Tā bija neparasti spēcīga, šī nezin no kurienes radusies domu plūsma. Tā piesaistīja uzmanību. Taču saprast to Larisa nespēja. Svešajai domai bija kāda īpaša uzbūve, tā radīja pavisam juceklīgus, neiedomājami izkropļotus priekšstatus.
Larisa automātiski pagrieza meklētāja kloķīti. Kristāliskā antena «Drošā» masta galā nodrebēja, pacēlās uz augšu, pretī zvaigznēm, kas neskaidri vīdēja cauri vētras padebešiem. Svešais zet-ritms kļuva spriegāks. Tas ar spēku urbās viņas apziņā. Un tomēr palika nesaprasts. Bija tā, it kā kāds runātu nepazīstamā, ārkārtīgi straujā valodā. Bez tam — Larisa to apzinājās — svešais zet-ritms vienlaicīgi nesa lielu daudzumu saskanīgu, savstarpēji saistītu, tomēr dažādu domu. No cilvēku domāšanas parastā ritma tas atšķīrās tāpat, kā liela orķestra spēle atšķiras no viena instrumenta ska- "nējuma.
Spēcīgais, neatlaidīgais zet-ritms uzstājīgi lauzās apziņā. Sākumā radās vesels virpulis krāsu priekšstatu. Pēc tam visas krāsas pazuda un palika tikai viena — violeta, ārkārtīgi bagāta niansēm, no gaiši violetās līdz zilganmelnai. Nepazīstamais, no zvaigžņotajām debesīm plūstošais zet-ritms sašūpojās, un cauri sa- trūkušajam violetajam aizkaram iezīmējās miglaina aina.
Tā bija tikko jaušama, jo smadzenes ar grūtībām uztvēra nepierasto, svešo zet-ritmu. Aina sadrumstalojās, pārvērtās, brīžiem pavisam izzuda violetā dūmakā. Larisa drīzāk nojauta nekā redzēja dīvaina koka apveidu. Tā stumbrs bija savijies spirālē, augšgalā sašaurināts. Garās, smailās lapas bija nenosakāmā krāsā, kas ik mirkli mainījās. Brīžiem tās šķita zilas, gandrīz violetas, brīžiem rūsganas, ugunīgi sarkanas. Piepeši
no zet-ritma pulsācijas koka kontūras dubultojās, izplūda. Un Larisa noprata: tādu koku ir daudz. Miglainā aina kļuva skaidrāka, likās, kāds būtu noņēmis nost acīm priekšā aizliktu tumšu stiklu. Larisa saprata (un sapratusi tūlīt arī ieraudzīja), ka līdzās dīvainajiem, spirāliskajiem kokiem stāv milzīgu apmēru apa'/as celtnes. Violetais aizsegs aši pārklāja tās. Palika tikai spožs, zaļgandzeltens disks, kas virzījās pāri neskaidrajām kontūrām. Bez tam, aizsteigdamies tam garām, joņoja vēl citi pavisam mazi diski — viens oranžs, divi sarkani, viens gaiši zils.
Zvaigžņu zet-ritms drudžaini pulsēja, sāpīgi, līdz reibonim, atbalsojās smadzenēs. Violetais plīvurs ātri izdzēsa spokaino ainu. Pēc tam krāsainu zibšņu haoss noslāpēja pašu zet-ritmu.
Larisa cieši sažņaudza meklētāja kloķīti. Antena drudžaini tvarstīja no kosmosa nākušo zet-ritmu.
— Larisa Pavlovna! — kapteinis purināja viņu aiz pleca.
Viņa atvēra acis. Ieraudzīja kapteiņa seju — iekritušu, pelēku. Kapteinis kaut ko teica. Viņa noņēma ķiveri.
— Ņemiet glābšanās vesti. — Kapteinis nolika viņai, uz ceļiem brezenta vīstokli. — Jūs aizvedīs pie laivas.
