Arhīvā strādā piecpadsmit cilvēku. Ar dažiem esmu paguvusi iepazīties. Gandrīz visi atbraukuši šurp uz neilgu laiku. Austrijas rakstnieks vāc materiālus par pirmo starpzvaigžņu lidojumu. Zinātnieks, ļeņingradie- tis, raksta Marsa vēsturi. Kautrais induss ir slavens skulptors. Viņš man teica: «Man jāiepazīst viņu garīgā pasaule.» Divi ir inženieri — liela auguma jaunietis no Saratovas, kas pēc sejas atgādina Ckalovu, un mazais, laipni smaidošais japānis. Viņiem vajadzīgs pamatot kādu projektu. Kādu tieši — to es nezinu. Japānis uz manu vaicājumu ļoti pieklājīgi atbildēja: «O, gluži niecīga lieta! Ar to nav vērts apgrūtināt jūsu cēlo uzmanību.»
Bet nu es atkal novirzījos. Atgriezīšos pie stāsta.
Jau pirmajā dienā, vakarā, man bija saruna ar arhīva pārzini. Gados viņš nav vēl tik vecs, bet degvielas tvertņu eksplozija raķetē viņam gandrīz laupījusi redzi. Viņš valkā kādas speciālas brilles — ar trīskāršām lēcām. Stikli zilgani vizuļo. Acu neredz. Tāpēc izskatās, ka pārzinis nekad nesmaida.
— Tā ja, — viņš teica, uzklausījis mani, — jums jāsāk ar sektora «nulle—četrpadsmit» materiāliem. Piedodiet, tā ir mūsu iekšējā klasifikācija, jums tā nekā neizsaka. Es runāju par pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni.
Sev par kaunu man bija jāatzīstas, ka par šo ekspedīciju es gandrīz nekā nezināju.
— Jūs lidojāt citos virzienos, — pārzinis paraustīja plecus. — Sīriuss, Procions, Gulbja sešdesmit pirmā…
Man bija jāpabrīnās, ka viņš tik labi pārzina manu dienesta lapu.
— Jā, — viņš turpināja, — Alekseja Zarubina — šās ekspedīcijas komandiera dzīves stāsts dos atbildi uz daudziem jautājumiem, kas jūs interesē. Pēc pusstundas jūs saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes!
Aiz zilajiem stikliem acis nebija redzamas. Balss skanēja skumji.
Un nu materiāli ir manā priekšā uz galda. Papīrs nodzeltējis, uz dažiem dokumentiem tinte (toreiz rakstīja ar tinti) izbalojusi. Bet kāds ir rūpīgi atjaunojis tekstu: tepat piešūti klāt infrasarkanā gaismā fotografēti dokumenti. Papīrs pārklāts ar caurspīdīgu plastmasu, pataustot lapas šķiet ļoti biezas, gludas.
Aiz loga — jūra. Dobji dun krasta bangas, viļņi švīkst, kā lapas pāršķirstot. . .
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni bija tiem laikiem pārdrošs, pat pārāk pārdrošs pasākums. Gaisma no Barnarda zvaigznes uz Zemi ceļo veselus sešus gadus. Bija paredzēts, ka pirmo pusi ceļa raķete lidos ar paātrinājumu, otru pusi — ar palēninājumu. Un, kaut arī tika sasniegti ātrumi, kas tuvojās gaismas ātrumam, lidojumā turp un atpakaļ paietu apmēram četrpadsmit gadu. Tiem, kuri lidoja raķetē, laiks pagausinājās: četrpadsmit gadi pārvērtās četrdesmit mēnešos. Laika sprīdis pats par sevi nav liels, bet briesmas radīja cits apstāklis — gandrīz visu laiku — trīsdesmit astoņus mēnešus no tiem četrdesmit — raķetes dzinējam vajadzēja strādāt ar maksimālu jaudu. Bija paņemts līdzi visai ierobežots kodoldegvielu krājums. Ja ceļā rastos aizkavēšanās, tā būtu ekspedīcijas bojā eja.
Mūsu dienās liekas neattaisnojams risks doties kosmosā bez degvielas rezervēm, bet toreiz citādi nevarēja. Kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieri varēja ietilpināt šim nolūkam paredzētajos nodalījumos.
Es lasu apkalpes komplektēšanas komisijas protokolu. Tiek izvirzītas kapteiņu kandidatūras, un komisija atbild: «Nē!» Nē — tāpēc, ka lidojums paredzams ārkārtēji smags, tāpēc ka kolosālai izturībai jābūt apvienotai ar gandrīz neprātīgu drosmi. Un pēkšņi visi saka: «Jā.»
Es pāršķiru lappusi. Seit sākas kapteiņa Alekseja Za- rubina personīgā lieta.
