Tonakt kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programmu elektronu navigatoram. Vajadzēja likvidēt novirzes, kas bija radušās pēc sakaru pārtraukšanas.
Vējš dzenāja pa klajumu sniega vālus. Virs apvāršņa iedegās nespodra polārblāzma.
Dārdēja pārslogotie mikroreaktori, atdodot enerģiju. Tas, kas bija skopi ierēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda izplatījumā …
Sagatavojis programmu elektronu mašīnai, kapteinis
gurdi soļoja pa oranžēriju. Virs caurspīdīgā jumta spulgoja zvaigznes. Atslējies pret aparātu pulti, kapteinis lūkojās debesīs. Kaut kur tajā pusē «Pols», attīstot ātrumu, droši traucās uz Zemi.
Bija ļoti vēls, bet es tomēr devos pie arhīva pārziņa. Es atcerējos, ka viņš ieminējās vēl par kādām Zaru- bina gleznām.
Pārzinis bija nomodā.
— Es zināju, ka jūs atnāksiet, — viņš teica, aši uzlikdams brilles. — Iesim, tas ir tepat blakus! .
Blakus istabā, ko apgaismoja fluorescējošas spuldzes, karājās divas nelielas gleznas. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Šķiet, Zarubins nebūtu varējis to uzgleznot. Abas gleznas nemaz neatgādināja to, ko tiku redzējusi dienā: te nebija nekādu eksperimentu ar krāsām, ne fantastisku sižetu. Tās bija parastas ainavas. Vienā — ceļš un koks, otrā — mežmala.
— Jā, tas ir Zarubins, — it kā manas domas uzminējis, pārzinis teica. — Viņš palika uz planētas — jūs, protams, to jau zināt. Ko tur teikt, tas bija pārdrošs solis, bet tomēr tā bija izeja. Spriežu kā astronauts. . . kā bijušais astronauts. — Pārzinis sakārtoja zilās brilles, brīdi klusēja. — Bet pēc tam Zarubins izdarīja to, ko … Nu, jūs jau zināt… Enerģiju, kas bija paredzēta četrpadsmit gadiem, viņš atdeva četrās nedēļās. Viņš atjaunoja raķetes vadīšanu, ievadīja «Polu» kursā. Nu, un, kad raķete sasniedza ātrumu, kas tuvojās gaismas ātrumam, sākās bremzēšana ar parastajām pārslodzēm; apkalpe pati vadīja raķeti. Zarubina mikroreaktoros ap to laiku enerģija jau bija gandrīz pilnīgi izsīkusi. Tur nu vairs nekas nebija līdzams. Nekas . . . Tajās dienās Zarubins gleznoja šīs ainavas. Viņš mīlēja Zemi, dzīvi . . .
Gleznā — lauku ceļš, kas ved kalnā. Ceļa malā — varens, sakuplojis ozols. Viņš to gleznojis Zila Diprē manierē, Barbisonas skolas manierē: pazemu, ķeburainu, dzīvības un spēka pilnu. Vējš dzenā sadriskātus mākoņus. Grāvmalā guļ akmens; liekas, nupat vēl uz tā sēdējis ceļagājējs… Katra detaļa izstrādāta rūpīgi, ar mīlestību, neparasti bagātos krāsu un gaismas toņos.
Otra glezna nav pabeigta. Tas ir mežs pavasarī. Visam cauri strāvo gaiss, gaisma, siltums … Brīnumaini zeltainie toņi… Zarubins pratis iejusties krāsu pasaulē.
— Es šīs gleznas atvedu uz Zemi, — pārzinis klusu teica.
— Jūs?
— Ja. — Pārziņā balss skanēja pavisam skumji, pat vainīgi. — Tajos materiālos, ko jūs skatījāt, trūkst beigu. Tās jāmeklē dokumentos par citām ekspedīcijām … «Pols» atgriezās uz Zemes, un tūlīt tika sūtīta glābšanas ekspedīcija. Bija darīts viss, lai raķete sasniegtu Barnarda zvaigzni, cik vien ātri iespējams. Apkalpe nolēma veikt visu ceļu ar seškārtēju paātrinājumu. Viņi planētu sasniedza un — neatrada pat oranžēriju. Desmitiem reižu riskēja ar dzīvību, tomēr neatrada … Vēlāk — tas jau bija pēc daudziem gadiem — sūtīja mani. Ceļā notika avārija… Lūk, — pārzinis pacēla roku pie brillēm. — Tomēr mēs nonācām galā. Atradām oranžēriju, gleznas … Atradām kapteiņa zīmīti.
— Kas tur bija rakstīts?
— Tikai pieci vārdi: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!»
