Выбрать главу

Tā bija neparasti spēcīga, šī nezin no kurienes radu­sies domu plūsma. Tā piesaistīja uzmanību. Taču sa­prast to Larisa nespēja. Svešajai domai bija kāda īpaša uzbūve, tā radīja pavisam juceklīgus, neiedomājami iz­kropļotus priekšstatus.

Larisa automātiski pagrieza meklētāja kloķīti. Kristā­liskā antena «Drošā» masta galā nodrebēja, pacēlās uz augšu, pretī zvaigznēm, kas neskaidri vīdēja cauri vēt­ras padebešiem. Svešais zet-ritms kļuva spriegāks. Tas ar spēku urbās viņas apziņā. Un tomēr palika nesa­prasts. Bija tā, it kā kāds runātu nepazīstamā, ārkārtīgi straujā valodā. Bez tam — Larisa to apzinājās — sve­šais zet-ritms vienlaicīgi nesa lielu daudzumu saska­nīgu, savstarpēji saistītu, tomēr dažādu domu. No cil­vēku domāšanas parastā ritma tas atšķīrās tāpat, kā liela orķestra spēle atšķiras no viena instrumenta ska- "nējuma.

Spēcīgais, neatlaidīgais zet-ritms uzstājīgi lauzās ap­ziņā. Sākumā radās vesels virpulis krāsu priekšstatu. Pēc tam visas krāsas pazuda un palika tikai viena — violeta, ārkārtīgi bagāta niansēm, no gaiši violetās līdz zilganmelnai. Nepazīstamais, no zvaigžņotajām debesīm plūstošais zet-ritms sašūpojās, un cauri sa- trūkušajam violetajam aizkaram iezīmējās miglaina aina.

Tā bija tikko jaušama, jo smadzenes ar grūtībām uz­tvēra nepierasto, svešo zet-ritmu. Aina sadrumstalojās, pārvērtās, brīžiem pavisam izzuda violetā dūmakā. Larisa drīzāk nojauta nekā redzēja dīvaina koka ap­veidu. Tā stumbrs bija savijies spirālē, augšgalā sa­šaurināts. Garās, smailās lapas bija nenosakāmā krāsā, kas ik mirkli mainījās. Brīžiem tās šķita zilas, gandrīz violetas, brīžiem rūsganas, ugunīgi sarkanas. Piepeši

no zet-ritma pulsācijas koka kontūras dubultojās, iz­plūda. Un Larisa noprata: tādu koku ir daudz. Miglainā aina kļuva skaidrāka, likās, kāds būtu noņēmis nost acīm priekšā aizliktu tumšu stiklu. Larisa saprata (un sapratusi tūlīt arī ieraudzīja), ka līdzās dīvainajiem, spirāliskajiem kokiem stāv milzīgu apmēru apa'/as cel­tnes. Violetais aizsegs aši pārklāja tās. Palika tikai spožs, zaļgandzeltens disks, kas virzījās pāri neskaid­rajām kontūrām. Bez tam, aizsteigdamies tam garām, joņoja vēl citi pavisam mazi diski — viens oranžs, divi sarkani, viens gaiši zils.

Zvaigžņu zet-ritms drudžaini pulsēja, sāpīgi, līdz rei­bonim, atbalsojās smadzenēs. Violetais plīvurs ātri iz­dzēsa spokaino ainu. Pēc tam krāsainu zibšņu haoss noslāpēja pašu zet-ritmu.

Larisa cieši sažņaudza meklētāja kloķīti. Antena dru­džaini tvarstīja no kosmosa nākušo zet-ritmu.

—    Larisa Pavlovna! — kapteinis purināja viņu aiz pleca.

Viņa atvēra acis. Ieraudzīja kapteiņa seju — iekri­tušu, pelēku. Kapteinis kaut ko teica. Viņa noņēma ķiveri.

—    Ņemiet glābšanās vesti. — Kapteinis nolika viņai, uz ceļiem brezenta vīstokli. — Jūs aizvedīs pie laivas.