Un vēl pēc trim lappusēm es sāku saprast, kāpēc Alekseju Zarubinu vienbalsīgi iecēla par «Pola» kapteini. Sajā cilvēkā gluži neparastā kārtā apvienojās «ledus un liesma», pētnieka nosvērtā gudrība un cīnītāja nevaldāmais temperaments. Jādomā, tāpēc viņu sūtīja visriskantākajos lidojumos. Viņš prata izkulties no tādām situācijām, kas jau šķita pilnīgi bezcerīgas.
Komisija izraudzījās kapteini. Kapteinis saskaņā ar tradīciju pats izvēlējās apkalpi. īstenībā Zarubins
neizvēlējās. Viņš itin vienkārši pieaicināja piecus astronautus, ar kuriem kopā bija jau lidojis. Uz jautājumu: «Vai esat gatavi grūtam un riskantam lidojumam?» — viņi visi atbildēja: «Ar tevi kopā — gatavi.»
Materiālos ir «Pola» apkalpes fotoattēli. Uzņēmumi ir vienkrāsaini, plakani. Kapteinis tolaik bija divdesmit septiņus gadus vecs. Fotogrāfijā viņš izskatās vecāks: pilnīga, mazliet pietūkuši seja lieliem vaigu kauliem, cieši sakniebtas lūpas, paliels deguns ar kumpumu, vijīgi, šķiet, ļoti mīksti mati un dīvainas acis. Skatiens ir mierīgs, pat laisks, bet kaut kur acu kaktiņos gail nebēdnīga, šķelmīga uguntiņa …
Pārējie astronauti vēl jaunāki. Inženieri — vīrs un sieva; mapē ir abu kopēja fotogrāfija, viņi vienmēr lidoja kopā. Stūrmanis — ar domīgu mūziķa skatienu. Jauna meitene — ārste. Laikam tikpat nopietna izskatījos arī es savā pirmajā uzņēmumā, kad stājos Zvaigžņu flotē. Astrofiziķis — cilvēks ar iecirtīgu skatienu, sejā apdeguma zīmes; kopā ar kapteini viņš nosēdies uz Diona — Saturna pavadoņa.
Divpadsmitais punkts lidojumu grāmatiņās. Es pāršķirstu lapas un pārliecinos: jā, fotouzņēmumi runājuši taisnību. Stūrmanis ir komponists un mūziķis. Nopietnā meitene aizraujas ar nopietnu zinātni —- mikrobioloģiju. Astrofiziķis cītīgi mācās valodas: viņš jau pilnīgi pārvalda piecas valodas, pašreiz apgūst latīņu un sengrieķu. Inženieriem, vīram un sievai, ir viena aizraušanās — šahs, turklāt jaunā veida šahs ar divām baltām un divām melnām dāmām un šaha galdiņu ar astoņdesmit vienu lauciņu …
Arī kapteiņa lidojumu grāmatiņā ir aizpildīts divpadsmitais punkts. Komandierim ir īpatnēja aizraušanās — neparasta, vienreizēja. Es vēl ne reizes neesmu sastapusi kaut ko tamlīdzīgu. Kapteinis kopš bērnu dienām jūsmo par glezniecību — tas ir saprotams: viņa māte bija māksliniece. Taču kapteinis gandrīz nemaz neglezno, nē, viņš interesējas par ko citu. Viņa sapnis ir atklāt sen zudušos viduslaiku meistaru noslēpumus — atrast eļļas krāsu sastāvdaļas, to maisījumus, gleznošanas paņēmienus. Viņš izdara ķīmiskus pētījumus, kā
vienmēr, ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu.
Seši cilvēki — seši dažādi raksturi, dažādi likteņi. Taču toni noteic kapteinis. Viņu mīl, viņam tic, viņu atdarina. Un tāpēc visi spēj būt nesatricināmi mierīgi un neapvaldīti pārgalvīgi.
Starts.
«Pols» dodas uz Barnarda zvaigzni. Kodolreaktors strādā, no sprauslām plūst neredzamas jonu strūklas. Raķete traucas ar paātrinājumu, nemitīgi jūtama pārslodze. Pirmajā laikā grūti staigāt, grūti strādāt. Ārsts stingri seko, lai visi ievērotu noteikto režīmu. Astronauti pierod pie lidojuma apstākļiem. Samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Pavisam maz laika aizņem reaktora, aparātu un mehānismu darba kontrole. Četras stundas dienā paredzētas obligātas nodarbības specialitātē. Pārējo laiku katrs izlieto pēc savas patikas. Stūrmanis komponējis dziesmiņu — to dzied visa apkalpe. Saha entuziasti stundām ilgi nosēž pie galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālvalodā Plutarhu…
Kuģa žurnālā īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi strādā nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un pēkšņi gandrīz vai kliedziens: «Raķete izgājusi aiz televīzijas uztveršanas robežām. Vakar skatījāmies pēdējo pārraidi no Zemes. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Atkal rit dienas. Ieraksts žurnālā: «Uzlabojām optisko sakaru uztveršanas antenu. Ceram saņemt signālus no Zemes vēl dienas septiņas astoņas.» Viņi priecājās kā bērni, kad sakarus varēja uzturēt vēl divpadsmit dienas …