Mākoņi — migla, mākoņi — migla … Un atkal mākoņi, un atkal migla … Reizēm Ļedņevs izslēdza dzinēju, helikopters krita lejā, bet mēs, lūku pavēruši, centāmies cauri vēja svilpšanai saklausīt kliedzienu.
Kalni klusēja.
Bet degviela jau gāja uz beigām, un pusdienā mēs bijām spiesti atgriezties Hitgozā, astrofiziskajā stacijā.
Ļedņevs pildīja cisternās benzīnu, bet es apsēdos pie baļķu sienas. Meklējumi dažkārt ievelkas nedēļām ilgi, un tāpēc jācenšas izmantot katru šādas piespiestas atpūtas mirklīti. Es uzcēlu kapuci, aizvēru acis — un tūdaļ iegrimu snaudā. Ausīs vēl atbalsojās motora rūkoņa, kaut kur iztālēm skanēja apslāpētas balsis … Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis. Droši vien minūtes desmit līdz piecpadsmit, ne vairāk. Es izdzirdu soļus un pamodos. Nācēja bija Jelagina.
— Zināt, — viņa teica. — Es gribēju paskaidrot jums, kāpēc Nikolajs aizgāja kalnos …
Tas, ko es uzzināju, bija apbrīnojams, gandrīz fantastisks. Kaut kur miglā skanēja ļaužu balsis, iesilstot dūca motors — viss bija saprotams un ikdienišķs. Bet Jelagina stāstīja par neparasto. Un atkal man prātā iešāvās doma: cilvēces skatieni neatlaidīgi pievērsti debesīm, un ļaužu acīs atstarojas zvaigznes.
— Jau sen, — Jelagina iesāka, — notiek polemika par ieceļotājiem no svešām pasaulēm, no svešām planētu sistēmām. Vieni saka: jā, svešinieki ir bijuši uz Zemes, jo Visumā ir plaši izplatīta dzīvība un, jādomā, daudzos gadījumos tā ir uz augstākas attīstības pakāpes nekā uz mūsu planētas. Otri — un tādu ir vairāk — uzskata to par tīru fantastiku un jautā: «Kur tad ir atnācēju pēdas?» Bet pēdu nav. Varbūt kuģi iegāzušies okeānā? Varbūt nolaidušies Sahāras smiltājos vai Sibīrijas mežos?… Varbūt ir aiztecējuši miljoni gadu un laiks izdzēsis pēdas?… Nezinu. Tas ir uz zinātnes un fantastikas robežas. Bet pirms gada — pēc kādas diskusijas — Nikolajs izteica interesantas domas… Vai šimbrīžam jums ir viss skaidrs?
Es atbildēju, ka pagaidām viss ir skaidrs. Un tūlīt pārliecinājos par pretējo. Bija pilnīgi nesaprotami, kā tik vienkārša un, pēc mana ieskata, ļoti pārliecinoša doma — es runāju par Zakrevska ideju — nevienam nebija ienākusi agrāk prātā. Protams, es neesmu astronoms un varu kļūdīties . .. Kaut gan — spriediet paši. Ideja ir šāda. Zvaigžņu kuģi — ja tie jebkad ir tuvojušies Zemei — vai nu atkal aizlidoja kosmosā, vai nolaidās uz Zemes. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņu pēdas mums zudušas — tas taču varēja notikt pirms tūkstošiem, miljoniem, pat miljardiem gadu. Ne ļaužu atmiņā, ne uz pašas Zemes nav saglabājušās nekādas pēdas. Bet ir vēl trešais variants — rets, tomēr, kā Jelagina paskaidroja, teorētiski pilnīgi iespējams. Nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā, zvaigžņu kuģis varēja kļūt par mūsu planētas pavadoni. Lielā augstumā nav gaisa pretestības, un tāds pavadonis riņķotu mūžīgi . . . Tiesa, tādā gadījumā būtu nepieciešami daudzi «ja»: ja zvaigžņu kuģis būtu tuvojies Zemei; ja kuģa lidojuma ātrums un virziens tā sakristu ar Zemes pievilkšanas spēku, ka kuģis nonāktu Zemes orbītā; ja kaut kāda iemesla dēļ kuģis nespētu pārvarēt šo pievilkšanas spēku; ja orbīta neatrastos tuvu atmosfēras robežai . . . Bet Zeme pastāv miljardiem gadu — šajā laika posmā varēja sakrist pat visretāk iespējamie «ja».
Es jautāju Jelaginai, vai viņa uzskata par pareizu Zakrevska ideju. Manās acīs Jelagina bija Urānija: ja viņa teiktu «jā», — es tūdaļ bez šaubīšanās noticētu.
