Slūžu kamerā sagatavoja ieniršanai divus vēl saglabājušos robotus ūdenslīdējus. Es nemaz nešaubījos, ka tie aizies bojā tāpat kā seši iepriekšējie. Tomēr manas domas neviens neprasīja.
Es iespraucos priekšgala nodalījumā, kas bija mūsu kopkajīte. Pie šaura metāla galda sēdēja Revzins. Iepriekšējā dienā mēs bijām sarunājuši, ka es viņam nolasīšu priekšā vēl dažas nodaļas no topošā romāna.
Es labi zināju, ka šis romāns nekad netiks pabeigts. Pēc sastapšanās ar Zavitajevu daudz kas bija mainījies. Es jau sāku šaubīties, vai tāda Atlantīda vispār ir bijusi. Zavitajevam tomēr bija izdevies mani ietekmēt ar savām idejām. Bet ne jau romāns bija galvenais. Revzins prata klausīties. Tā ir liela māksla. Vismaz no rakstnieka viedokļa raugoties.
Plecīgais, druknais, pat šķietami gausais Revzins mēdza izņemt no kombinezona ietilpīgās kabatas lielu, dzeltenu ādas portsigāru, salikt uz galda tabakas lapas (tās viņam sūtīja kaut kur no Poltavas apkārtnes), sarullēt tās un nesteigdamies griezt tabaku ar savu ūdenslīdēja nazi, asu kā bārdas nazi. To darīdams, viņš uzmanīgi klausījās manī un — es ievēroju, — kad viņam kāda vieta patika, pastūma nost sagriezto tabaku un paklusu klaudzināja ar naža spalu pa galdu. Ja turpretī, pēc viņa ieskata, kaut kas nebija izdevies tā, kā vajadzētu, viņš nekautrēdamies vaikstīja savu plato seju, miedza šaurās, šķelmīgās acis un reizi pa reizei pieglauda retos, īsi apcirptos, sirmos matus.
Revzins bija gandrīz divtik vecs kā es. Viņš ārkārtīgi atgādināja vecu jūras vilku — bocmani. Viņš bija gluži tāds, kādus tos mēdz rādīt filmās: masīva, smagnēja auguma, ar dūrēm kā vālēm, četrstūrainu zodu, gausām kustībām. Vienīgi acis tūdaļ iznīcināja šo kopiespaidu. Šķelmīgās, pat blēdīgās acis, kas līksmi un laipni smaidīja, gudrās acis, kas prata saskatīt vārdos neizteikto, atklāja īsto Revzinu — ļoti talantīgu inženieri, ārkārtīgi gudru, mazliet vecmodīgu, bet izsmalcinātas kultūras cilvēku.
Revzins mani gaidīja. Uz galda bija saliktas tabakas lapas. Jāpiebilst, ka Revzins smēķēja ļoti reti — divas, varbūt trīs reizes dienā. Bet viņam patika noņemties ar tabaku un pīpi.
— Vai Zavitajevs sagatavo robotus? — Revzins apvaicājās. Atbildi noklausījies, saviebās. Paņēma nazi, ilgi aplūkoja asmeni, tad sacīja: — Pagalam bus . . .
Arī es domāju, ka roboti aizies bojā. Taču mani interesēja speciālista domas.
— Kāpēc būs pagalam, Pavel Daņilič? — es vaicāju.
Revzins paraustīja plecus:
— Automātika!
Tas bija teikts visai neatzinīgi.
— Un kas tad ir?
— Robotus vada ar ultraskaņas staru. Kad roboti nokāpj dziļi vulkāna krāterī. . . vai saprotat, kas tad notiek? Stars atduras klintī, un vadīt vairs nav iespējams.
— Bet robotiem ir ari patstāvīga, kibernētiska vadības sistēma.
Revzins atmeta ar roku:
— Visa tā kibernētiskā mūzika strādā galu galā pēc programmas, ko sastādījis cilvēks. Bet cilvēks gandrīz nekā nezina par lielajiem dziļumiem. Tāpēc arī mašīna vāji orientējas. Jā, teiksim, — viņš iesmējās, — ja parādās jūras pūķis .. .
— Jūs tam ticat?
— Es esmu ūdenslīdējs!
Spriežot pēc intonācijas, viņš ticēja.
