Hajutins man tika daudz stāstījis par Dzirksteli. Viņš apmeklējis to savā pirmajā lidojumā. Pēc tam viņš lidojis uz Sīriusu, Altairu. Taču visbiežāk mēs ar viņu runājām par Alfu un tās planētām. Tur viņam atgadījās kļūme — vienīgā visā šajā laikā. Toreiz viņš lidoja uz Tanifu. Maori valodā «tanifa» nozīmē «pūķis». Tanifa, kas riņķo apkārt Oranžajai, patiešām līdzinās pūķim. Hajutins un vēl četri astronauti pirmie spēra kāju uz šīs planētas. Atgriezās vienīgi Hajutins. Viņš ar pūlēm bija aizkļuvis līdz Dzirkstelei un ilgi ārstējās. Viņam bija lauzts mugurkauls. Tāda ir Tanifa. Trīskāršs smaguma spēks, versmīga migla, lavas ezeri, purvaini meži, kuros ņudz bruņu čūskas …
Hajutins atveda man no Tanifas akmeni. Man ir daudz akmeņu no citām planētām, tie sakrauti istabas kaktā, īpaši skaisti ir spoguļgludie akmeņi, kas atvesti no Ausmas, Sīriusa sistēmas planētas. Uz Ausmas ir apbrīnojami vienmērīgi un rāmi vēji. Gadsimtiem ilgi tie pūš vienā virzienā, līdz spīdumam nopulējot akmeņus. Turpretī tie akmeņi, ko Hajutins pacēlis Prociona tuvumā, uz Floras, spulgo dziļi melnā krāsā. Mani mīļākie akmeņi ir dzeltenie, no Norda Volf-359 sistēmas. Tie ir savīti spirālē kā gliemežnīcas un smaržo pēc skujām.
Tanifas sarkanās lavas atlūznis glabājas atsevišķi, kastē. Lavas iekšienē — kamolā savijušies čūskulēni, kas atgādina saliektas naglas. Ja akmeni aplūko pret spožu gaismu, iekšienē uzdzirkstī un dziest ļaunas uguntiņas. Tāpēc izskatās, ka čūskas sākušas locīties, cenšoties izlauzties no sastingušās lavas.
Jā, tāda ir Tanifa. Bet Dzirkstele ir citāda; tā atgādina Vidusjūras piekrasti. Tikai krāsas tur ir vēl spožākas, it kā nule ar laku pārklātas.
Par savu lidojumu uz Dzirksteli Hajutins man pavēstīja pilnīgi negaidot. Es vaicāju:
— Kālab tu lido?
Tovakar mes sēdējam uz kraujas un veramies jurā. Mēs gaidījām, kad uzlēks Mēness. Virs ūdens jau plaiksnījās violeti atspulgi. Atmosfēru uz Mēness radīja, kamēr Hajutins atradās lidojumā, un viņš vēl nebija pieradis redzēt violetu lēktu. Taču visā mūsu pazīšanās laikā man nekad nebija nācies viņam kaut ko jautāt divas reizes.
— Kālab tu lido? — es vēlreiz vaicāju. — Kas tur atgadījies?
— Nezinu, — Hajutins atbildēja.
Es sapratu — viņš tiešām nezina. Viņš tikai kaut ko nojauš, un tā ir vēl ļoti miglaina nojauta. Miglaina un trauksmes pilna.
— Nezini un tomēr lido?
Viņš raudzījās jūrā. Virs apvāršņa iznira granāt- sarkana svītriņa. No tās izplūda violeti stari, un tai pašā mirklī nakts sašķēlās violetās debesīs un zilgan- melnā jūrā.
— Dzirkstele ir tālu, — Hajutins teica. — Ziņas, ko mēs šodien saņemam, izsūtītas pirms vairāk nekā piecdesmit mēnešiem. Neviens nezina, kā tur izskatās šodien, šajā brīdī.
Es biju pārsteigts. Ceļš uz visām planētām citās zvaigžņu sistēmās ir tāls, nevienam tas nebija nekas jauns. Turklāt Dzirkstele bija mums vistuvākā planēta.
— Kamēr tu nokļūsi līdz Dzirkstelei, paies savi astoņi gadi, — es teicu. — Ja tur arī kaut kas atgadījies, tikpat tu nokavēsi.
— Nokavēšu, — viņš piekrita. — Kaut gan es lidošu piecus gadus. Es dodos turp viens, ar fotonu izlūkraķeti.
Par fotonu izlūkraķetēm biju dzirdējis. Tie bija ātri, bet vēl ļoti nedroši kosmiskie kuģi. Parasti tos vadīja autopiloti. Es nospriedu, ka uz Dzirksteles noticis kaut kas ārkārtējs.
— Uz ilgu laiku? — es apvaicājos.
Virs jūras pacēlās Mēness. Pāri viļņiem klājās smaragdzaļš tiltiņš. Jūra, kas līdz šim šķita melna plakne, tūdaļ ieguva dziļumu. Nekāds krāsu savienojums nerada
tik reālu dziļuma izjūtu kā šis melnzaļais mirdzums. Bet zaļganais Mēness, saplacināts, izplūdis, ātri kāpa virs apvāršņa, izstarodams spožas, citrondzeltenas gaismas straumes.
— Uz ilgu laiku, — Hajutins atbildēja.
Mēs gājām mājup. Taciņa no kraujas uz jūru, dārzs, manas mājiņas stikla sienas — viss zaigoja smaragda zaļumā. Tā ir burvības krāsa. To izstaroja visas bērnībā dzirdētās pasakas. Tāpat arī manas atmiņas un pagātnes ainas iznirst no smaragdzaļas dūmakas. Es priecājos par Hajutina apciemojumu: mēnesnīcas naktīs darbs man nešķīrās.
