Un viņš palika.
Arvien biežāk Elektru apmeklēja kuģi. Atklājējs uzrādīja ļaudīm berilija, titāna, urāna rūdu iegulas. Viņš izlūkoja vietas nākamajām pilsētām. Viņa roboti vienmēr ieradās tajā brīdī, kad ļaudīm vajadzēja aizsardzību vai palīdzību. Roboti un arī pats Atklājējs bija veterāni. Viņu elektronu atmiņa glabāja visu, kas bija nepieciešams dzīvei uz šīs planētas. Citiem robotiem vēl vajadzēja gadus, lai pielāgotos, bet Atklājēja roboti jau pazina Elektru. Atklājēja varenība bija izskaidrojama ar to, ka viņš vadīja nedaudzās, planētas apstākļiem pielāgojušās mašīnas. Tomēr cilvēkiem likās, ka Atklājējam piemīt kāds īpašs spēks. Tagad es zinu: tur ir arī sava daļa patiesības. Sis cilvēks ir radīts jaunu planētu atklāšanai, un skarbā cīņa bija rūdījusi viņa intuīciju un gribu …
Laiks gāja. Cilvēki arvien vairāk apguva Elektru. Klintīs dzisa mūžīgās ugunis. Akmeņainos tuksnešus šķērsoja kanāli. Plēsīgie zvēri, kaut arī sīvi pretojās, bija spiesti aiziet mežos. Kādā sadursmē, aizsargājot savu saimnieku, gāja bojā pēdējais Atklājēja robots. Tajā dienā Atklājējs nolēma atgriezties uz Zemi.
Plašais raķešu starta laukums, no kurienes startēja mūsu kuģis, bija pilns ļaužu, kas pavadīja Atklājēju. Bet kaut kur tepat netālu zibsnīja elektrometināšanas ugunis. Tur būvēja starta laukumu lidojumiem uz neizpētītām zvaigžņu sistēmām. Ļaudis strādāja arī Atklājēja aizlidošanas dienā.
No trapa augšējā laukumiņa Atklājējs ilgi raudzījās uz melno dūmaku, kas slēpa apvārsni. Zvaigznes
Ross-154 sarkanais disks lēni grima šajā dūmakā, kas atgādināja jūru pirms negaisa. «Ērglēns» bija gatavs startam, bet mēs gaidījām …
Jau pirmajās lidojuma stundās mēs sapratām, cik grūti būs Atklājējam. Reģeneratīvās ierīces uzturēja kuģa atmosfēru tādā pašā sastāvā kā uz Zemes. Atklājējs nevarēja elpot Zemes gaisu; viņš bija izaudzis uz Elektras, un šeit viņam trūka skābekļa. Viņu ievietoja atsevišķā kajītē, kurā pievadīja ar skābekli piesātinātu gaisu. Tikai reizi diennaktī Atklājējs iznāca no savas kajītes. Viņam bija grūti elpot, bet viņš gribēja pieradināties pie Zemes gaisa. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — viņš pavadīja kop- kajītē. Viņš gandrīz nekā nerunāja, viņš klausījās, ko runājam mēs, un paretam iesprauda kādu vārdu.
Viņš mēdza ierasties kopkajītē tieši pulksten divdesmitos. Lēni, vairīdamies izdarīt nevajadzīgas kustības, viņš piegāja pie sava krēsla. Viņš gāja, uz priekšu sasvēries, it kā cīnīdamies pret vēju. Melnas brilles sargāja viņa acis no kuģa spuldzēm, kas izstaroja ultravioletiem stariem bagātu saules gaismu. Elektras atmosfēra, kuras augšējos slāņos bija daudz ozona, nelaida cauri ultravioletos starus, un neiedegusī Atklājēja seja bija nedabiski bāla. Atmeties pret krēsla atzveltni, ar pavērtu muti dziļi vilkdams elpu, paslēpies aiz melnajām brillēm, kas izcēla viņa bālumu, Atklājējs līdzinājās smagi slimam cilvēkam.
Mēs, kā pēc norunas, centāmies izklaidēt savu pasažieri. Mēs bezrūpīgi tērzējām. Izprašņājām Atklājēju par viņa darbu (viņš rakstīja Elektras apgūšanas vēsturi), runājām par Zemi, labprāt smējāmies par ikvienu joku — un ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par to, kas draud kuģim. Sajās sešdesmit minūtēs nekādas briesmas mums neeksistēja …
Par ko domāja Atklājējs, klausoties mūsu valodās? Vai viņš saprata, ka mēs tikai izliekamies? Iespējams gan. Nezinu, kā citi, bet es Atklājēja klātbūtnē jutos kā mazs bērns. Visi mēs īstenībā bijām paveikuši ļoti maz, turpretī Atklājējs paveicis tik daudz, ka pietiktu daudziem mūžiem.
Jā, laikam gan Atklājējs no paša sākuma redzēja
mūsu spēli. Tomēr viņš klusēja. Un viņa sejā nekā nevarēja nolasīt. Kad viņš retu reizi noņēma brilles, mani pārsteidza kontrasts starp viņa dzīvajām, ļoti izteiksmīgajām acīm un pilnīgi nekustīgo seju, kas līdzinājās marmora maskai. «Vientulības rezultāts,» reiz teica mūsu ārsts. «Visas jūtas vērstas uz iekšu.»