Mēs brīdi klusējām.
— Labi, — Revzins teica. — Lasīsim.
Es atšķīru manuskriptu.
^ # Jfc
Sīs nodaļas bija rakstītas turpat vai pirms diviem gadiem. Tolaik risinājās diskusija par nogrimušās salas atrašanās vietu. Vairums zinātnieku bija tajos ieskatos, ka Atlantīda atradusies aiz Gibraltāra šauruma, Atlantijas okeānā. Pēc citas hipotēzes Atlantīda bijusi Vidusjūras austrumu daļā. So versiju pagājušā gadsimta vidū pirmais izvirzīja krievu zinātnieks Norovs, atzīmējot, ka grieķu un romiešu autoru darbos jēdziens «Atlanta» un «Atlantija» saistās tieši ar Vidusjūras austrumdaļu.
Pētījot materiālus, kurus vienādi vai otrādi varētu attiecināt uz Atlantīdu, es pievērsu uzmanību kādai detaļai, kura liecināja Norovam un viņa atbalstītājiem par labu. Ja paļaujamies uz Platona stāstīto teiksmu, atlanti gatavojušies iekarot Grieķiju un Ēģipti. Salai, kas atrodas Vidusjūras austrumos, abas šīs zemes ir kaimiņos, tāpēc šāds karš būtu bijis pilnīgi iespējams. Ja turpretī Atlantīda būtu atradusies aiz Gibraltāra, grūti iedomāties, ka atlanti uzsāktu karu ar Grieķiju, iepriekš neiekarojuši Spāniju, Itāliju un Āfrikas ziemeļaustrumu piekrasti. Bet šajā gadījumā Atlantīdas bojā eja vēl nenozīmētu atlantu valsts iznīkšanu. Ja, piemēram, Maķedonija būtu gājusi bojā tajā laikā, kad Alek
sandrs sasniedza Indijas robežas, vai tāpēc viņa impērijai būtu pienācis gals? Protams, ne. Tāpat arī nevarēja bez pēdām izzust atlantu valsts, ja tās karavīri no Gibraltāra būtu nogājuši līdz Grieķijai. Tāpēc loģiskāk ir pieņemt, ka Atlantīda bijusi samērā neliela sala netālu no Grieķijas un Ēģiptes. Iespējams, ka mūsu laiku Krēta ir kādreiz nogrimušās Atlantīdas daļa/
Sāds pieņēmums bija likts romāna pamatā. Rakstīt vedās viegli, un es sen būtu pabeigusi grāmatu, ja nebūtu satikusi Zavitajevu. Es atnācu pie viņa konsultēties par kādu tīri tehnisku jautājumu. Un aizgāju ar skaidru apziņu, ka grāmata nav vajadzīga.
Zavitajevs neticēja Atlantīdas pastāvēšanai, un es nekā nevarēju viņam pierādīt. Zavitajevs diskutēja neiedomājami meistariski. Viņš pretstatīja abas hipotēzes un iznīcināja tās vienu ar otras pierādījumiem. Vesela kaskāde paradoksālu argumentu, vesels birums ārēji ļoti pārliecinošu pierādījumu — un no maniem priekšstatiem nekas nepalika pāri. «Padomājiet,» Zavitajevs teica, «atlantiskās hipotēzes piekritēji atsaucas uz to, ka Platona aprakstītā Atlantīdas galvaspilsēta līdzīga acteku kādreizējai pilsētai Tenočtitlānai. No šejienes secina, ka acteki kopējuši atlantus. Jūs turpretī atsaucaties uz to, ka Atlantīda kā divas ūdens lāses līdzīga Knosai, Krētas valdnieka Minoja galvaspilsētai, ko arheologi atrakuši. Kuram tad ir taisnība? Ir jums, ir jūsu pretiniekiem. Tas ir pats galvenais. Platona aprakstītā Atlantīda līdzinās kurai katrai tā laikmeta pilsētai. Tas ir gaišs pierādījums, ka Atlantīdai ir mītiska izcelšanās. Ikvienai reālai pilsētai ir savas īpatnējas, neatkārtojamas iezīmes. Bet Atlantīdai tādu nav .. . Meklēt šo mītisko pilsētu ir pilnīgi veltīgi. Bet to var radīt.»