Piecdesmit minūtes — cik bezgala ilgi tās vilkās, un tikai pēdējās sekundēs laiks aši traucās uz priekšu. Vajadzēja celties un iet uz radiokabīni. Taču kāds spēks neļāva man piecelties. Varbūt man vairāk par citiem ir tiesības atgriezties uz Zemi? Es esmu radioinženiera dublieris. īstenībā es uz kuģa neesmu vajadzīga. Man
šis ir mācību lidojums. Bet tur, uz Zemes… Un pēkšņi es sadzirdēju Zemi. Neskaitāmo Zemes trokšņu starpā es pēkšņi saklausīju jūras bangu šalkas. Tas bija tik skaidri dzirdams, ka es neapzināti pametu acis uz kris- talofona skaļruni. Bet jūras šalkoņa atbalsojās arvien skaļāk un skaļāk. Jūras viļņu šņākšana, bangu dunoņa un vēl — laivas šļaksti viļņos… Dīvaini, ārkārtīgi dīvaini, bet šajā mirklī visa Zeme man iemiesojās šķietami dzirdamā jūras balsī. Vai esi dzirdējis, kā guldz ūdens zem laivas, kad tā šūpojas viļņos? …
Līdz ar pēdējo pulksteņa sitienu es piecēlos un devos uz radiokabīni. Uzkāpusi pa trapu augšā, es ieraudzīju, ka visi — visi, izņemot mani, jau sapulcējušies. Viņi atnākuši šurp jau sen — to es uzreiz sapratu. Neviens, izņemot mani, nebija gaidījis piecdesmit minūtes.
— Jādodas uz Aellu, — es sacīju un izbrīnījos, tik sveša man šķita pašas balss.
— Jā, — kapteinis atbildēja. — Mēs patlaban pārrēķinām kursu.
Desmit cilvēku stāvēja man apkārt. Neviens no viņiem nebija šaubījies, ka es teikšu «jā». Viņi sen bija atnākuši uz šejieni •— un tagad elektronu mašīna jau pārrēķināja kursu. Desmit cilvēku zināja, ka es teikšu «jā»…
Zemes skaistums nav vārdos izsakāms, bet, ja man jautātu, kas uz Zemes ir visskaistākais, es neapdomādamās atbildētu: «Cilvēki.»
Mans draugs!
Mans tālais draugs, pulksteņa rādītājs joņo pa ciparnīcu. Man jāsaka tev viss. Manus vārdus noraidīs uz «Pamiru» un no turienes — uz Zemi. Patlaban, kad es runāju ar tevi, tavs kuģis traucas kaut kur melnajās kosmosa dzīlēs. Taču, kamēr mani vārdi sasniegs Zemi, tu būsi atgriezies tur un gaidīsi mani mūsu pakalnā.
Mans draugs, mēs dodamies projām uz Aellu. Paies dažas dienas, un «Ērglēns», mainījjs kursu, sāks attālināties no Zemes. Ar katru stundu, ar katru sekundi palielināsies attālums starp mums. Un tomēr mēs būsim viens otram tuvāki nekā agrāk. Kāda gan nozīme nožēlojamai attālumu aritmētikai, ja es mīlu tevi!
Nezinu, kas mūs gaida uz svešās, naidīgās planētas. Tomēr, lai arī kā plosītos un trakotu Aellas debesis, es meklēšu tajās tavu kuģi. Tu nenomaldīsies ceļā, tu atnāksi, tāpēc ka e s mīlu tevi!
Sajā savā pirmajā lidojumā es ielūkojos Visuma acu dzelmēs. Jā-, mans draugs, mans tālais un tuvais draugs, bezgalībai ir liels spēks. Salīdzinājumā ar to mūsu Zeme ir niecīgs puteklītis. Bet ir kaut kas stiprāks par melno bezgalību. Tas ir cilvēku saprāts un griba. Tās ir cilvēku tiesības stāvēt plecu pie pleca. Tie ir vārdi, kuru priekšā atkāpjas attālums un laiks, vienkāršie vārdi: e s tevi mīlu!
ASTRONAUTS
— Ko lai es daru šo ļaužu labā?! — Danko iekliedzās skaļāk par pērkonu.
Un tad viņš piepeši pārplēsa sev krūtis, izrāva no tām sirdi un pacēla augsti pār galvu.
M. Gorkijs
Dažos vārdos man jāpaskaidro, kas mani atveda Astronautikas centrālajā arhīvā. Citādi nebūs saprotams tas, par ko gribu stāstīt.
Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, esmu piedalījusies trīs zvaigžņu ekspedīcijās. Mana medicīniskā specialitāte — psihiatrija. Astropsihiatrija, kā tagad mēdz teikt. Problēma, pie kuras es strādāju, radusies sen, divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tolaik lidojums no Zemes uz Marsu ilga vairāk nekā gadu, uz Merkuriju — apmēram divus gadus. Dzinēji strādāja, tikai kuģim startējot un nosēžoties. Astronomiskus novērojumus no raķetēm neizdarīja — tam nolūkam bija observatorijas uz mākslīgajiem pavadoņiem. Ko tad darīja apkalpe garajos lidojuma mēnešos? Pirmajos lidojumos — gandrīz nekā. Piespiestā bezdarbība radīja nervu sistēmas traucējumus, bija par cēloni pagurumam, slimībām. Grāmatas un radiopārraides nevarēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija vajadzīgs darbs, turklāt radošs darbs, pie kāda šie cilvēki bija pieraduši. Un tad radās ierosinājums ieskaitīt raķešu apkalpē cilvēkus, kas ar kaut ko aizraujas. Uzskatīja, ka ir pilnīgi vienalga, par ko viņi interesējas, lai tikai lidojumā viņi būtu ar kaut ko nodarbināti. Tā radās piloti, kas kaislīgi aizrāvās ar matemātiku. Radās stūrmaņi, kas nodarbojās ar senu rokrakstu pētīšanu. Radās inženieri, kas visu brīvo laiku veltīja poēzijai…
Astronautu lidojumu grāmatiņās nāca klāt vēl viens — izdaudzinātais divpadsmitais punkts: «Ar ko aizraujaties?» Tomēr ļoti drīz problēmu atrisināja pavisam citādi. Starpplanētu trasēs devās kuģi ar atomā- rajiem jonu dzinējiem. Lidojuma ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja no grāmatiņām.
Tomēr pēc dažiem gadiem šī problēma radās no jauna, vēl asākā formā. Cilvēce bija iegājusi starpzvaigžņu lidojumu laikmetā. Atomārās jonu raķetes, kas sasniedza gaismas ātrumam tuvus ātrumus, uz tuvākajām zvaigznēm tomēr vēl lidoja gadiem ilgi. Lielo ātrumu raķetē laiks pagausinās, tomēr lidojumi ilgst savus astoņus, divpadsmit, dažkārt pat divdesmit gadus …
Lidojumu grāmatiņās atkal parādījās divpadsmitais punkts. Vēl vairāk, apkalpes komplektēšanā tam bija izšķiroša nozīme. Starpzvaigžņu lidojumā no kuģa vadīšanas viedokļa 99,9 procenti laika pagāja piespiestā bezdarbībā. Radiopārraides izbeidzās jau mēnesi pec starta. Vēl pēc dažām nedējām optisko sakaru uztvērēji bija jāatvieno biežo traucējumu dēļ. Bet priekšā vēl bija gari gari gadi…
Tolaik raķetēm bija sešu līdz astoņu cilvēku liela apkalpe, šauras kajītes, gara oranžērija — piecdesmit metru. Mums, kas lidojam uz starpzvaigžņu laineriem, grūti iedomāties, kā cilvēki varējuši iztikt bez vingrošanas zāles, bez peldbaseiniem, bez stereoteātra un pastaigu galerijām…
Bet es novirzījos no temata, un stāsts vēl nemaz nav iesākts. Mūsu dienās apkalpes izraudzīšanā divpadsmitajam punktam vairs nav būtiskas nozīmes. Reisa lidojumos parastajos maršrutos tam, protams, ir savs pamats. Taču tālajiem pētnieciskajiem lidojumiem apkalpēs tomēr jāieskaita cilvēki, kuri ar kaut ko aizraujas. Tājļas vismaz ir manas domas. Divpadsmitais punkts — tas ir mana zinātniskā darba temats. Notikumi, kas saistās ar divpadsmito punktu, arī atveda mani šurp, uz Astronautikas centrālo arhīvu.
Jāatzīst, sākumā vārds «arhīvs» man nepatika. Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, un tas aptuveni ir tas pats, kas astoņpadsmitajā gadsimtā kuģa ārsts. Esmu pieradusi pie ceļojumiem, pie briesmām. Visus trīs savus zvaigžņu lidojumus esmu veikusi ar pētnieciskajām raķetēm. Esmu piedalījusies pirmajā ekspedīcijā uz Pro- cionu un droši vien uz mūžīgiem laikiem esmu sasirgusi ar atklāšanas alkām. Uz trim Prociona planētām ir laba tiesa manis ierosinātu nosaukumu, un vai jūs zināt, ko tas nozīmē — dot nosaukumu paša atklātajam okeānam?…
«Arhīvs» — mani biedēja šis vārds. Bet viss iznāca citādi. Es nezinu, neesmu vēl paguvusi noskaidrot, kurš arhitekts projektējis Astronautikas centrālā arhīva ēku. Tas ir bijis ļoti talantīgs cilvēks. Talantīgs un drosmīgs. Eka atrodas Sibīrijas jūras krastā, kura radusies pirms divdesmit gadiem, kad uz Obas upes uzcēla aizsprostu. Arhīva galvenais korpuss stāv uz piekrastes pakalniem. Nezinu, kā tas ir paveikts, bet šķiet, ka ēka sliecas pāri ūdenim. Tā izskatās viegla un it kā traucas augšup, iztālēm atgādinot baltu buru kuģi…