Kā parasti, Hajutins no rīta aizbrauca neatvadījies. Pie viņa gultas es atradu vaļā atstātu grāmatu. Uz lapas malām bija rakstīts: «Formulas melo — jo tālāk no Zemes, jo lielāks ir Zemes pievilkšanas spēks.»
No Hajutina nepienāca nekādas vēstis. Vēlāk es uzzināju, ka kaut kur ceļa vidusposmā viņš strauji palielinājis ātrumu. Es speciāli apvaicājos Zvaigžņu centrā, vai uz Dzirksteles viss ir kārtībā. Cilvēks, ar kuru es runāju, atbildēja: jā, protams, kaut gan Hajutins varējis saņemt kādu paziņojumu no Dzirksteles.
Gadi gāja. Es nebaiļojos Hajutina dēļ. Salīdzinājumā ar visiem viņa iepriekšējiem lidojumiem reiss uz Dzirksteli bija tīrā pastaiga. Reiz man paziņoja, ka Hajutins laimīgi sasniedzis Dzirksteli. Bet nebija pagājusi ne diena, kad es saņēmu vēstuli ar Augstākās Padomes zīmogu. «Sai problēmai ir ārkārtēji svarīga nozīme. Mēs nododam to vispārējai apspriešanai. Lūdzam jūs piedalīties Hajutina vietā …»
īsa vēstule un kārbiņa ar diviem kristāliem. Tajos pierakstīta no Dzirksteles saņemtā pārraide. Kā visos gadījumos, pārraide iesākās ar cipariem «99» — tas nozīmē, ka paziņojums pieskaitāms sevišķi svarīgu ziņojumu kategorijai. «100» — ziņojums adresēts n*5 tikai Zemei, bet arī cilvēkiem uz citām planētām. «107» — Kontroles Padomes priekšsēdētāja koda zīme.
Abos kristālos pierakstīta Hajutina saruna ar Saiņu, kas vada visus darbus Centaura Alfas sistēmā. Pierak
stījums sākts no sarunas vidus, ar to brīdi, kad Sains iesledzis stereogrāfu. Attēls telpisks, bet bezkrāsains.
Hajutins sēž krēslā. Viņš vēl nav novilcis pretpār- slodzes ietērpu. Aiz loga redzami starta torņi; tā ir kāda istaba raķešu starta laukumā. Telpā divi krēsli un zems galdiņš. Hajutins izskatās gandrīz tāds pats kā pēdējā mūsu tikšanās reizē. Viņam lidojums ildzis apmēram četrus mēnešus, ne vairāk.
Sains ir neliela auguma, tumšu seju, ģērbies baltā uzvalkā. Sainam pareizi sejas vaibsti, bet acis visu laiku piemiegtas. Tāpēc arī izskatās, ka viņš sevī smaida par kaut ko, kas citiem palicis apslēpts. Uz Dzirksteles ļaudis pierod miegt acis: Baltās gaisma ir spožāka par Sauli.
— Tagad, Sain, jūs runājat ne tikai ar mani vien.
Sains (viņš noregulēja stereogrāfu) aiziet atpakaļ
savā vietā, apsēžas uz krēsla elkoņa balsta. Viņš runā, vērsdamies vienīgi pie Hajutina.
— Biju domājis, ka jūs sapratīsiet! — Viņam ir skarba, netīkama balss. — Jūs pirmais bijāt uz Tanifas. Pēc tam mēs vienpadsmit reižu sūtījām turp cilvēkus. Vienpadsmit neizdošanās! Par kādu vieglprātību te vairs var būt runa? Mēs pazīstam Tanifu kā savu Dzirksteli. Pazīstam … un mīņājamies uz vietas!
— Vajag radīt vēl pilnīgākas iekārtas …
Hajutins vēl kaut ko saka, bet Saiņa smiekli noslāpē viņa vārdus.
— Dzīvot skafandros? Kam tas vajadzīgs? Neviens nebūs ar mieru dzīvot uz Tanifas skafandros. Bet mēs gribam, lai uz visas tās — saprotat, uz visas! — varētu dzīvot cilvēki. Kā uz citām planētām!
— Tas nozīmē, ka jāpārveido atmosfēra.
Sains parausta plecus.
— Uz Tanifas ir trīskārtējs smaguma spēks, jūs to zināt. — Viņš neļauj Hajutinam atbildēt. — Es zinu, ko jūs teiksiet. Vajag nogaidīt — vai nav tiesa? Nogaidīt, kamēr atrisinās gravitācijas vadības problēmu, un tad uz Tanifas visu pārveidot: smaguma spēku, klimatu, atmosfēru… Būs otra Dzirkstele. Bet mēs gribam dzīvot uz Tanifas! Kādreiz bija Zeme. Viena pati Zeme. Tad tika izveidota atmosfēra uz Marsa. Radās Zeme numurs divi. Pēc tam Venēra — tā kļuva par Zemi numurs trīs. Dzirkstele, Ausma, Flora, pat jūsu Mēness — viss ir Zemes kopijas. Būs Zeme numurs septiņdesmit un Zeme numurs tūkstotis. Vai to jūs gribat? Sakiet, biedri Hajutin, — vai tā jūs sev iztēlojaties cilvēces nākotni kosmosā: iet simtiem parseku tālu un visu pārkārtot, lai būtu tā kā uz Zemes? Bet Visums ir bezgalīgs. Tātad bezgalīgi atkārtot vienu un to pašu? Zeme, vēl viena Zeme, un atkal viena Zeme . . . Baidos, par to jūs neesat padomājis …