Pirmajā brīdī viņa neaptvēra — kā pa sapņiem. Ar izbrīnu ieklausīdamās vārdos (balss likās svešāda), pateica:
— Es paziņošu uz bāzi… Mums atnāks palīdzība …
Kapteinis nepacietīgi pārtrauca:
— Nav vajadzīgs, sakari ir atjaunoti. Bet jums vajadzēs atnākt… tuvāk pie laivas. Drošs paliek drošs.
Viņa noraidoši atmeta ar roku:
— Nē, es nevaru. Lūdzu jūs… patlaban nedrīkst
slīkt.
Kapteinis nolieca galvu un dusmīgi noelsās. Prātā iešāvās: «Aizvilkt ar varu? …»
Larisa palūkojās iluminatorā. Aiz melnā stikla kauca un dārdēja vētra.
— Noturieties vēl pusstundu! Tikai pusstundu! Es jūs lūdzu … Tas ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!
Kapteinis sakoda zobus (neganti gribējās izlamāties), bridi klusēja, ieklausīdamies vēja auros. Paklusu teica:
— Man ir apkalpe. Astoņi cilvēki…
— Bet es uztvēru kosmosa izstarojumu. Jums ir jātic, jātic, jātic! Lai paziņo pa radio … Es tikmēr meklēšu. Noturieties vēl pusstundu!
Viņas skatiens bija tāds, ka kapteinim kļuva neomulīgi. Viņš nezin kādēļ paskatījās pulkstenī, nodomāja: «Pie velna! Pietiek. Pāriešu uz tankkuģiem… Kur nu tankkuģi! Labāk vadāt dinamītu nekā zinātniekus!… Skuķēns… Mjā!»
Un, pašam negaidot, kapteinis teica:
— Klausos… noturēties!
2
Kabinets bija milzīgi liels, grezni iekārtots: kokgriezumiem izrotātas, mākslinieku darinātas mēbeles, pur- pursarkani Buhāras paklāji, gleznas zeltītos ietvaros. Jurijs Fjodorovičs Sorins, kas nesen bija ievēlēts par akadēmijas prezidentu, juta apslēptu īgnumu, redzot šo lieko, gandrīz ārišķīgo greznību. Salicis rokas uz muguras, viņš soļoja pa kabinetu — stalts, plecīgs, kaili noskūtu galvu. No šī brīža dienas lielākā daļa būs jāpavada šeit, un tikpat pamatīgi, kā ceļotājs, kurš radis pat īslaicīgu apmešanās vietu iekārtot saprātīgi un ērti, viņš apsvēra, kā izvietot grāmatu skapjus, ar ko apmainīt kristāla lustras, kādas gleznas noņemt no sienām. Vienīgais, kas Sorinam patika, bija lielie logi ar skatu uz dārzu. Pat tagad, janvāra salā, kailais dārzs nebija zaudējis to vienkāršo, stingro skaistumu, ko pilnā mērā prata novērtēt tikai tāds cilvēks, kurš skatījis kosmosa melnās dzīles. Skaists bija viss: ir vecās gobas līko zaru rāmā, domīgā šūpošanās, ir viegli apsnigušo jauno bērziņu sastingusī rinda, ir kupenās ieputinātais dārza sols. Debesis, koki un sniegs izraisīja mulsu nemieru. Un Sorins ieklausījās šajā nemierā — reizē ar ironiju un izbrīnu.
Pirms trim gadiem, uzsākot ekspedīciju uz Mēnesi, viņa dzīvē pirmo reizi ienāca kaut kas tāds, ko nevarēja
pakļaut loģiskai analīzei. Pirms tam Sorins bija skaidri zinājis, ka lielām problēmām jāpievērš lielāka uzmanība, mazām — maza. Tieši tāpēc viņam bija tik drošas sekmes zinātnē. Tur, kur citi izsvaidīja un sadrumstaloja savus spēkus, viņš bija pratis atrast galveno, izšķirošo. Sis galvenais bija paņēmis visu viņa dzīvi. To mazumu, kas palika pāri, viņš bija ziedojis mūzikai.