Mēs klusējot aplūkojām gleznas. Es pēkšņi sapratu, ka Zarubins tās gleznojis pēc atmiņas. Visapkārt bija ledus, biedinoši baigi spīdēja tumšsarkanā Barnarda zvaigzne, bet viņš jauca uz paletes siltas, saulainas krāsas… Anketas divpadsmitajā punktā Zarubins būtu varējis rakstīt: «Aizraujos … nē, mīlu, karsti mīlu mūsu Zemi, tās dzīvi, tās ļaudis.»
Arhīva tukšajos gaiteņos klusums. Logi pievērti, jūras vējš plivina smagos aizkarus. Vienmērīgi un neatlaidīgi veļas krastā viļņi. Liekas, tie atkārto piecus vārdus: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Klusums, tad atskrien vilnis un izšļāc: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Un atkal klusums …
Gribas atbildēt viļņiem: «Jā, tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu!»
OTRS CEĻŠ
Es esmu astronauta Hajutina dubultnieks.
Cik man zināms, dubultnieku nebija daudz: ap trīssimt cilvēku, ne vairāk. Mūsu dienās maz ir tādu, kas atceras, ko nozīmē būt astronauta dubultniekam.
Dubultnieki sāka rasties gadu vai divus pirms divdesmitā gadsimta beigām. Tas bija pirmā starpplanētu lidojuma priekšvakarā. Tajā laikā notika jonu kuģu pārbaudes lidojumi, un, sasniedzot zināmu ātruma
slieksni, parasti pārtrūka sakari. Kosmisko sakaru stacijas saņēma aprautas, līdz nepazīšanai sagrozītas frāzes. Tad arī sāka ieviesties dubultnieki. Pamatā ir vienkārša doma: divi cilvēki, kas ilgu laiku uzturas kopā, pamazām daudz ko pārņem viens no otra un spēj saprast viens otru jau no pusvārda. Dubultnieki — tas, protams, ir pārspīlējums. Tomēr, ja uz Zemes palicis cilvēks, kas līdz tam vairākus gadus nešķirami bijis kopā ar astronautu, sakari kļūst daudz drošāki. Dubultniekam pietika ar vienu vārdu, izsaucienu, pat intonāciju.
Pirmo dubultnieku grupu gatavoja ļoti rūpīgi. Ar to speciāli noņēmās ievērojamākie kibernētikas speciālisti un psihologi. Vēlāk izdevās atrast cēloņus, kas izraisīja sakaru traucējumus. Arvien retāk un retāk radās vajadzība pēc dubultnieku palīdzības.
Dubultnieku sagatavošanu pārtrauca. Astronauts pēc paša vēlēšanās varēja izraudzīties sev dubultnieku. Izvēlēto personu tad apstiprināja tie, kas pārzināja astronautu sagatavošanu. Tomēr tā vairs bija vienīgi formalitāte.
Es kļuvu Hajutina dubultnieks tolaik, kad sakari darbojās bez kļūmēm. Es arī nedomāju, ka man nāksies piedalīties ziņojumu atšifrēšanā, kurus sūtījis Hajutins. Tas nepavisam nesaderējās ar manu specialitāti — antīkās pasaules vēsturi. Toreiz es nedomāju neko. Man tikai tāpat gribējās kļūt astronauta dubultniekam, viņa draugam un pilnvarotajam uz Zemes …
Kopš tā laika aizritējuši simt desmit gadu. Sen nebija dzirdēts, ka kosmiskajos sakaros aicinātu talkā dubultniekus. Un pēkšņi uzaicināja mani.
Divos pirmajos lidojumos uz zvaigznēm astronautiem vēl bija dubultnieki. Taču sakari darbojās bez kļūmēm, un beidzot sākās diskusija: vai dubultnieki ir vajadzīgi? Gandrīz visi apgalvoja — nē, nav vajadzīgi. Tomēr Hajutins pastāvēja uz sava: nāks laiks, un atkal radīsies vajadzība pēc dubultniekiem, tikai tad jau būs par vēlu tos sagatavot. Hajutinam nepiekrita. Viņa priekšā tikai piekāpās. Dubultnieki ir romantiska tradīcija, vai bija maz vērts nostāties pret to? Tā domāja visi.
Vai tiešām Hajutins būtu paredzējis to, kas tagad noticis? Ja tā, tad viņš sev izvēlējies sliktu dubultnieku.
… Pirms deviņiem gadiem Hajutins izlidoja uz Centaura Alfas sistēmu. Tajā laikā viņš bija iecelts par Kontroles Padomes priekšsēdētāju. Varētu domāt •— kāda gan Kontroles Padomei daļa gar Dzirksteli? Ar šo planētu viss ir pilnīgā kārtībā. Tā ir apbrīnojami līdzīga Zemei. Vienīgā atšķirība, ka tur spīd Baltā un Oranžā. Bet Oranžā atrodas tālu no Dzirksteles. Turpretī Baltā ir tāda pati kā mūsu Saule, tikai spožāka.