Tagad man šķiet, es visas šīs dienas netiku iznākusi no radiokabīnes. Un iespējams^ ka bija pagājušas nevis četras diennaktis, bet viena bezgalīgi gara diena, iekām mēs pēdīgi varējām saprast tālo balsi.
Tā nebija Zeme. Ar mums runāja «Pamirs», kuģis, kas lidoja uz zvaigzni Strūve-2398. Kad mūsu galvenais radioinženieris jau simto reizi mainīja atšifrētāja shēmu un atskanēja klusa, bet skaidri saprotama balss, mēs bijām tik līksmi, ka tobrīd vēl neaptvērām radiogram- mas saturu.
Mēs lidojām uz Zemi, un jau sen mūsu apziņā eksistēja vienīgi Zeme un mūsu kuģis. Bet pasaule bija liela, un šajā pasaulē uz citām zvaigznēm traucās citi kuģi.
«Zvaigžņu sistēma Struve-2398,» bija teikts radio- grammā, «bez vēsts pazudusi pirmā pētniecības ekspedīcija, kas sūtīta uz planētu Aella. «Pamira» apkalpe — četri cilvēki — ved uz Aellu transportraķeti ar iekārtu. Ziņojums par pirmās ekspedīcijas varbūtējo bojā eju saņemts ceļā. Apkalpe nolēmusi ceļu turpināt. Aella ir briesmīga planēta, daudzējādā ziņā līdzīga Elektrai, tāpēc «Pamira» apkalpe lūdz Atklājēju sniegt cik vien var sīkas instrukcijas un padomus…»
So radiogrammu es atceros no galvas. Tā atradās uz mana darba galdiņa visu garo dežūras nakti. Mēs gaidījām Atklājēju. Cik laika paies, kamēr viņš sastādīs atbildi? Stunda, trīs stundas, diennakts? … Radioiekārta bija sagatavota atbildes raidījumam. Kapteinis norīkoja nepārtrauktas diennakts dežūras.
Pusnaktī galvenais radioinženieris aizgāja no kabīnes. Es paliku viena. Es domāju par tiem četriem nepazīstamiem astronautiem, kas dodas uz Aellu. Viņi savu kuģi negrieza atpakaļ. Četri pret Aellu… Bet Atklājējs taču viens pats izturēja uz Elektras! Kas ir šie četri? …
Mans tālais draugs, tajā naktī es domāju par tevi. Man šķita, ka ļaudis uz «Pamira» ir tādi kā tu.
Es snaudu, noliekusi galvu uz galdiņa. Pussnaudā redzēju «Pamira» kabīni un četrus cilvēkus, apbrīnojami līdzīgus tev.
Pusčetros pa trapu uznāca Atklājējs. Es sadzirdēju smagus soļus un neapzināti uzmetu acis pulkstenim. Atklājējs pamāja man un lēni aizgāja pie stūrmaņa krēsla.
— Radiogramma? — es vaicāju, pūlēdamās aizgainīt miegu.
Atklājējs neatbildēja.
— Vai radiogramma gatava?
Viņš noņēma brilles un pavērsās pret mani. Viņa acīs bija kaut kas jauns, ko es līdz šim nepazinu.
— Kur ir… Zeme? — viņš jautāja dīvainā, svinīga balsī.
Es ieslēdzu panorāmas ekrānu. Tur, kur krustojās pavedieni, bija melns plankums, ko apņēma biezs violetu zvaigžņu klāsts. Kuģa ātrums izkropļoja zvaigžņotās debess ainu.
— Viņa ir tur, — Atklājējs klusi teica.
— Viņa nav redzama, — es iebildu. — Sauli varēs redzēt pēc mēnešiem trim, ne ātrāk.
