Viņš brīdi klusēja, tad piebilda (es uztvēru bažas viņa balsī):
— Skafandrs paredzēts sešām stundām. Mēs laidāmies lejā pusotras stundas, tikpat daudz vajadzēs iz- niršanai. Turklāt Zavitajevs gandrīz divas stundas agrāk atstāja zemūdeni. Citiem vārdiem, pēc minūtēm
trīsdesmit jādodas augšā …
Atzīšos, no manis nebija nekāds labais sargs. Es ieslēdzu ārējo akustisko uztvērēju un klausījos okeānu. Seit, kolosālajā gandrīz divdesmit kilometru dziļumā, arī pulsēja dzīvība! Es dzirdēju visdažādākās skaņas: dūkoņu, aprautus pīkstienus un kaut ko līdzīgu bungu dārdiem — skaļus, trauksmainus sitienus.
Tad es paskatījos augšup — un vienā mirklī aizmirsu visu pārējo. Virs galvas bija zvaigžņotas debesis! Neskaitāmas mirguļojošas uguntiņas radīja pilnīgu ilūziju par zvaigžņu nosētām debesīm. Sīs debesis bija krāšņākas par Zemes debesīm: zvaigznes kustējās, iznira, dzisa, laistījās visās varavīksnes krāsās…
Es iedomājos, ka cilvēce ar lielu nokavēšanos sāk iekarot dzelmes. Kāpēc tā? Peldpleznas, masku, elpošanas caurulīti varēja izgudrot jau faraonu laikā. Akva- langs parādījies vismaz piecdesmit gadu par vēlu. Cietie skafandri simt gadu laikā nav nemaz uzlaboti. Batisfēru un batiskafu varēja konstruēt jau pagājušā gadsimta vidū …
Mēs tiecamies uz tālajām planētām: gandrīz vai katrs puišelis sapņo par lidojumiem kosmosā. Bet tepat mums līdzās — milzīga, neizpētīta pasaule. Te ir viss — nepazīta dzīvība, neatklāti noslēpumi, nāves briesmas, neizsmeļamas bagātības. Un turklāt — neviena neredzēts skaistums.
Seit viss ir nākotnē. Seit būs savs Hidronautikas Teorētiķis. Būs savs Galvenais Konstruktors. Būs pirmie hidronauti un pirmais pasaules apceļojums pa okeāna dibenu…
— Ieslēdziet dzinēju! — Revzins abām rokām pakratīja mani aiz pleca. — Mūsējie nāk. Uz augšu! Uz augšu!
Es pabīdīju ieslēgšanas sviriņu, aiz muguras sāka locīties un vibrēt peldspura, un ar šo brīdi laiks strauji traucās uz priekšu. Mēs virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu; salīdzinot dziļumu mērītāja un pulksteņa rādījumus, es konstatēju, ka ātrums ir seši metri sekundē. Zavitajevs lika pievienot rezerves akumulatorus; dzinējs strādāja ar forsētu jaudu.
Ultraskaņas telefona antena tagad bija vērsta uz augšu, un es labi dzirdēju «Dingo». Diemžēl pie aparāta zemūdenē dežurēja Jermakovs. Metodiski, ik pēc desmit minūtēm viņš atkārtoja vienu un to pašu: «Kā ir?» — un, saņēmis atbildi, apklusa …
Mūsu prožektoru stari saplūda platā un gaišā gaismas kūlī. Zavitajevam un Revzinam bez tam vēl bija spēcīgas ultravioleto staru spuldzes. Nekas nestājās mums ceļā uz augšu. Un neviens arī neuzdrošinātos stāties mums pretim — tā man tobrīd šķita. Tomēr pagāja (es teiktu — aizlidoja) nepilna stunda, un ceļu mums aizšķērsoja tās pašas būtnes, kas uzbruka robotiem.
Tas notika nepilnu trīs kilometru dziļumā. Līdz izejai no krātera bija vairs tikai ap divsimt metru. Mēs arvien vēl virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu, un pēkšņi priekšā (Zavitajevs un Samarins atradās ap trīsdesmit metru virs manis) nostiepās žilbinoši spožas svītras. Es tūdaļ izslēdzu dzinēju. Telefonā iedūcās Sa- marina balss:
— Augšā … tie paši… Es pamanīju divus.
— Ir vairāk, — Zavitajevs papildināja. — Viņi slēpjas ūdenszālēs. Visiem atkāpties lejāk, pa labi, pie klints izciļņa . . . Velns parauj! . . .
