Zarubins piecēlās, smagi pārsoļoja pāri kajītei. Staigāt vedās grūti: trīskāršā pārslodze, ko radīja raķetes paātrinājums, saistīja kustības.
— Variants ar- palīdzības gaidīšanu atkrīt, — kapteinis turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — griezties atpakaļ uz Zemi. Otra — lidot uz Barnarda zvaigzni… un tomēr atgriezties no turienes uz Zemi. Atgriezties, kaut arī gājusi zudumā degviela.
— Kā to izdarīt? — inženieris vaicāja.
Zarubins piegāja pie krēsla, apsēdās, nogaidīja ar atbildi.
— Es nezinu, kā. Bet mums ir laiks. Līdz Barnarda zvaigznei vienpadsmit mēnešu ko lidot. Ja jūs nolemsiet, ka jāgriežas atpakaļ tūliņ, mēs to darīsim. Taču, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešu laikā izdosies kaut ko izdomāt, izgudrot, tad… tad par spīti neiespējamībai — uz priekšu!… Tā tas ir, draugi. Ko jūs tagad teiksiet? Kaut vai jūs, Ļenočka?
Meitene šķelmīgi samiedza acis.
— Kā ikviens vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.
Kapteinis skaļi iesmējās:
— Paspēlēsiet! Nekas man nav padomā. Bet vēl ir vienpadsmit mēnešu. Sajā laikā var kaut ko izdomāt.
— Mēs ticam, — inženieris teica. — Stingri ticam. — Viņš brīdi klusēja. — Kaut gan, taisnību sakot, nevaru iedomāties, kā mums izdosies izkulties sveikā. «Polam»
paliks astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit vajadzīgo piecdesmit vietā … Bet, ja jūs reiz sakāt, — ar to pietiek. Dodamies uz Barnarda zvaigzni! Kā Geor- gijs saka, par spīti neiespējamībai — uz priekšu!
Klusi pa brīžam iečīkstas durvis. Vējš šķirsta lapas, lodā pa istabu, piepildīdams to ar valgo jūras smaržu. Smarža — tā ir apbrīnojama. Raķetēs smaržas nav. Kondicionēšanas ierīces attīra gaisu, uztur vajadzīgo mitrumu un temperatūru. Taču kondicionēts gaiss ir bez garšas, kā destilēts ūdens. Vairākkārt ir izmēģināti mākslīgo smaržu ģeneratori; līdz šim no tā vēl nekas prātīgs nav iznācis. Parastā — Zemes gaisa aromāts ir ļoti komplicēts, to atveidot nav viegli. Tā arī pašlaik. .. Es jūtu ir jūras smaržu, ir valgo rudens lapu smaržu, ir tikko jaušamu smaržūdeņu aromu un brīžiem, kad vējš pastiprinās, zemes smaržu. Un vēl — vieglu krāsas smaržu.
Vējš šķirsta lapas… Uz ko cerēja kapteinis? Tieši viņam taču vajadzēs «kaut ko izdomāt». īstenībā kuģī vienīgi viņš ir pieredzējis astronauts.
Zarubins, protams, var rēķināties ar apkalpes — stūrmaņa, inženieru, astrofizika, ārsta palīdzību. Bet tā nāktu vēlāk. Vispirms vajag «kaut ko izdomāt». Tāda ir kuģa komandiera specialitāte.
Es esmu ārste, bet es esmu lidojusi un zinu, ka brīnumi nenotiek. Kad «Pols» sasniegs Barnarda zvaigzni, raķetē būs vairs tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit — no piecdesmit…
Brīnumi nenotiek. Tomēr, ja kapteinis man vaicātu, vai es ticu, ka viņš atradīs izeju, es atbildētu: «Jā.» Atbildētu tūdaļ, nevilcinoties: «Jā, jā, jā!» Brīnumiem es neticu, bet stingri ticu cilvēkiem.
Nākamajā rītā es palūdzu pārzinim, lai viņš parāda man Zarubina gleznas.
— Jāuzkāpj augšstāvā, — viņš teica. — Tikai… Sakiet — vai jūs izlasījāt visu?
Viņš neuzklausīja manu atbildi, pamāja.
— Saprotu. Tā jau es domāju. Jā, kapteinis uzņēmās lielu atbildību … Vai jūs būtu viņam ticējusi?
— Jā.
— Es arī.
Viņš ilgi klusēja, kodīdams lūpas. Tad piecēlās, sakārtoja brilles.
— Labi, iesim.
Pārzinis viegli kliboja. Mēs lēnā solī gājām pa arhīva gaiteņiem.