— Grūti pasacīt, — Jelagina atbildēja. — Ja kādam zvaigžņu kuģim izdotos nolidot miljardiem kilometru un nonākt Zemes tuvumā, maz ticams, ka šo kuģi pēc tam varētu noturēt Zemes pievilkšanas spēks. Tomēr atbraucēji varēja paši atstāt kosmosā kaut ko tādu .. . nu, kaut vai kibernētikas ierīci. Cilvēkiem. Loģika vienkārša: kamēr cilvēce sasniegs tādu līmeni, ka spēs saprast atbraucējus, ikviens uz Zemes atstāts piemineklis būs aizgājis bojā — sagruvis, smiltīs ieputināts vai nokļuvis jūras dibenā. Turpretī kosmosā… tur nekas nenotiks. Jūs saprotat?
Ko es varēju atbildēt?
Jelagina pasmaidīja (viņa pasmaidīja pirmo reizi!).
— Astronomiskas hipotēzes bieži pārsteidz ar savu fantastiskumu. Tomēr, ja palūkojamies tuvāk, astronomu idejas ir tikai Zemes dzīves atspoguļojums. Nav skaidrs? Nu, es jums paskaidrošu ar piemēru. Pagājušā gadsimta beigās, kad uz Zemes būvēja lielus kanālus, radās hipotēze par Marsa kanāliem. Pēc tam izgudroja radio — un radās hipotēze par radiosignāliem no Marsa. Izgudroja reaktīvās lidmašīnas — un Tunguskas meteorītu noturēja par kuģi, kas atlidojis no Marsa. Palaida pirmos Zemes mākslīgos pavadoņus — un tūlīt radās hipotēze par to, ka Marsa pavadoņi Foboss un Deimoss ir mākslīgi. .. Tāpat ar Nikolaja ideju. Jums tā šķiet fantastiska, bet man .. .
Viņa apklusa. Tad paklusu teica:
— Viņš gribēja pārbaudīt šo hipotēzi. Tāpēc arī riskēja doties kalnos.
Es atbildēju, ka mēs atradīsim Zakrevski un tad viss kļūs skaidrs. Viņa cieši palūkojās man acīs un nekā neteica.
Pēc stundas ceturkšņa helikopters no jauna pacēlās gaisā. Mēs divas reizes pārlidojām virs tām vietām, kur varētu būt Zakrevskis. Ar aparātiem iztaustījām katru klinti, katru taku. Un neatradām.
Tad es ķēros pie ārkārtējiem soļiem: mēs sākām meklēt tur, kur Zakrevska nevarētu būt. Helikopters ienira aizās, laidās pāri šaurām, kraujām klinšu spraugām, apstājās gaisā virs sniegā ieputinātām virsotnēm, smailām kā adatas.
«Neiespējamais ir iespējams,» savā laikā teicis Kozma Prutkovs. Kalnos tiešām neiespējamais ir iespējams. Mēs atradām Zakrevski uz maza klinšu laukumiņa Šagranska aizas stāvās, gandrīz vertikālās nogāzes rietumu pusē. Cauri miglai kaut kur lejā paplaiksnījās uguntiņa. Jelagina to pamanīja pirmā un uzsauca mums, un Ļedņevs vadīja helikopteru lejup.
Tas ir diezgan riskants pasākums — nosēšanās kalnos miglainā laikā. Tomēr Ļedņevam izdevās nosēdināt mašīnu precīzi uz kalna kores aizas austrumu pusē, kur klinšu siena bija lēzenāka, gludāka. Jelagina paķēra akumulatoru lukturi un pirmā izlēca laukā no helikoptera. Nezinu, ko tieši viņa signalizēja Zakrevskim. Izkāpjot no mašīnas, paguvu saprast tikai vienu vārdu no astronoma atbildes: «Mīlu . . .»
— Kā ir? — es jautāju Jelaginai.
— Jūs… vai jūs zināt Morzes ābeci? — viņa atbildēja ar pretjautājumu. Balss viņai bija samulsusi.
— Nē, — es aši atbildēju. — Nezinu. Arī Ļedņevs . .. nezina.
Ļedņevs (viņš izkāpa no helikoptera tūlīt pēc manis) gribēja kaut ko iebilst, bet paskatījās manī un neteica nekā.
Iznāca ļoti muļķīgi. Es sākumā neaptvēru, kādā neveiklā stāvoklī esam nokļuvuši manas atbildes dēļ. Tagad mēs ar Zakrevski varējām sarunāties tikai ar Jela- ginas starpniecību. Bet sievietes — pat tādas_ kā Jelagina — ne vienmēr prot pareizi lietot Morzes ābeci, kas prasa lakonisku izteiksmi.
Ņina ilgi signalizēja, aizsegdama reflektoru ar savu dūraini. Zakrevskim tika paziņots, ka viņu ļoti mīl, ka mēs — Ļedņevs un es — esam brlnum jauki cilvēki un, par laimi, neprotam Morzes ābeci. Un tikai pēc tam lukturis nomirkšķināja īsu jautājumu: «Kas noticis?»
Mēs ar Ļedņevu centīgi izlikāmies, ka nekā nesaprotam. Neņemos spriest par sevi, bet Ļedņevs izskatījās ļoti komisks … Es mēģināju pakliegt — līdz pretējai nogāzei bija ap pusotra simta metru tālu: kalnu atbalss sāka dūkt un dārdēt…