— Primitīvi, bet tā ir.
— Jūs teicāt, ka, piemērojot planētas cilvēkam, tās zaudē savu «es». Bet kā būs ar cilvēku? Ja to pielāgos svešai planētai, vai viņš vēl paliks cilvēks?… Nē, Sain, nepārtrauciet mani. Jūs runājāt par Visuma neizmērojamo daudzveidību. Mēs saglabāsim šo daudzveidību, labi. Bet zaudējums būs lielāks. Cilvēks pārvērtīsies kādā citā saprātīgā būtnē. Zināšanas un saprāts viņam paliks. Bet viņš vairs neuzlūkos pasauli ar Zemes iemītnieka acīm, un visas gadu simteņos, gadu tūkstošos uzkrātās garīgās bagātības kļūs viņam svešas. Jau otrajā paaudzē šīs jaunās saprātīgās būtnes nesapratīs
ne mūsu mākslu, ne literatūru, vispār neko, kas veido cilvēces kultūru.
— Viņiem būs pašiem sava garīgā pasaule. Nebūs nekāda nelaime, ja Zemes skulptūras, gleznas, mūzika viņus atstās vienaldzīgus. Šūpulī visi bērni ir vienādi. Tomēr vēlāk tie izaug un runā dažādās valodās. Savā Alfas sistēmā mēs, piemēram, nezinām, kā attīstās tas dzīvības zars, kas aiziet pretējā virzienā, uz Polārzvaigzni. Dzīvības vilnis izplatās no Zemes dažādos virzienos. Tas līdzinās arvien plašākai sfērai, un, jo lielāks šīs sfēras rādijs, jo lielāka dzīvības formu atšķirība ikvienā tās punktā.
Ilgs klusums. Un tad Hajutina jautājums:
— Un ko jūs gatavojaties darīt ar Tanifu?
Šains pašūpo galvu:
— Neko. Ar Tanifu neko. Ar cilvēkiem… Mēs esam sagatavojuši jaunu ekspedīciju. — Viņš paskatās pulkstenī. — Viņi jūs gaida. Četri simti cilvēku.
— Kādi viņi ir?
— Jūs pazīstat Tanifu… Pirmām kārtām trīskārtējs smaguma spēks…
Raķešu dzinēja rūkoņa apslāpē Šaina sacītos vārdus. Viņš piebīda krēslu tuvāk Hajutinam. Nav iespējams saprast ne vārda. Redzams tikai, ka Hajutins vaibstās, klausoties Šaina stāstījumā. Tad viņš pietrūkstas kājās un gandrīz skriešus izskrien no istabas laukā. Sains,
arvien vēl kaut ko runādams, tuvojas stereogrāfam…
* * *
Šis ziņojums no Dzirksteles nācis četrus gadus. Citu ziņojumu pagaidām nav. Es nezinu, kā beidzās Hajutina un Saiņa saruna. Reizēm man šķiet, ka Hajutins atcēlis ekspedīciju uz Tanifu. Tomēr varēja būt arī citādi. Ja ļaudis uz Dzirksteles kaut ko izlēmuši, Hajutins nenostāsies visiem pretī. Un viņi, pēc visa spriežot, stingri izlēmuši. Varbūt Hajutins pats piedalījies ekspedīcijā uz Tanifu. Būtu Hajutinam cits dubultnieks, iespējams, tas atbildētu uz šiem jautājumiem …
VISUMĀ LIDOJOŠAS BALSIS
Tā ir drāma, ideju drāma.
A. Einšteins
Līdzās galdam, pie kura es sēdēju pirmajā klasē, bija logs. Tik tuvu, ka es ar roku varēju pieskarties saulē sasilušajai, raupjajai palodzei. Ritēja gadi, istabas bija citas, bet es arvien izvēlējos sev vietu tuvāk logam. Mūsu skola atradās pilsētas nomalē, augstā pakalnā. Pa logu varēja redzēt daudz ko interesantu. Bet visbiežāk es lūkojos uz radioteleskopa antenu. Antena šķita maza, kaut arī es zināju, ka tā ir milzīga — pret debesīm pavērsts trīssimt metru augsts kauss.
Man patika vērot tās dīvainās kustības. Varbūt arī tāpēc viss, ko es skolā uzzināju, kaut kā nevilšus saistījās ar antenu.
Tā bija radioteleskopa antena, ar kuru uztvēra saprātīgu būtņu signālus no citām planētām. Es biju draugos ar antenu. Kad nespēju atrisināt grūtu uzdevumu, antena mani uzmundrināja: «Nekas, tu noteikti tiksi galā! Arī man nav viegli. Arvien jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē…» Pavasarī saules stari atstarojās no reflektora iekšējās virsmas, un klasē pie griestiem lēkāja balts zaķītis. Dienu un nakti, tveicē un salā, darbdienās un svētkos strādāja mana radioteleskopa antena.
Bet vienudien tā apstājās. Es paraudzījos logā un redzēju nekustīgu, lejup noliekušos kausu. Tad es skrēju turp. Es skrēju, cik vien ātri jaudāju: skolas pagalms, ielas, šoseja… Zem antenas mierīgi staigāja ļaudis; neviens nepievērsa man uzmanību.
Es ilgi negāju atpakaļ uz internātu. Es zināju: man prašņās, kāpēc es raudu. Ko es varēju teikt?
