Smoļina paskaidroja, kā izglābta «Drošā» apkalpe, un apklusa. Sorins palūdza atļauju uzsmēķēt — viņam
atbildēja ar nepacietīgu galvas mājienu. Viņš nesteigdamies paburzīja papirosu, uzvilka sērkociņu, kāri ievilka dūmu. Raudzīdamies meitenes pelēkajās, satrauktajās acīs, viņš sacīja:
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.
Larisa ilgi nebija varējusi saņemties aiziet pie akadēmijas prezidenta: baidījās, ka Sorins ir apvainojies par rakstu «Kosmoloģijas problēmās». Un, kad beidzot tomēr atnāca un izdzirda ledaini korekto «Sēdieties, lūdzu. Es jūs klausos», nodomāja, ka viņas bažas bijušas dibinātas.
Viņa bija ļoti satraukta, tāpēc nemaz neaplūkoja kabinetu. Ievēroja tikai, no durvīm līdz galdam nākot, ka šeit viss ir īsti savā vietā: augsti skapji, vienkārši, ērti atzveltnes krēsli, neuzkrītošas lustras ar dienas gaismas caurulēm un vecmodīga galda lampa.
Pie galda sēdēja cilvēks, kura ģīmetni viņa simtiem reižu bija redzējusi laikrakstos, žurnālos, grāmatās. Viņš bija vecāks nekā ģīmetnēs. Bez tam viņam bija stingrs, tiešs skatiens. Viņa ar lielu piespiešanos varēja skatīties Sorinam acīs.
Viņš uzmanīgi klausījās jaunās meitenes stāstā, nepārtraukdams, nekā nevaicādams. Plūkāja rudo bārdiņu un reizēm rauca pieri. Viņa to skaidri redzēja un bija pārliecināta, ka Sorins viņai netic. Tomēr viņš pacietīgi nogaidīja, kamēr viņa aplūkoja Mēness akmeni, un Larisa juta, ka šajā lielajā, tik daudz pieredzējušajā cilvēkā ir kaut kas labs. Viņš vēl nekā nebija teicis, bet viņai pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņas dzīvē — lai arī tikai uz vienu stundu — ienācis cilvēks, kas no šī brīža būs viņas mēraukla, paraugs. No šīs domas viņa samulsa un steidzīgi pabeidza savu stāstu.
Larisa gaidīja. Un pavisam pēkšņi atskanēja vārdi:
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam, — Sorins teica. — Taču pagaidām darīt nekā nevaru.
— Kāpēc?
Tas izklausījās gandrīz kā izaicinājums. Sorins saudzīgi atbildēja:
—r Pārspriedīsim kopīgi, Larisa Pavlovna. Pirmām kārtām — fakti. Fakts numurs viens: jūs uztvērāt kosmisku zet-ritma izstarojumu. Fakts numurs divi: izņemot jūs, neviens cits nekur nekā līdzīga nav atklājis. Fakts numurs trīs: jums pašai trīs turpmākajos mēnešos nav izdevies no jauna uztvert šo zet-ritmu. Ko tad šādā situācijā var uzsākt?
— Organizēt izlūkošanu plašā apjomā.
— Vai jūs šo priekšlikumu ierosinājāt savā institūtā?
— Jā.
— Un ko jums atbildēja?
— Oficiāli vai neoficiāli?
Sorins iesmējās:
—- Neoficiāli.
— Man teica, ka domu pārraidīšana attālumā jau tā daudziem liekoties apšaubāma, tāpēc neesot vajadzības sarežģīt stāvokli, saceļot troksni ap ārkārtīgi apšaubāmu atklājumu.
— Un jūs ar to nesamierinājāties?
— Nezinātniski apsvērumi mani neietekmē.
Sorins nodomāja, ka Smoļinas balss ir bagāta into- nācijām, un no tiesas noskaitās uz sevi. Viņš gribēja ar Smoļinu runāt tā, kā būtu runājis ar kuru katru darbinieku. Un nespēja. Kaut kas viņam neļāva.
— Sakiet, Larisa Pavlovna, — vai jūs uzskatāt, ka tad, ja es pievienošos jūsu domām, mums izdosies pārliecināt citus?
— Jā, izdosies!
— Bet vai zināt, ko mums iebildīs? Es varu jums iepriekš to pateikt. Mums, piemēram, aizrādīs, ka jūs esat redzējusi vairāku zvaigžņu sistēmu. Bet tādās sistēmās planētām nav stabilu orbītu un tāpēc dzīvība uz planētām diez vai ir iespējama. Ko mēs atbildēsim?
— Mēs atbildēsim, ka Zeme un Mēness arī ir dubulta sistēma, tomēr apkārt Zemei un apkārt Mēnesim riņķo — pa pilnīgi stabilām orbītām — mākslīgie pavadoņi. Lai oponenti Zemes un Mēness vietā iedomājas zvaigznes, bet pavadoņu vietā — planētas, tad viņi pārliecināsies, ka arī vaifāku zvaigžņu sistēmā ir iespējamas stabilas, gandrīz riņķveida orbītas.
Sorins sirsnīgi smējās. Meitene prot iedzelt.
— Pierādījums ir asprātīgs, Larisa Pavlovna, bet nav pārliecinošs. Mums sacīs tā: «Lai sistēma «Zeme- /vlēness» līdzinātos zvaigžņu pārim, Mēness jāpievirza krietni tuvāk Zemei. Bet tad ari pavadoņu orbītas vairs nebūs riņķveida.»
— Mēs atbildēsim, ka tas ir obligāti daudziem zvaigžņu pāriem, taču nebūt ne visiem. Piemēram, Centaura Alfa un Centaura Tuvējā ir vienas sistēmas zvaigznes, tomēr atrodas diezgan tālu viena no otras. Un vēl mēs teiksim… — Smoļina uz brīdi apklusa. — Mēs teiksim tā: «Atklājumi un izgudrojumi sākumā parasti ir nevarīgi. Tāpat kā cilvēki, kas tikko nākuši pasaulē. Un ir vajadzīgas ļoti rūpīgas rokas, vajadzīgs skaidrs un krietns prāts, lai palīdzētu tiem nostiprināties. Nav nekāds nopelns tagad braukāt automobilī. Bet liels ir to ļaužu nopelns, kuri prata pirmajās neveiklajās mehāniskajās ekipāžās saskatīt nākotnes skaistos un ātros automobiļus. Tas pats sakāms par kuru katru jaunu atklājumu, par ikvienu izgudrojumu. Tajos jāmeklē nevis šodienas vainas — tās jau tāpat ir redzamas, — bet rītdienas priekšrocības …» Ja es būtu atnākusi pie jums, Jurij Fjodorovič, ar absolūti pārliecinošiem pierādījumiem, tad būtu vērts tiem noticēt. Bet tagad…
— Ar jums ir bīstami strīdēties, — Sorins noplātīja rokas.
Larisa pašūpoja galvu:
— Ne patlaban. Es zinu, galvenos iebildumus jūs vēl neesat pateicis.