…Pulksteņa rādītājs nepielūdzami virzās pa ciparnīcu. Jāsteidzas, un es runāšu par galveno.
Kādudien, nonācis lejā kopkajītē, Atklājējs tur nevienu nesastapa. Bija izveidojušies tādi apstākļi, ka apkalpei vajadzēja strādāt. Neviens nedrīkstēja pamest vadības pulti. Un vienīgi man kapteinis lika iet uz kop- kajīti. Es esmu dublieris, man lidojums bija tikai mācību prakse…
Ar kapteini nestrīdas. Es atstāju biedrus un iegāju kopkajītē. Atklājējs kā parasti sēdēja krēslā. Mani ieraudzījis, viņš piecēlās un klusēdams pamāja ar galvu. Viņš nebrīnījās, ka es nāku viena, un nekā nejautāja. Bet es centos runāt jautri un brīvi. Tas bija grūti. Tumšie briļļu stikli vienaldzīgi spīguļoja kuģa spuldžu gaismā, bet man šķita, ka Atklājējs redz visu. Pēc dažām frāzēm (neatceros, par ko es runāju) iestājās klusums. Cauri dzinēju dūkoņai brīžiem varēja sadzirdēt avārijas automātu trauksmes zvanus. Es veltīgi izdomājos, ko lai saku. Un, kad klusēšana bija kļuvusi neciešama, es izdzirdu Atklājēja pakluso, rāmo balsi:
— Sakiet… kāda ir… Zeme?
Es jau grasījos atbildēt, kas pirmais ienāks prātā, bet pēkšņi kaut kas mani atturēja. Es iedomājos: «Sis cilvēks taču nekad nav bijis uz Zemes. Kā viņam paskaidrot?»
Dīvaini, bet tikai tobrīd es pirmoreiz apjautu, ko nozīmē — nekad nebūt uz Zemes.
Atklājējs gaidīja atbildi, bet es domāju par to, ka nekādiem vārdiem nav iespējams izteikt Zemes skaistumu. Vārdi ir nožēlojamas kopijas. Tie iedarbojas tikai tad, ja izraisa mūsos spilgtas atmiņas. Bet, ja atmiņu nav, vārdi ir bezspēcīgi, zaimojoši, apvainojoši mūsu planētas skaistumam …
Sī doma uzplūda pēkšņi, un kādu sekundes daļu es līdz sāpēm skaudri sajutu Zemes neizsakāmo skais
tumu. Nē, tajā mirklī es neiztēlojos tos krāšņos dabas stūrīšus, ar kādiem bieži saistās mūsu priekšstats par skaistumu. Es redzēju vientuļu meža dīķi: raupji koku stumbri nolīkuši virs zaļa, zeltainu saules zaķīšu piebārstīta ūdens, un sažuvusi, dzeltena lapa šūpodamās aizpeld garām slapjai zālei… Kā lai attēloju to tādam, kurš nekad nav redzējis lapas krītam ūdenī, nekad nav dzirdējis vēja glāstus vijīgajos zaros, nekad nav pieskāries saules sasildītam akmenim, nekad nav košļājis skāņu zāles stiebru, nekad nav elpojis valgo, simtiem smaržu piesātināto meža gaisu …
— Paldies, — negaidot teica Atklājējs. — Es sapratu.
Viņš piecēlās un devās uz trapu. Viņš nekā vairāk neteica, bet es zināju, ka viņš tiešām bija mani sapratis. Todien es Atklājēju iepazinu no citas puses.
Nākamo vakaru kopkajītē sapulcējās visa apkalpe. Runājām par Zemi, par to, kas būs tur mainījies mūsu prombūtnes laikā.
— Zeme vienmēr mainās, — kapteinis teica. — Tas redzams jau iztālēm. Atceros, pagājušajā lidojumā mēs atklājām Saules sistēmā divas planētas ar gredzeniem. Kad stūrmanis man to pavēstīja, es sāku smieties. Sa- turns ir viens, citai planētai nevarēja būt gredzena. Tomēr stūrmanim, izrādās, bija taisnība. Kamēr mēs atradāmies lidojumā, Zemei bija radies Cerenkova gredzens. Tagad es vairs ne par ko nebrīnīšos. Iespējams, uz Marsa būs radīta atmosfēra. Vai arī mainīta Venēras orbīta… Zinu tikai, ka mēs jau no tālienes redzēsim šīs izmaiņas. Tas ir tikpat kā atgriešanās dzimtajā pilsētā: jau priekšpilsētā redzams, kā pilsēta pārvērtusies mūsu prombūtnes laikā .. .
Es sēdēju stūrī, tur, kur nesniedza spuldžu gaisma, un vēroju Atklājēju. Viņš klausījās, ko kapteinis stāsta, bet viņa seja nepauda nekā. Un, raugoties briļļu melnajos stiklos, man ienāca prātā, ka viņš gaida pavisam citādas izmaiņas uz Zemes. It kā uzminējis manas domas, Atklājējs pagrieza galvu uz manu pusi. Tas bija nejaušs skatiens, nekas vairāk. Tomēr, kāda nezināma spēka mudināta, es teicu: