Kopš tā brīža kuģa žurnālā ieraksti izdarīti ar sarkanu tinti. Saskaņā ar tradīcijām tā tiek atzīmēti atklājumi.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēras sastāvā bija gandrīz vienīgi skābeklis, taču uz šīs ledū kaltās planētas nebija neviena dzīva organisma, neviena auga. Termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles. «Neizdevusies planēta,» rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā, «toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna …»
Jā, tā bija vesela atklājumu lavīna. Pat šobrīd, kad zinātne par zvaigžņu uzbūvi un evolūciju spērusi milzu soli uz priekšu, pat šobrīd «Pola» ekspedīcijas izdarītie atklājumi daudzējādā ziņā saglabājuši savu nozīmi. Barnarda zvaigznes tipa «sarkano punduru» gāzes apvalka pētījumi vēl arvien ir ļoti pilnīgi un precīzi.
Kuģa žurnāls … Zinātniskā darba pārskats … Astrofizika rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālu hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju: komandiera pavēle par atgriešanos. Tas ir negaidīti, neticami. Un, arvien vēl neticēdama, es aši pāršķiru lapas. Ieraksts stūrmaņa dienasgrāmatā. Tagad es ticu, zinu — tas noticis tā.
Kādu dienu kapteinis teicis:
— Pietiek! Jāgriežas atpakaļ.
Pieci cilvēki klusējot skatījušies Zarubinā. Vienmērīgi tikšķējis pulkstenis …
Pieci cilvēki uzlūkoja kapteini. Viņi gaidīja.
— Jāgriežas atpakaļ, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, palicis astoņpadsmit procentu degvielas. Tomēr izeja ir. Pirmām kārtām — jāpadara raķete vieglāka. Jānoņem visa elektronu aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu … — Viņš redzēja, ka stūrmanis grib ko iebilst, un ar žestu apturēja viņu: — Tā ir vajadzīgs. Aparāti, iztukšoto tvertņu iekšējās šķērssienas, daļa oranžērijas. Un galvenais — smagās elektronu iekārtas. Bet tas vēl nav viss. Galvenais degvielas patēriņš saistīts ar nelielo paātrinājurņu lidojuma pirmajos mēnešos. Nāksies samierināties ar neērtībām: «Polam» jāuzsāk lidojums nevis ar trīskāršu, bet ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
— Pastāvot tādam paātrinājumam, raķetes vadīšana nav iespējama, — inženieris iebilda. — Pilots nevarēs…
— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šejienes, no planētas. Seit paliks viens cilvēks … Klusu! Es teicu — klusu! Iegaumējiet: citas izejas nav. Tā būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna un tu, Nikolaj, nevarat palikt: jūs gaidāt bērnu. Jā, es zinu. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Ari viņš lidos. Georgi- jam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Vēlreiz — klusu! Būs tā, kā es sacīju.
. . . Manā priekšā Zarubina izdarītie aprēķini. Es esmu ārste, gluži visu es nesaprotu. Tomēr to es redzu skaidri: aprēķini izdarīti, kā mēdz teikt, ņemot vērā pēdējās iespējas. Līdz pēdējai iespējai atvieglota raķete, līdz pēdējai iespējai palielinātas starta pārslodzes. Liela daļa oranžērijas paliek uz planētas, un tāpēc astronautiem aprēķinātā deva ir niecīga — daudz zemāka par pieņemtajām normām. Demontēta raķetes avārijas enerģētiskā sistēma ar diviem mikroreaktoriem. Demontēta gandrīz visa elektronu iekārta. Ja ceļā atgadītos kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete vairs nespēs. «Risks kubā» — tā stāv rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. Un turpat tālāk: «Bet tam, kurš paliek šeit, — risks desmitajā, simtajā pakāpē …»
Zarubinam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad pēc viņa ieradīsies cita raķete. Četrpadsmit gadu vienam, uz svešas, noledojušas planētas …
Atkal aprēķini. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama raķetes vadīšanai no tāluma, tā nepieciešama četrpadsmit gariem, bezgala gariem gadiem. Un atkal viss izrēķināts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez rezerves.
Kapteiņa mītnes fotouzņēmums. Tā samontēta no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektronu aparatūra, mikroreaktori. Uz jumta uzstādītas antenas vadīšanai no attāluma. Visapkārt — ledus tuksnesis. Pelēkajās, palsā dūmakā tītajās debesīs salti spulgo Barnarda zvaigzne. Tās disks četras reizes
lielāks par Saules disku, bet tikai mazliet spožāks nekā Mēness.
Es aši pāršķirstu kuģa žurnālu. Te ir viss: kapteiņa instrukcija, radiosakaru grafiks pirmajās lidojuma dienās, kapteinim piegādājamo priekšmetu saraksts … Un pēkšņi divi vārdi: ««Pols» izlido.»
Bet pēc tam seko dīvaini ieraksti. Liekas, tos izdarījis bērns: rindas blīvējas cita uz citas, burti stūraini, lauzīti. Tā ir divpadsmitkārtīgā pārslodze.
Es ar pūlēm varu salasīt vārdus. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Sasodītā pārslodze! Acu priekšā violeti plankumi …» Pēc divām dienām: «Ātrums pieaug saskaņā ar aprēķiniem. Staigāt nav iespējams, lienam rāpus …» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots) … Izturēsim. Reaktors strādā saskaņā ar aprēķināto režīmu.»
Divas lapas kuģa žurnālā ir gluži tukšas. Bet trešajā, kas noplūdusi ar tinti, šķērsām pāri rakstīts: «Tālvadības sistēma nedarbojas. Starus izkliedē kāds šķērslis. Tas (izsvītrots) … Tās ir beigas…» Bet turpat, pašā lapas malā pierakstīts gluži citādā — stingrā rokrakstā: «Tālvadība atjaunota. Jaudas indikators rāda četras vienības. Kapteinis atdod visu savu mikroreaktoru jaudu, un mēs nespējam viņu aizkavēt. Viņš upurē sevi…»
Es aizveru kuģa žurnālu. Pašlaik es varu domāt vienīgi par Zarubinu. Droši vien tālvadības traucējums viņam bija pilnīgi negaidīts. Piepeši iezvanījās indikators …
Trauksmaini skanēja indikatora kontroles zvans. Bultiņa drebēdama tuvojās nullei. Radiostars bija ceļā sastapis šķērsli, tālvadības sistēma vairs nedarbojās.
Kapteinis stāvēja pie oranžērijas caurspīdīgās sienas. Blāva, tumšsarkana saule grima aiz apvāršņa. Pa apledojušo līdzenumu slīdēja brūnas ēnas. Vējš dzenāja un virpuļoja sniega putekļus, pacēla tos palsajās, sarkanīgi pelēkajās debesīs.