Pirmajā brīdī viņa neaptvēra — kā pa sapņiem. Ar izbrīnu ieklausīdamās vārdos (balss likās svešāda), pateica:

—   Es paziņošu uz bāzi… Mums atnāks palīdzība …

Kapteinis nepacietīgi pārtrauca:

—    Nav vajadzīgs, sakari ir atjaunoti. Bet jums vaja­dzēs atnākt… tuvāk pie laivas. Drošs paliek drošs.

Viņa noraidoši atmeta ar roku:

—   Nē, es nevaru. Lūdzu jūs… patlaban nedrīkst

slīkt.

Kapteinis nolieca galvu un dusmīgi noelsās. Prātā iešāvās: «Aizvilkt ar varu? …»

Larisa palūkojās iluminatorā. Aiz melnā stikla kauca un dārdēja vētra.

—    Noturieties vēl pusstundu! Tikai pusstundu! Es jūs lūdzu … Tas ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!

Kapteinis sakoda zobus (neganti gribējās izlamāties), bridi klusēja, ieklausīdamies vēja auros. Paklusu teica:

—   Man ir apkalpe. Astoņi cilvēki…

—    Bet es uztvēru kosmosa izstarojumu. Jums ir jātic, jātic, jātic! Lai paziņo pa radio … Es tikmēr mek­lēšu. Noturieties vēl pusstundu!

Viņas skatiens bija tāds, ka kapteinim kļuva neomu­līgi. Viņš nezin kādēļ paskatījās pulkstenī, nodomāja: «Pie velna! Pietiek. Pāriešu uz tankkuģiem… Kur nu tankkuģi! Labāk vadāt dinamītu nekā zinātniekus!… Skuķēns… Mjā!»

Un, pašam negaidot, kapteinis teica:

—   Klausos… noturēties!

2

Kabinets bija milzīgi liels, grezni iekārtots: kokgrie­zumiem izrotātas, mākslinieku darinātas mēbeles, pur- pursarkani Buhāras paklāji, gleznas zeltītos ietvaros. Jurijs Fjodorovičs Sorins, kas nesen bija ievēlēts par akadēmijas prezidentu, juta apslēptu īgnumu, redzot šo lieko, gandrīz ārišķīgo greznību. Salicis rokas uz mu­guras, viņš soļoja pa kabinetu — stalts, plecīgs, kaili noskūtu galvu. No šī brīža dienas lielākā daļa būs jā­pavada šeit, un tikpat pamatīgi, kā ceļotājs, kurš radis pat īslaicīgu apmešanās vietu iekārtot saprātīgi un ērti, viņš apsvēra, kā izvietot grāmatu skapjus, ar ko apmainīt kristāla lustras, kādas gleznas noņemt no sie­nām. Vienīgais, kas Sorinam patika, bija lielie logi ar skatu uz dārzu. Pat tagad, janvāra salā, kailais dārzs nebija zaudējis to vienkāršo, stingro skaistumu, ko pilnā mērā prata novērtēt tikai tāds cilvēks, kurš skatī­jis kosmosa melnās dzīles. Skaists bija viss: ir vecās gobas līko zaru rāmā, domīgā šūpošanās, ir viegli ap­snigušo jauno bērziņu sastingusī rinda, ir kupenās ieputinātais dārza sols. Debesis, koki un sniegs izrai­sīja mulsu nemieru. Un Sorins ieklausījās šajā ne­mierā — reizē ar ironiju un izbrīnu.

Pirms trim gadiem, uzsākot ekspedīciju uz Mēnesi, viņa dzīvē pirmo reizi ienāca kaut kas tāds, ko nevarēja

pakļaut loģiskai analīzei. Pirms tam Sorins bija skaidri zinājis, ka lielām problēmām jāpievērš lielāka uzma­nība, mazām — maza. Tieši tāpēc viņam bija tik drošas sekmes zinātnē. Tur, kur citi izsvaidīja un sa­drumstaloja savus spēkus, viņš bija pratis atrast gal­veno, izšķirošo. Sis galvenais bija paņēmis visu viņa dzīvi. To mazumu, kas palika pāri, viņš bija zie­dojis mūzikai.