Arhīva tukšajos gaiteņos klusums. Logi pievērti, jūras vējš plivina smagos aizkarus. Vienmērīgi un neatlaidīgi veļas krastā viļņi. Liekas, tie atkārto piecus vārdus: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Klusums, tad atskrien vilnis un izšļāc: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Un atkal klusums …
Gribas atbildēt viļņiem: «Jā, tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu!»
OTRS CEĻŠ
Es esmu astronauta Hajutina dubultnieks.
Cik man zināms, dubultnieku nebija daudz: ap trīssimt cilvēku, ne vairāk. Mūsu dienās maz ir tādu, kas atceras, ko nozīmē būt astronauta dubultniekam.
Dubultnieki sāka rasties gadu vai divus pirms divdesmitā gadsimta beigām. Tas bija pirmā starpplanētu lidojuma priekšvakarā. Tajā laikā notika jonu kuģu pārbaudes lidojumi, un, sasniedzot zināmu ātruma
slieksni, parasti pārtrūka sakari. Kosmisko sakaru stacijas saņēma aprautas, līdz nepazīšanai sagrozītas frāzes. Tad arī sāka ieviesties dubultnieki. Pamatā ir vienkārša doma: divi cilvēki, kas ilgu laiku uzturas kopā, pamazām daudz ko pārņem viens no otra un spēj saprast viens otru jau no pusvārda. Dubultnieki — tas, protams, ir pārspīlējums. Tomēr, ja uz Zemes palicis cilvēks, kas līdz tam vairākus gadus nešķirami bijis kopā ar astronautu, sakari kļūst daudz drošāki. Dubultniekam pietika ar vienu vārdu, izsaucienu, pat intonāciju.
Pirmo dubultnieku grupu gatavoja ļoti rūpīgi. Ar to speciāli noņēmās ievērojamākie kibernētikas speciālisti un psihologi. Vēlāk izdevās atrast cēloņus, kas izraisīja sakaru traucējumus. Arvien retāk un retāk radās vajadzība pēc dubultnieku palīdzības.
Dubultnieku sagatavošanu pārtrauca. Astronauts pēc paša vēlēšanās varēja izraudzīties sev dubultnieku. Izvēlēto personu tad apstiprināja tie, kas pārzināja astronautu sagatavošanu. Tomēr tā vairs bija vienīgi formalitāte.
Es kļuvu Hajutina dubultnieks tolaik, kad sakari darbojās bez kļūmēm. Es arī nedomāju, ka man nāksies piedalīties ziņojumu atšifrēšanā, kurus sūtījis Hajutins. Tas nepavisam nesaderējās ar manu specialitāti — antīkās pasaules vēsturi. Toreiz es nedomāju neko. Man tikai tāpat gribējās kļūt astronauta dubultniekam, viņa draugam un pilnvarotajam uz Zemes …
Kopš tā laika aizritējuši simt desmit gadu. Sen nebija dzirdēts, ka kosmiskajos sakaros aicinātu talkā dubultniekus. Un pēkšņi uzaicināja mani.
Divos pirmajos lidojumos uz zvaigznēm astronautiem vēl bija dubultnieki. Taču sakari darbojās bez kļūmēm, un beidzot sākās diskusija: vai dubultnieki ir vajadzīgi? Gandrīz visi apgalvoja — nē, nav vajadzīgi. Tomēr Hajutins pastāvēja uz sava: nāks laiks, un atkal radīsies vajadzība pēc dubultniekiem, tikai tad jau būs par vēlu tos sagatavot. Hajutinam nepiekrita. Viņa priekšā tikai piekāpās. Dubultnieki ir romantiska tradīcija, vai bija maz vērts nostāties pret to? Tā domāja visi.
Vai tiešām Hajutins būtu paredzējis to, kas tagad noticis? Ja tā, tad viņš sev izvēlējies sliktu dubultnieku.
… Pirms deviņiem gadiem Hajutins izlidoja uz Centaura Alfas sistēmu. Tajā laikā viņš bija iecelts par Kontroles Padomes priekšsēdētāju. Varētu domāt •— kāda gan Kontroles Padomei daļa gar Dzirksteli? Ar šo planētu viss ir pilnīgā kārtībā. Tā ir apbrīnojami līdzīga Zemei. Vienīgā atšķirība, ka tur spīd Baltā un Oranžā. Bet Oranžā atrodas tālu no Dzirksteles. Turpretī Baltā ir tāda pati kā mūsu Saule, tikai spožāka.
Hajutins man tika daudz stāstījis par Dzirksteli. Viņš apmeklējis to savā pirmajā lidojumā. Pēc tam viņš lidojis uz Sīriusu, Altairu. Taču visbiežāk mēs ar viņu runājām par Alfu un tās planētām. Tur viņam atgadījās kļūme — vienīgā visā šajā laikā. Toreiz viņš lidoja uz Tanifu. Maori valodā «tanifa» nozīmē «pūķis». Tanifa, kas riņķo apkārt Oranžajai, patiešām līdzinās pūķim. Hajutins un vēl četri astronauti pirmie spēra kāju uz šīs planētas. Atgriezās vienīgi Hajutins. Viņš ar pūlēm bija aizkļuvis līdz Dzirkstelei un ilgi ārstējās. Viņam bija lauzts mugurkauls. Tāda ir Tanifa. Trīskāršs smaguma spēks, versmīga migla, lavas ezeri, purvaini meži, kuros ņudz bruņu čūskas …
Hajutins atveda man no Tanifas akmeni. Man ir daudz akmeņu no citām planētām, tie sakrauti istabas kaktā, īpaši skaisti ir spoguļgludie akmeņi, kas atvesti no Ausmas, Sīriusa sistēmas planētas. Uz Ausmas ir apbrīnojami vienmērīgi un rāmi vēji. Gadsimtiem ilgi tie pūš vienā virzienā, līdz spīdumam nopulējot akmeņus. Turpretī tie akmeņi, ko Hajutins pacēlis Prociona tuvumā, uz Floras, spulgo dziļi melnā krāsā. Mani mīļākie akmeņi ir dzeltenie, no Norda Volf-359 sistēmas. Tie ir savīti spirālē kā gliemežnīcas un smaržo pēc skujām.
Tanifas sarkanās lavas atlūznis glabājas atsevišķi, kastē. Lavas iekšienē — kamolā savijušies čūskulēni, kas atgādina saliektas naglas. Ja akmeni aplūko pret spožu gaismu, iekšienē uzdzirkstī un dziest ļaunas uguntiņas. Tāpēc izskatās, ka čūskas sākušas locīties, cenšoties izlauzties no sastingušās lavas.
Jā, tāda ir Tanifa. Bet Dzirkstele ir citāda; tā atgādina Vidusjūras piekrasti. Tikai krāsas tur ir vēl spožākas, it kā nule ar laku pārklātas.
Par savu lidojumu uz Dzirksteli Hajutins man pavēstīja pilnīgi negaidot. Es vaicāju:
— Kālab tu lido?
Tovakar mes sēdējam uz kraujas un veramies jurā. Mēs gaidījām, kad uzlēks Mēness. Virs ūdens jau plaiksnījās violeti atspulgi. Atmosfēru uz Mēness radīja, kamēr Hajutins atradās lidojumā, un viņš vēl nebija pieradis redzēt violetu lēktu. Taču visā mūsu pazīšanās laikā man nekad nebija nācies viņam kaut ko jautāt divas reizes.
— Kālab tu lido? — es vēlreiz vaicāju. — Kas tur atgadījies?