Atklājējs pašūpoja galvu:
—* Viņa ir tur …
Miegs bija pilnīgi izgaisis, un es sapratu, ka nedrīkst nekā iebilst pretī. Es klusējot stāvēju aiz Atklājēja krēsla un lūkojos uz panorāmas ekrānu. Tā pagāja labs laiks. Pēc tam Atklājējs, arvien vēl noliecies pie ekrāna, tikko dzirdami sacīja:
Zila zvaigzne ir, Džaneta jaukā, Divdesmit gadu līdz tai, Ja ar gaismas ātrumu trauktu. Balta zvaigzne ir, Džaneta jaukā, Četrdesmit gadu līdz tai, Ja ar gaismas ātrumu trauktu. Uz kuru no zvaigznēm mēs Kopā ar tevi dosimies — Uz zilo vai balto?[2]
Mans draugs, tu zini šo dzejoli. Tā ir Sendberga «Bērnu dziesmiņa». Kādreiz (kopš tā laika pagājusi vesela mūžība) tu man to lasīji tur, uz Zemes. Bet Atklājēja balsī skanēja skumjas, kādas bērni nepazīst.
Un pēkšņi es visu sapratu.
— Jūs … izlēmāt? — es vaicāju.
Atklājējs aši uzlika brilles un pagriezās pret mani.
— Izslēdziet ekrānu! — viņš teica.
— Jūs izlēmāt? — es atkārtoju.
Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja.
<— Jā, protams.
— Bet…
Ar rokas mājienu viņš mani partrauca …
— Ziņojiet kapteinim — jāpārrēķina kurss! Es pāriešu uz «Pamiru».
… Neatturami skrien pulksteņa rādītājs, bet es vēl neesmu tev pateikusi pašu galveno.
Tonakt avārijas automāti klusēja. Un tikai pret ritu atskanēja trauksmes pilnie, kaucošie signāli. Pēc minūtes visa apkalpe pulcējās radiokablnē. Neatceros vairs, šķiet, pagāja vairākas stundas, kamēr mēs atjaunojām magnētisko aizsardzību. Un, kad kapteinis panāca nost no vadības pults, es viņam pateicu Atklājēja vārdus. Dīvaini, bet kapteinis nebija izbrīnījies. Viņš sacīja:
— Labi. Ejiet! Es pats pārrēķināšu kursu.
Neviens tomēr neatstāja telpu.
— Ejiet! — kapteinis atkārtoja.
Likās, neviens nesadzirdēja pavēli.
— Labi, — kapteinis sacīja. — Lai notiek tā. Ejiet un padomājiet! Ja visi nolems lidot uz Aellu, mēs lidosim. Taču, ja kaut viens no mums vēlēsies atgriezties, mēs atgriezīsimies uz Zemi. Bet Atklājējs pāries uz «Pamiru».
Viņš paskatījās pulkstenī un piemetināja:
— Pēc piecdesmit minūtēm. Es te gaidīšu. Ejiet taču!…
Mēs devāmies uz trapu, bet kapteinis noliecās pie vadības pults. Es ievēroju: kapteinis raugās turp, uz kurieni naktī skatījās Atklājējs …
Piecdesmit minūtes — tās vilkās bezgalīgi ilgi. Es sēdēju savā mazajā kajītē un domāju par citiem. Uz «Ērglēna» ir vienpadsmit cilvēku. Kapteinis palicis pie vadības pults. Desmit cilvēku aizgājuši savās kajītēs. «Ja kaut viens no mums vēlēsies atgriezties, mēs atgriezīsimies uz Zemi.» Tā teica kapteinis. Bet ko sacīs mani biedri? Aiz tērauda šķērssienas — ārsta kajīte. Vecais, labais doktors! Sis bija viņa pēdējais lidojums… Galvenais radioinženieris — uz Zemes viņam palikusi ģimene… Manas draudzenes, mehāniķi — visus gaida uz Zemes . . .
Piecdesmit minūtes — cik bezgala ilgi tās vilkās, un tikai pēdējās sekundēs laiks aši traucās uz priekšu. Vajadzēja celties un iet uz radiokabīni. Taču kāds spēks neļāva man piecelties. Varbūt man vairāk par citiem ir tiesības atgriezties uz Zemi? Es esmu radioinženiera dublieris. īstenībā es uz kuģa neesmu vajadzīga. Man