Sorins bez smaida ielūkojās pelēkajās acīs — tās bija piesardzīgas un tomēr draiskas.
— Uzminējāt gan.
— Es taču esmu pieradusi lasīt domas… no attāluma.
Smoļina pajokoja, bet Sorinam piepeši šķita, ka viņa pārsteidzoši viegli lasa domas, pat tās, no kurām viņš pats vēl vairījās un kuras negribēja lasīt. Viņš nojauta, kādu piepūli prasa Smoļinai šis mierīgais, dabiskais sarunas tonis.
— Labi, — viņš aši teica. — Es jums paskaidrošu. Zvaigžņu sistēma, no kuras notikusi šī… pārraide,
nevar but ļoti tāla, pretējā gadījumā nezin vai svešais zet-ritms būtu bijis tik skaidrs. Nu, sacīsim, trīsdesmit, piecdesmit gaismas gadu — tas, jādomā, bijis lielākais attālums. Vai piekrītat?
Smoļina ilgi klusēja. Tad palocīja galvu:
— Jā. Bet tas ir ierobežojums, par kuru es nebiju padomājusi. Jūs ienesat jaunus elementus.
— Tālāk, — Sorins turpināja. — Jūs redzējāt lielu, zaļgandzeltenu disku un četrus mazus diskus — gaišzilu, divus sarkanus un oranžu. Tas nozīmē, ka zvaigžņu sistēmā bijušas vismaz piecas zvaigznes. Vai tā?
— Jā.
— Talak. Vai jus atceraties laiku, kad eksperiments notika?
— Jā.
— Un antenas virzienu?
— Pieraksts tika izdarīts automātiski, ar korekciju, ievērojot šūpošanos. Skaitļi nav pilnīgi precīzi.
— Nekas, ņemsim vidējos rezultātus. Uzrakstiet, lūdzu, šos skaitļus. Te būs papīrs… Lieliski! —• Sorins paņēma papīra lapu. — Un tagad papētīsim, vai šajā virzienā atrodas mums tuvas vairāku zvaigžņu sistēmas, kuru zvaigznēm būtu tādas spektra klases, par kādām jūs stāstījāt. Vai tā būs objektīva pārbaude?
Smoļina ļoti klusu atbildēja:
— Jā.
Sorinam kļuva viņas žēl, un viņš teica:
— Neuztraucieties taču. Nevajag. Pat tad, ja jūs būtu kļūdījusies …
— Nē! — Smoļina viņu pārtrauca. — Tā nav kļūda.
Sorins klusēdams piegāja pie grāmatu plauktiem. Izņēma grāmatas. Smoļina sēdēja neatskatīdamās. Viņš ilgi šķirstīja katalogus. Tad pienāca atkal pie galda. Klusēdams apsēdās, aizsmēķēja.
— Larisa Pavlovna …
Viņa saprata: kaut kas noticis. Sorins skatījās viņai garām, telpā.
— Larisa Pavlovna, tas ir Micars, vidējā zvaigzne Lielā Lāča astē. Attālums divdesmit pieci gaismas gadi. Sešu zvaigžņu sistēma. Zvaigžņu krāsa saskan.
— Tas nozīmē… — Smoļina klusi ieteicās.
— Jūs redzējāt augus, kas maina krāsu, — Sorins turpināja. — Man liekas … esmu gandrīz pārliecināts… Jūs saprotat, uz planētas, kurai ir sešas saules,, ir īpatnēji apstākļi.
Sorins piecēlās un pastaigājās pa kabinetu.
— Jā, — viņš teica, — dīvaina pasaule. Pasaule ar krāsu rotaļām. Pie debesīm sešas krāsainas saules. Mūžīga diena … un krāsainas pusēnas. Gaiss, ūdens, augi, augsne — tas viss nemitīgi, ik minūti maina krāsu… Fantastiska krāsu rotaļa …
— Tātad tagad varēs sākt meklēt zvaigžņu zet- ritmu? — Smoļina vaicāja.