— Par to jūs vēl lasīsiet, — pārzinis teica. — Ja nemaldos, otrajā sējumā, simtajā lappusē un tālāk. Zarubins gribēja atminēt renesanses laikmeta itāliešu mākslinieku noslēpumus. Ar astoņpadsmito gadsimtu eļļas glezniecībā sākās pagrimums — es šeit domāju tehniku. Daudz kas šķita bez miņas pagaisis. Mākslinieki neprata sastādīt krāsas, kas būtu ir spilgtas, ir izturīgas. Jo spilgtāki toņi, jo ātrāk gleznas kļuva tumšas. Sevišķi tas sakāms par zilām un gaišzilām krāsām. Bet Zarubins … Jūs jau redzēsiet.
Zarubina gleznas karājās šaurā, saules pielietā galerijā. Pirmais, kas dūrās acīs, — katrs audekls bija apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — sarkanu, zilu, zaļu . . .
— Tās ir etīdes, — pārzinis teica. — Tehnikas izmēģinājumi, nekas vairāk. Palūk — «Etīde zilos toņos».
Gaišzilās debesīs viena otrai blakus lidoja divas smalkas cilvēku figūriņas ar piesprādzētiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznots bija ar zilu krāsu, taču es nekad vēl nebiju redzējusi tik bezgalīgu toņu daudzveidību. Debesis izskatījās kā naktī, gleznas apakšējā kreisajā stūrī zili melnas un pretējā stūrī dzidras, pusdienas tveices pilnas. Cilvēki un spārni lāsmoja gaišzilos, zilos un violetos toņos. Vietumis krāsas bija spēcīgas, spilgtas, mirdzošas, vietumis — maigas, klusinātas, dzidras. Blakus šai etīdei Degā glezna — «Zilās dejotājas» liktos blāva, trūcīgām krāsām.
Tepat atradās arī citas gleznas. «Etīde sarkanos toņos»: divas koši sarkanas saules pār nepazīstamu planētu, ēnu un pusēnu haoss — no asinssarkanām līdz gaiši sārtām. «Etīde brūnos toņos»: teiksmains, fantastisks mežs …
-—- Zarubins fantazēja, — pārzinis teica. — Viņš tikai izmēģināja savas krāsas. Bet vēlāk …
Pārzinis apklusa. Es nogaidīju, vērdamās zilajos, necaurredzamajos briļļu stiklos.
— Palasiet tālāk! — viņš klusu teica. — Pēc tam es jums parādīšu citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet.
… Es lasu, cik vien ātri varu, — cenšos uztvert galveno …
«Pols» lidoja uz Barnarda zvaigzni. Raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, dzinēji sāka strādāt ar bremzēšanas režīmu. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss norisa normāli. Avārijas neatgadījās, slimot neviens neslimoja. Arī pats kapteinis, kā vienmēr, bija mierīgs, paļāvīgs, jautrs. Viņš joprojām daudz nodarbojās ar krāsu tehnoloģiju, gleznoja etīdes …
Par ko viņš domāja, palicis viens savā kajītē? Ne kuģa žurnāls, ne personiskā dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet ir kāds interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā ir runa par kļūmēm dzesēšanas sistēmā. Pasausa, lakoniska valoda, tehniski termini. Bet starp rindām es lasu: «Draugs, ja esi pārdomājis, tas ļaus tev pagriezt atpakaļ. Atkāpties ar cieņu . . .» Un turpat uzraksts ar kapteiņa roku: «Dzesēšanas sistēmu remontēsim, kad būsim sasnieguši Barnarda zvaigznes planētu.» Tas skan tā: «Nē, draugs, es neesmu pārdomājis.»
Zarubins nebija pārdomājis. Viņš vadīja «Polu» par spīti neiespējamībai — uz priekšu.
Pēc deviņpadsmit mēnešiem kopš izlidošanas dienas raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Nespodrajai, sarkanajai zvaigznei atklāja vienu planētu, izmēru ziņā tikpat lielu kā Zemi, bet klātu lediem. «Pols» mēģināja nosēsties. Jonu strūkla, kas plūda pa raķetes sprauslām, izkausēja ledu, un pirmais mēģinājums neizdevās. Kapteinis izraudzīja citu vietu — un atkal ledus sāka kust. .. Sešas reizes «Pols» mēģināja nosēsties, kamēr izdevās uztaustīt zem ledus granīta klinti.
Kopš tā brīža kuģa žurnālā ieraksti izdarīti ar sarkanu tinti. Saskaņā ar tradīcijām tā tiek atzīmēti atklājumi.