu, vai daudz to vēl atlicis.
Es zināju: mani jau gaida raķešu starta laukumā. Jā, apstākļi iekrita tā, ka es atstāju Zemi agrāk, nekā bija domāts. Uz zvaigznes Ross-154 sistēmu ar sevišķu uzdevumu devās zvaigžņu kuģis «Ērglēns», un mani norīkoja par radioinženiera dublieri. Tajā pēdējā vakarā es lūkojos no mūsu pakalna uz Maskavas ugunīm. To bija daudz, tās sniedzās līdz apvārsnim, saplūstot tur platā, gaišā svītra. Negribējās ticēt, ka ļoti drīz šīs ugunis un visas Zemes ugunis un pati Zeme pārvērtīsies par mirdzošu punktu. Un tad izzudīs arī šis mirdzošais punkts, un paliks tikai neizmērojams melns tukšums…
Mēs lidojām uz Elektru, zvaigznes Ross-154 sistēmas planētu. «Ērglēnam» vajadzēja nogādāt uz Elektru neit- rino ģeneratoru. Es nestāstīšu par lidojumu — par to tu izlasīsi kapteiņa ziņojumā. Mēs sasniedzām Elektru un raķešu starta laukumā uz ezera, kamēr strupie, maij- vabolei līdzīgie velkonīši vilka kuģi uz pietauvošanās vietu, uzzinājām, ka steidzīgi jālido atpakaļ.
Pēc trim stundām, kad iekraušanas darbi tuvojās beigām, pa trapu uznāca cilvēks, ģērbies melnā svīterī. Tas bija mūsu vienīgais pasažieris — cilvēks, par kuru uz Zemes stāstīja leģendas. Seit viņu sauca par Atklājēju.
Tikai retos gadījumos viens vārds spēj izteikt cilvēka dzīvi. Leģendas, ko biju dzirdējusi uz Zemes, man šķita poēzijas auglis, nekas vairāk. Taču šeit, uz Elektras, es sapratu, ka šīs leģendas ir tikai vājš īstenības atspulgs.
Cilvēks, ko sauca par Atklājēju, bija dzimis uz pirmā kuģa ce|ā uz Elektru. Pirms trīsdesmit viena gada kuģis sasniedza Elektru. Svešā planēta k|uva par Atklājēja dzimteni. Tā bija dīvaina planēta. Tās atmosfēras sastāvā bija četrreiz vairāk skābekļa un divreiz vairāk ogļskābās gāzes nekā Zemes atmosfērā. Ūdens, piesātināts ar ogļskābi, mutuļoja un putoja. Virs rūsgan- brūnām klintīm plīvoja neskaitāmu gāzes avotu ugunis. Augi un dzīvnieki dzīvoja strauju dzīvi, kādu uz Zemes nepazīst. Akmeņainos tuksnešos dažās stundās izauga necaurredzami meži un tikpat ātri izzuda. Vējš aiznesa izplatījumā veselas deggāžu straumes. Tās sadega, un uz izkaltušās augsnes lija verdoša lietus strūklas…