Atkal noplaiksnījās ugunīgas šaltis. Un tad es ieraudzīju tos, kas mums uzbruka. Īstenībā jāsaka, tos es
tieši neredzēju. Tos nevarēja redzēt — tie bija caurspīdīgi un tāpēc neredzami. Bet ultravioleto staru gaismā kaut kas šo būtņu iekšās fluorescēja. Iekšas — arī tas bija ļoti nosacīts apzīmējums. Sākumā es nodomāju, ka spīd kaula vai skrimšļa skelets. Pašlaik es vairāk sliecos domāt, ka fluorescēja caurspīdīgās bruņas. Vai nu tā bija, vai nebija — tas, kas spīdēja, izskatā atgādināja zirnekli ar sešām milzīgi lielām, posmainām ekstremitātēm. Tieši zirnekli, nevis masīvu krabi, jo šo būtņu kustības bija neiedomājami vieglas un ašas. Ja zirnekļi kustētos lēnāk, es, liekas, tos būtu varējusi saskatīt, jo pilnīgi caurspīdīgi tie, protams, nevarēja būt. Bet zirnekļi šaudījās virs mums zibenīgi ātri. Šķita, ka tur lido milzīgi plēsīgie putni.
Mēs atvairījāmies ar elektrohidrauliskajām pistolēm. Zirnekļiem pretī triecās ugunīgas strūklas, ūdens vārījās no uguns, burzguļoja milzīgi tvaika burbuļi … Zirnekļi samuka ūdenszāļu ceros, bet pēc tam atkal metās uz mums. Acīm redzot, viņi nepazina baiļu. Viņus apturēja tikai uguns. Tomēr ar stulbu neatlaidību viņi atkal un atkal no jauna līda mums pretī. Sākumā bija trīs vai četri. Pēc tam saradās vēl. Es saskaitīju astoņus, un tad man sajuka skaits.
— Nelāgi, — Revzins, smagi elpodams, teica. — Ja viņi aizturēs mūs vēl stundu, pusotras, mums izbeigsies skābeklis.
Es sapratu, ka viņš runā par Zavitajevu: mūsu skafandros skābekļa vēl bija diezgan.
— Vajadzēs mēģināt, vai nevar izlauzties cauri, — Samarins ieteicās.
— Pareizi, biedri kapteini, — viens no jūrniekiem viņu atbalstīja. — Nostāsimies lokā un . . .
— Nesteidzieties! — Zavitajevs iejaucās. — Mēs pat nezinām, ar ko šie radījumi taisās mūs pieveikt. Nevar doties tiem pretī bez apdoma.
Zirnekļu tuvošanās pārtrauca sarunas. Šoreiz viņi nāca virsū blīvā masā. Viens no tiem tuvojās man — es skaidri redzēju tā garo taustekļu violeto vizmu un pasteidzos nospiest abu pistoļu mēlītes. Uguns siena aizdzina zirnekļus.
— Pēc stundas iedarbosies spridzeklis, — Zavitajevs
turpināja. — Sāksies izvirdums. Tas ir bīstamāk par šiem nezvēriem.
Es apjautājos, vai sprādziena laiku nav iespējams mainīt.
— Nē, — Zavitajevs atbildēja. — Spridzekli iedarbinās pulksteņa mehānisms. Lejā nolaisties ir jau par vēlu.
Iestājās klusums.
— Šaujiet precīzāk! — Revzins vēlāk teica. — Pašuzliesmojošais šķidrums pistolēs ātri iet mazumā.
— Uzmanību! — Zavitajevs brīdināja. — Viņi nāk .. . Piķis un zēvele, kas tur notiek? …
Augšā norisinājās kaut kas nesaprotams. Spokainie zirnekļi metās virsū kam citam. Pirmajā brīdī man likās, ka tā ir apvērsta laiva. Tomēr, vērīgāk ielūkojoties, es sapratu, ka zirnekļu jaunais pretinieks ir dzīva būtne. Melnais ķermenis, kas spīdēja prožektoru staros, tiešām atgādināja apgāztu laivu. Dzīvniekam bija saplacināta, gandrīz plakana galva un milzīgi žokļi. Divi pāri resnu, spēcīgu peldspuru sakūla ūdeni putās.
— Jauks eksemplārs, — Zavitajevs pavīpsnāja. — Ja tie saķersies . ..
Viņi saķērās. Un tad mēs redzējām, kā cīnās rēgainie zirnekļi. Viņi negāja savam pretiniekam tuvu klāt. Nē. Viņi riņķoja tam apkārt. Sākumā mēs nesapratām, kas tur notiek. Bet ļoti drīz melnās, lempīgās būtnes kustības kļuva dīvainas, krampjainas, asas.
— Viņi to ar kaut ko aptin! — Gorodeckis iesaucās.
Jā, zirnekļi aši apvija savu pretinieku neredzamām
saitēm. Man šķita, ka tūlīt viss būs galā. Melnās būtnes ķermenis saliecās, peldspuras bez jēgas kulstīja ūdeni.. . Tomēr, kā redzams, zirnekļu pretiniekam piemita tiešām neiedomājams spēks. Viņš rāvās uz priekšu un pārrāva neredzamo tīklu. Un tūdaļ metās virsū vienam neuzmanīgi tuvumā pienākušajam zirneklim, samīcīja to, atvāza un aizcirta lielos žokļus . . .