Kopš tās reizes teleskopa antena arvien bija nekustīga. Avīzē izlasīju, ka nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu turpinātie mēģinājumi uztvert civilizācijas signālus no citām zvaigznēm bijuši veltīgi. Arvien vēl manā logā bija redzams antenas spraišļotais kauss. Bet saules zaķītis vairs neskraidīja pa griestiem. Reizēm man uz brīdi iešāvās prātā naiva un pārdroša doma: es kaut ko izlabošu, izdomāšu, un teleskops atkal taustīs debesis…
Es kļuvu astronome un astronomijā izvēlējos problēmu par sakariem ar citu zvaigžņu civilizācijām. Mūs, pa pusei jokojot, dēvēja par izlūkošanas zinātniekiem. Par izlūkošanas zinātnieku es biju kļuvusi grūtā laika posmā. Pēdējais, ļoti nopietnais un bezsekmīgais mēģinājums bija radījis vilšanos. Daudzi izlūkošanas zinātnieki pievērsās citām problēmām. Mums nebija nevienas stacijas, kas darbotos izlūkošanas jomā. Mums jau neatteica — mēs paši neprasījām. Mēs redzējām, ka vecie ceļi neder, bet jaunus nezinājām.
Mūsu institūtā palika trīsdesmit cilvēku, gandrīz puse no tā, cik izlūkošanas zinātnieku bija uz zemeslodes. Tika uzskatīts, ka mēs izdarām izlūkošanu pēc
pašu ierosmes. Pareizāk būtu sacīt — uz labu laimi. To mēs arī darījām. Mēs neatsacījāmies pārbaudīt gandrīz vai katru hipotēzi. Atkal un atkal apstrādājām pierakstus, kas bija iegūti noklausīšanās sardzes laikā. Mūsu inženieri izgudroja visjutīgākos radiofil- trus un konstruēja molekulāro pastiprinātāju superju- tīgas sistēmas. Mēs gatavojāmies uzsākt jaunu izlūkošanu.
Un tad divu dienu laikā viss mainījās.
Pirmās dienas vakarā es sastapu kādu cilvēku, ko pazinu joti sen. Mēs ilgi staigājām pilsētas dārzā, tad nogājām lejā krastmalā. Sijāja smalks lietutiņš. Mēs sēdējām pašā ūdens malā un sarunājāmies. Tā bija smaga saruna. Brīžiem es ieklausījos mūsu balsīs it kā no malas un domāju: «Kāpēc mēs nevaram saprast viens otru?» Vārdi krita kā aukstas lietus lāses uz apmetņa. Viss, ko tovakar teicām, darīja neiespējamu visvienkāršāko: pateikt dažus labus vārdus. Vienkārši un parasti vārdi tobrīd liktos nevietā, neīsti.
Es gāju mājup kājām, gar upes krastu. Gāju un centīgi pūlējos sev iestāstīt, ka šis cilvēks man ir vienaldzīgs. Pierādījums radās loģisks un nemaldīgs — kā ģeometriska teorēma.
Pēc tam es stāvēju uz tilta un prātoju, kā gan tā varēja notikt. Cik viegli ir pierādīt teorēmu, un cik grūti pierādīt mīlestību! Cauri pelēkajai lietus dūmakai es raudzījos uz pilsētas ugunīm un domāju: «Tās deg, un es tās redzu; ja tās nodzisīs, es redzēšu, ka to vairs nav. Viss ir vienkārši. Bet kā saredzēt mīlestību?»
Ļoti grūti izskaidrot, ko es tovakar izjutu. Es mēģinu to tikai tāpēc, lai skaidrāk būtu saprotami turpmākie notikumi.
Pie upes pūta skarbs vējš, es nosalu un steidzos mājās. Ilgi staigāju pa istabu un, kad tas kļuva neciešams, ņēmos pārcilāršavas grāmatas.
Dzīvē ir mirkļi, kad arī labsirdīgi cilvēki kļūst neže- līgi. Ar saltu niknumu es aplūkoju kopš bērnības pazīstamās lappuses. Tā jums vajag, es domāju. Un jums arī, un jums, un visiem! Man nāca smiekli, iedomājoties, ka ikvienā laikmetā cilvēki katrā ziņā iztēlojušies
signālus no kosmosa tādus, kādi tolaik bija pazīstami uz Zemes. Izgudroja radio — un domāja, ka uztvers radiosignālus. Pacēlās gaisā pirmās raķetes — sākās runas par svešu kosmisku kuģu atlidošanu. Radās kvantu optika — sāka tvarstīt gaismas starus… Viss nekam neder! Viss nepareizi! Signālus, ja tādi ir, sūta civilizācija, kas miljardus gadu vecāka par mūsējo. Signāl- civilizācijām (tas mums ir profesionāls termins) jābūt ne tikai uz augstākas attīstības pakāpes vien. Tās ir visspēcīgas, tās prot darīt visu, kas vien nav pretrunā ar dabas likumiem. Tās raidīs nevis vāji dzirdamus signālus, kādus mēs uztveram uz aparātu jutības sliekšņa, bet kolosālas jaudas signālus. Signālus, tikpat spožus kā pilsētas ugunis, ko es vēroju no tilta. Tos neredzēs vienīgi aklais! Tomēr tādus signālus mēs nepazīstam. Vai nu to vispār nav, vai…