Šādas mašīnas mēs dažu labu reizi izmantojām savu hipotēžu pārbaudei. Mašīnas nekad nesmējās. Taču tās pašos pamatos sagrāva visasprātīgākās idejas. Reiz mēs aprēķinājām, ka R-10 tipa mašīna vidēji deviņās minūtēs spēj galīgi sagraut kārtējo «izlūkošanas zinātnes» hipotēzi…
Es skatījos pulkstenī. Laboratorijā drūzmējās visi mūsējie. Un visi skatījās pulksteņos. Pagāja četrdesmit minūtes, mašīna strādāja, un mēs redzējām, ka tā nosūta arvien jaunus un jaunus pieprasījumus. Divpadsmit minūtes mašīna rakņājās Starptautiskās astrofizikas savienības informācijas arhīvos. Četras minūtes tā konsultējās ar Pulkovas observatoriju. Un piepeši notika kaut kas pilnīgi negaidīts: mašīna ilgstoši sazinājās ar Kinoarhīva informācijas biroju. Nezinu, ko tur meklēja tās elektronu amata brāļi, bet meklēšana turpinājās vairāk nekā trīs stundas.
Mēs gaidījām. Kāds iedomājās pazvanīt, lai pusdienas mums atnes uz šejieni, uz laboratoriju. Mašīna sazinā
jās ar visdažādākajām organizācijām. Bija tā, it kā cilvēks aizgūtnēm bez mitas uzstādītu jautājumus.
Sešos vakarā mani piespieda aiziet. Es iegāju bibliotēkā un atgūlos uz dīvāna. Mani apsolīja pamodināt pēc stundas. Kad pamodos, pukstenis rādīja bez piecām minūtēm divpadsmit. Es skriešus devos pie R-10. Mašīna strādāja. Man teica, ka kopš pulksten deviņiem mašīna apstrādājot datus par Marsu un Venēru.
Mēs sēdējām visu nakti. Gandrīz bez mitas zvanīja telefons, mūs iztaujāja, — bet ko mēs varējām atbildēt?… Signāliem vajadzēja būt kaut kam plaši pazīstamam, ikdienišķam. Un mēs sapratām: nebūs viegli pārvarēt ieradumu un citādām acīm saredzēt to, kas no laika gala uzskatīts par Zemei raksturīgu parādību…
Astoņos rītā mašīna darbu bija beigusi. Naktī bija atlidojuši astronomi no Maskavas, Melburnas un Ota- vas. Istabā visiem nebija vietas, un daudzi sēdēja gaitenī. Mūsu priekšnieks piegāja pie mašīnas burtu spiežamā aparāta, nospieda taustiņu, un mašīna īsi no- klakšķināja:
«Polārblāzmas.»
Mēs apmulsām. Doma par polārblāzmām mums radās jau iepriekšējā vakarā, bet mēs nezin kādēļ to noraidījām. Cits citu pārtraukdami, mēs formulējām pirmo jautājumu:
— Polārblāzmas izraisa procesi uz Saules. Vai tā nav?
«Jā,» mašīna atbildēja. «Signālus nes korpuskulu plūsmas, kas nāk no Saules. Ilgstošiem signāliem lietderīgāk izmantot vietējo enerģiju. Polārblāzmu signalizējošā daba izpaužas likumsakarīgā krāsu maiņā.»
Sacēlās tāds troksnis, ka es nekā nevarēju saprast. Mašīnu apbēra ar desmitiem jautājumu, bet priekšnieks teica: «Ne visi reizē! Vispirms mums jādabū zināt, kā tieši… Vārdu sakot, kā viņi maina signālu krāsu.»
Viņš programmēja jautājumu, un mašīna atbildēja:
«Periodiskums divarpus gada. Ilgums pusotras, divas stundas. Ik pēc katriem divarpus gadiem analogi signāli novērojami arī Venēras un Marsa polārblāzmās. Labākais apraksts, pēc Dioni datiem, Islandē 1865. gadā.»
Pēc stundas mums atveda Dioni grāmatas mikrofilmu. Lūk, kā tur bija aprakstīta šī blāzma:
«Mums padeva ziņu, ka sākšot spīdēt polārblāzma, un mēs cik vien ātri spēdami uzrāpāmies uz visaugstākās mājas jumta fortā. Zenīta apkaimē iekvēlojās balts mākonis. Sākumā iegaismojās mākoņa malas, pēc tam tas uzliesmoja, un balta gaisma pārplūdināja debesis un jūru. Sajā ziemeļu gaismā skaidri iezīmējās mūsu šonera takelāža. Tad cauri baltajai gaismai, kas staroja pilnā spožumā, mēs ieraudzījām sarkanu lenti. Tas nebija aprakstos bieži sastopamais loks, bet vijīga gaismas lente ar labi iezīmētām kontūrām. Pēkšņi sarkanā lente nodzisa. Debess izskatījās tukša, bet drīz vien lente iespulgojās no jauna. Pēc tam sarkano lentes krāsu nomainīja dzeltena. Šīs gaišās joslas, šķiet, bija saskaņotas viena ar otru. Pusstundas laikā tās parādījās un dzisa ik pēc vienādiem laika sprīžiem, un pēc tam mēs ieraudzījām krāsainu staru kūli. Gari, mirdzoši stabi slējās augšā — neatvairāmi un aši. Tie bija dažādā krāsā — no dzeltena līdz purpursarkanam, no sarkana līdz smaragdzaļam. Un, it kā noslēdzot šo lielisko skatu, debesīs atkal pārmijus iekvēlojās sarkanas un dzeltenas lentes. Starojums atkal kļuva tāds kā parasti šajā apvidū …».
Mēs ilgi klusējām. Tad kāds ieteicās:
— Divas sarkanas lentes un viena dzeltena… Tas atgādina izsaukumu. Bet pati pārraide — gaismas uzliesmojumi stabu izskatā.
Jā, šeit varēja samanīt zināmu atšķirību no parastajām polārblāzmas formām… Tomēr mums tā arī neizdevās sameklēt sīkākus aprakstus vai krāsainus kino- kadrus par «pārraides» galveno daļu. Polārblāzma bija pierasta parādība, un nevienam neienāca prātā divus trīs gadus ilgi to nemitīgi filmēt. Mēs atradām vienīgi dažus kadrus, kuros nejauši bija iekļuvuši «izsaukuma» signāli. Tā bija veca kinohronikas lente, kurā attēlota jūras kauja polārajā naktī. Starp žilbinoši spožiem lielgabalu zalvju uzliesmojumiem un trasējošo šāviņu kvēlojošiem rakstiem grūti bija saskatīt kosmosa aicinājuma signālus…
* *
Patlaban, kad rakstu šīs rindas, gaisu tricina motoru duna. Stacijā «Ziemeļpols» ieradusies jauna helikopteru grupa. Ja hipotēze attaisnosies, pēc septiņpadsmit dienām mēs redzēsim «signālblāzmu». Novērojumus izdarīs uz Zemes, Marsa un Venēras poliem. Mēs strādājam dienu un nakti, tāpat kā kādreiz, miera nepazīdama, strādāja antena aiz mana loga.
Varbūt šīs ugunis liesmojušas miljoniem gadu ilgi. Tās spīdējušas, kad Zeme vēl bija neapdzīvota. Spīdējušas alu cilvēkam. Spīdējušas tajā dienā, kad Romā Puķu laukumā veda uz sārtu Džordāno Bruno…