. .. Sains, protams, maldījās. Tagad gan es zinu: Hajutins sen jau bija nojautis, ko šie tur uz Dzirksteles gatavojās uzsākt. Bet es esmu vājš dubultnieks. Es nekā nebiju manījis.
īstenībā es tikai gadījuma dēļ kļuvu astronauta dubultnieks. Tas notika pirms simt desmit gadiem šeit, uz kraujas. Tolaik krauja bija pavisam citāda: klints, vietumis klāta ar sasprēgājušu zemi. Es dzīvoju teltī un rakstīju par grieķu-persiešu kariem. Es biju viens šajā Kaspijas jūras tuksnesīgajā krastā. Pusi pasaules aizņēma pelēka jūra, otru pusi — saules svelmē sakarsētas, sarkanīgas smiltis. Vēsturniekam pilsētā strādāt grūti: neizdodas iejusties tajā laikmetā, kas nodarbina prātu. Uz kraujas mani nekas netraucēja. Dažkārt man zuda laika sajūta. Naktīs cauri piekrastes bangu šalkām es dzirdēju Atēnu falangu vienmērīgo soļu dunu. Vējš dziedāja karagājiena dziesmu, un priesteri kaiju balsīs pareģoja gaidāmo uzvaru. Es mēdzu iznākt no telts un ilgi vēros zvaigžņotajās debesīs.
Un pēkšņi uzradās Hajutins. Viņš atnāca kopā ar meiteni. Viņai bija ļoti gaišas acis. Kā akmeņi, kas atnesti no planētas Ausmas. Tādās acīs vienmēr var saskatīt to, ko vēlas redzēt. Hajutins visu laiku raudzījās viņai acīs. Viņi bija nākuši no tālienes, jutās noguruši, un mana telts viņiem šķita kā pils.
Toreiz Hajutins bija vecāks par mani. Kopš tiem laikiem viņam apritējuši kādi trīsdesmit gadi, ne vairāk. Viņš ir daudz lidojis ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem, un viņam laiks skaitāms citādi nekā uz
Zemes. Reizēm man šķita, ka viņš vispār nekļūst vecāks. Viņam ir straujas kustības, ašs skatiens. Tomēr puika viņš bija tikai toreiz, mūsu pirmajā sastapšanās reizē. Kad iedomāju savu jaunību, man pirmām kārtām ataust atmiņā tā diena. Mēs lēcām no kraujas, ienirstot bangu putās; agrāk es to nebiju uzdrošinājies. Es viņus redzēju pirmo reizi — Hajutinu un meiteni ar gaišajām acīm. Taču mēs sapratām cits citu no pusvārda. Mēs tērzējām par visādiem niekiem un smējāmies. Es sakūru ugunskuru, un mēs sēdējām pie uguns līdz vēlai naktij. Es izskaidroju viņiem feniķiešu mākslu noteikt likteņus pēc zvaigznēm …
No rīta Hajutins man prasīja: «O, dižais prātniek, ar ko tev lai atlīdzina tevis izglābtie ceļinieki?» Teicu, ka vēlos būt viņa dubultnieks. Viņš paskatījās uz meiteni. Torīt acis viņai bija pavisam gaišas, kā debesis pirms saules lēkta. Viņa sacīja: «Vai tu spēsi saprast, ka formulas kļūdās un, jo tālāk no Zemes, jo stiprāks ir Zemes pievilkšanas spēks?» Sie vārdi ņemti no astronauta dubultnieka instrukcijas, un es nopratu, ka Hajutins jau ir izvēlējies. Bet viņa iesmējās un teica: «Lai notiek tā!» Tad viņi aizgāja. Es raudzījos viņiem nopakaļ, no kraujas varēja tālu redzēt. Viņi gāja, rokās saķērušies, un bieži atskatījās.
Pēc mēneša pasta ornitopters nometa man vēstuli no Zvaigžņu centra. Mani apstiprināja par Hajutina dubultnieku. Vēstulei bija pievienotas garu garās instrukcijas.
Vēlāk Hajutins bieži dzīvoja pie manis uz kraujas. Mēs reti satikāmies pilsētās, parasti viņš atbrauca šurp pie manis.
Tagad krauja slīkst koku zaļumā. Es atvedu mājiņu, iestādīju vītolus. Ziemu es pavadu pilsētās, bet katru pavasari atgriežos uz šejieni. Kādreiz es ar pūlēm atradu savu krauju. Cik tālu vien sniedza skatiens, visu klāja sarkani krūmi; šķiet, tie bija atvesti no Venēras. Kilometrus divdesmit no kraujas uzcēla eksperimentālu raķešu starta laukumu. Dienu un nakti man pāri trauc raķetes. Esmu apradis ar šo skanīgo dūkoņu. Raķetes aizlido un atlido vienmēr no viena punkta debesīs. Pazīstamās debesis ir par sevi, un šis noslēpumainais
punkts ari par sevi. Tur ir melns plankums, caur kuru dodas uz citām saulēm.