Sorins atgriezās pie galda. Viņš paskatījās uz Larisu un pēkšņi viņa acīs uzplaiksnīja tāda pati nebēdnīga dzirksts, kāda pirms tam bija meitenes acīs.
— Paklausieties, bet kāpēc jūs pati neiedomājāties tāpat pārbaudīt? — Sorins vaicāja un tūlīt aptvēra, ka tas nav taktiski: viņa ir biologs un doma, kas Sorinam pašam šķiet tik vienkārša, viņai nemaz nav ne vienkārša, ne skaidra.
Viņš justos neērti, ja viņa būtu sākusi taisnoties, bet viņa neteica nekā.
— Meklēts tiks, — Sorins teica. — Un bez tam… Saprotat, Larisa Pavlovna, viss nav atkarīgs no manis, bet, kā redzams, vajadzēs padomāt par mūsu signālu pārraidīšanu uz turieni, uz Micaru.
— Tas nav iespējams, — Larisa steigšus sacīja. — Mūsu aparatūras jauda ir tik maza …
— Nekas, — Sorins neļāvās apmulsināties. — Kāda ļoti… kā to lai saka … ļoti drosmīga pētniece iemācīja man izdarīt korekciju par iks, izdarīt korekciju, ievērojot to, kas tiks atklāts, izgudrots, uzlabots, izdomāts… Sādu korekciju es ņemu vērā.
Sorins pavadīja Larisu līdz kabineta durvīm. Vēlāk, kad soļi aiz durvīm noklusa, viņš palūkojās apkārt. Kabinets viņam šķita liels, pārlieku liels.
CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU
… Tas ir stāsts par izziņas ceļiem; starp citu, lūdzu, piedodiet man, bet kāpēc cilvēki iedomājas, ka izziņa ir kaut kas ārkārtīgi garlaicīgs?
Ķarels Capeks
Vējš nes virs okeāna pelēkus mākoņu vālus. Tie peld zemu, aizķerdami kuģa mastus, sajaucas ar vulkāna dūmiem un izzūd aiz apvāršņa.
Kaut kur sāņus ir Atlantīda. No kajītes loga to nevar redzēt. Bet laiku pa laikam dzirdami nedabiski ilgstoši pērkona grāvieni — tur trako vulkāns. Okeānā gāžas lavas straumes, un zibeņu sašvīkāts tvaika, dūmu un pelnu aizkars aizsedz Atlantīdu.
«Irķutska» divas reizes mēģināja tuvoties salai — un abas reizes nesekmīgi. Jāgaida. Beigsies izvirdums, lava sastings, un vējš izklīdinās pelnu mākoņus. Bet šobrīd jānogaida.
Es staigāju pa kajīti un pārcilāju atmiņas.
Tas notika pirms trim mēnešiem. No rīta pie apvāršņa iznira tumši sarkana, izplūdusi saule. Revzins, kas stāvēja man blakus uz zemūdenes komandtiltiņa, teica: ««Rītos kvēlu sauli jauš — jūrniekam tā vētru pauž.» Droša pazīme. Būs viesuļvētra.»
Viesuļvētra sākās pēcpusdienā.
Dienvidos parādījās izplūkāts mākonītis, aši izauga un pārvilka pāri debess zilgmei melni sarkanu segu. Vējš saskaldīja gludo okeāna spoguli un sadzina pelēk- violetus viļņu kalnus. Dobji gaudodams un vaidēdams, virsū mācās ciklons.
«Dingo» ienira pusotra simta metru dziļumā. Seit nemaz nebija jūtama jūras viļņošanās. Tikai tagad es sapratu, kāpēc Zavitajevs bija paredzējis galvenajiem darbiem nelielo un neērto zemūdeni, nevis laineri «Irkutska», ekspedīcijas galveno bāzi. Kaut gan jāsaka, ir vajadzīgi stipri nervi, lai strādātu, nepievēršot uzmanību draudīgajam klusumam, ko pārtrauc vienīgi gaisa šņākoņa caurulēs, dzinēju nevienādā dunoņa un paklusās un tāpēc sevišķi sasprindzinātās komandas.