HajutinsMri devās uz šo melno plankumu.
Viņš aizlidoja, un es aizmirsu uzrakstu, ko viņš bija atstājis uz vecā piedzīvojumu romāna malām. Man šķita, viņš bija domājis par pagājušo. Es toreiz nepamanīju, ka tajā pašā lappusē divās vietās ir pasvītrots teksts.
Tagad šī grāmata guļ manā priekšā. Tā atšķirta simt deviņdesmit ceturtajā lappusē. Ar nagu pasvītrots:
— «Vispār cilvēka uzdevums,» — viņš piebilda, brīdi padomājis, — «pārvērst ikvienu vietu, kur viņš sper kāju, ziedošā dārzā.»
Un vēl vienā vietā:
«…un tad šajā vietā varēs izdzert kausu vēsa alus, kā paviljonā Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūrī Ašhabadā.»
— Jā, Šain, par to esmu domājis, — Hajutins saka. — Mēs pārveidojam planētas, lai tās kļūtu cilvēkam māja. Tāpēc tās ir līdzīgas Zemei. Cilvēkam ir nepieciešami pilnīgi noteikti apstākļi — atmosfēras sastāvs, spiediens, temperatūra, radiācijas doza… Viss, kā ir uz Zemes. Zeme ir mūsu pirmās un labākās mājas.
— Mājas? — Šains smejas.
— Jūs nekad neesat bijis uz Zemes, — Hajutins skumji nosaka.
— Zeme ir tikai cilvēces šūpulis. — Šains smejas. — Tā teicis Ciolkovskis. Un piebildis, ka nevar mūždien palikt šūpulī. Bet jūs gribat ierīkot arvien jaunus un jaunus šūpuļus.
— Mēs ce am to, kas visvairāk atbilst cilvēka vajadzībām.
Šains nolec no krēsla malas. Viņš nostājas Hajutina priekšā un, šķiet, runā nopietni:
— Jūs atņemat cilvēkam iespēju dzīvot citās pasaulēs. Visuma neizmērojamo daudzveidību jūs gribat aizstāt ar nebeidzamām Zemes kopijām. Uz dažām planētām nav dzīvības, nav atmosfēras, nav valgmes.
Labi, lai tās top par Zemes kopijām. Bet tādas kā Tanifa … Tai ir sava pasaule, un tā ies bojā, ja Tanifu pielīdzinās Zemei. Ir divi ceļi. Viens — pārveidot planētas, piemērojot tās cilvēkam. Otrs — pārveidot cilvēku, piemērojot to planētām. Jūs, uz Zemes, redzat tikai pirmo ceļu. Tas ir ierasts: savā laikā tā iekaroja Zemi. Pareizi! Dažādos kontinentos ir vieni un tie paši apstākļi: vienāds smaguma spēks, vienāds atmosfēras sastāvs, vienāda radiācija, vienāda gadalaiku maiņa… Kosmosā ir citādi. Tomēr cilvēki joprojām pielāgo planētas cilvēkam. Bet kāpēc nevarētu pārveidot cilvēku tā, lai viņš atbilstu turienes apstākļiem? Pirms simt gadiem mums nebija izvēles. Tagad ir. Mes — uz Dzirksteles — esam izvēlējušies. Vienkāršāk ir pārveidot cilvēku. Desmitiem planētu — Sīriusa, Vegas, Prociona sistēmās — tūlīt kļūs pieejamas. Cilvēcei vajadzēja vairāk nekā simt gadu, iekām tā apguva septiņas planētas. Un tā ir cilvēka iespēju robeža, kamēr viņš paliek cilvēks. Es gribu sacīt — Zemes cilvēks. Ir pienācis laiks iet citu ceļu.
— Kālab?
Hajutina balss ir mierīga. Ta medz but, kad viņš vairs nesaprot sarunu biedru.
— Es jau paskaidroju! — Sains skaišas. Viņš atnāk pie sava krēsla, piebīda to pie loga, apsēžas.
— Nē, Sain, jūs nepaskaidrojāt. Jūs mēģinājāt atrisināt sadomātu uzdevumu. Dots vienādojums ar diviem mainīgiem lielumiem. Ikvienu no šiem lielumiem iespējams mainīt.