Un tad es vienā mirklī aizmirsu savu muļķīgo aizvainojumu, ko izjutu pret cilvēci. Secinājums bija pārsteidzošs: signāli ir mūsu acu priekšā, mēs esam ar tiem apraduši un tos vairs neievērojam!
… Tā bija traka nakts. Es ne mirkli neaizvēru acis. Mani satrauca apziņa, ka atklājums ir tepat blakus.
— Tie deg, — es atkārtoju, — visi tos redz. Ja tie nodzisīs, mēs redzēsim, ka to vairs nav …
Rīta pusē es apguru un jau bez satraukuma varēju vēlreiz izsekot visai domu gaitai. Signālcivilizācijas savā attīstībā tālu aizsteigušās mums priekšā, tomēr arī tās nespēj sasniegt ātrumus, kas lielāki par gaismas ātrumu. Tās nedosies lidojumā, lai meklētu saprātīgas būtnes. Tās raidīs signālus. Un tie arī nebūs virzītie signāli, jo nav taču zināms, uz kurieni tos vērst, bet kaut kas līdzīgs saucienam: «Klausieties visi!» Tādam signālam automātiski «jādarbojas» visur, kur iedomājama augsti organizēta dzīvība. Teiksim, uz planētām, kurām ir atmosfēra. Tas nozīmē, ka uz Zemes, uz Marsa, uz Venēras jābūt viena tipa signāliem. Un galvenais — šiem signāliem jābūt ilgstošiem. Tiem jāpastāv miljoniem, pat desmit un simt miljoniem gadu. Bet kas var pastāvēt miljoniem gadu?! Tādā laika posmā sadēd pat visaugstākie kalni…
Deviņos no rita es uzsāku eksperimentu. Pati ideja bija ļoti vienkārša. Es biju atradusi jaunu ceļu, bet šo ceļu nostaigāt vajadzēja mašīnai, sērijveida loģikas mašīnai R-10. Es programmēju uzdevumu, kura jēga bija aptuveni šāda.
Pieņemsim, ka mēs esam kļuvuši visvareni. Ir nolemts raidīt signālus uz visām planētām, kur principā ir iespējamas augstākās dzīvības formas. Tajā skaitā — ari uz mums nezināmām planētām. Signāliem jādarbojas tūkstošiem, miljoniem gadu. Tiem jābūt tādiem, ko var saskatīt visas cik necik saprātīgas būtnes.
Kas tie ir par signāliem?
Es iedarbināju mašīnu un pēc tam aiznesu programmas kopiju saviem biedriem. Mums ir pieņemts jaunās hipotēzes pakļaut visgraujošākai kritikai. Mēs pārbaudām jaunās idejas kā metālu, kas paredzēts atbildīgas iekārtas būvei. Un turklāt: mēs dažreiz smejamies.
Es atgriezos savā laboratorijā. Mašīna strādāja. Kontroles ierīces rādīja, ka mašīna saņem arvien jaunu un jaunu informāciju. Pēc mašīnas pieprasījuma informācija tika pārraidīta no centrālajām glabātāvām.
Šādas mašīnas mēs dažu labu reizi izmantojām savu hipotēžu pārbaudei. Mašīnas nekad nesmējās. Taču tās pašos pamatos sagrāva visasprātīgākās idejas. Reiz mēs aprēķinājām, ka R-10 tipa mašīna vidēji deviņās minūtēs spēj galīgi sagraut kārtējo «izlūkošanas zinātnes» hipotēzi…
Es skatījos pulkstenī. Laboratorijā drūzmējās visi mūsējie. Un visi skatījās pulksteņos. Pagāja četrdesmit minūtes, mašīna strādāja, un mēs redzējām, ka tā nosūta arvien jaunus un jaunus pieprasījumus. Divpadsmit minūtes mašīna rakņājās Starptautiskās astrofizikas savienības informācijas arhīvos. Četras minūtes tā konsultējās ar Pulkovas observatoriju. Un piepeši notika kaut kas pilnīgi negaidīts: mašīna ilgstoši sazinājās ar Kinoarhīva informācijas biroju. Nezinu, ko tur meklēja tās elektronu amata brāļi, bet meklēšana turpinājās vairāk nekā trīs stundas.
Mēs gaidījām. Kāds iedomājās pazvanīt, lai pusdienas mums atnes uz šejieni, uz laboratoriju. Mašīna sazinā
jās ar visdažādākajām organizācijām. Bija tā, it kā cilvēks aizgūtnēm bez mitas uzstādītu jautājumus.
Sešos vakarā mani piespieda aiziet. Es iegāju bibliotēkā un atgūlos uz dīvāna. Mani apsolīja pamodināt pēc stundas. Kad pamodos, pukstenis rādīja bez piecām minūtēm divpadsmit. Es skriešus devos pie R-10. Mašīna strādāja. Man teica, ka kopš pulksten deviņiem mašīna apstrādājot datus par Marsu un Venēru.
Mēs sēdējām visu nakti. Gandrīz bez mitas zvanīja telefons, mūs iztaujāja, — bet ko mēs varējām atbildēt?… Signāliem vajadzēja būt kaut kam plaši pazīstamam, ikdienišķam. Un mēs sapratām: nebūs viegli pārvarēt ieradumu un citādām acīm saredzēt to, kas no laika gala uzskatīts par Zemei raksturīgu parādību…
Astoņos rītā mašīna darbu bija beigusi. Naktī bija atlidojuši astronomi no Maskavas, Melburnas un Ota- vas. Istabā visiem nebija vietas, un daudzi sēdēja gaitenī. Mūsu priekšnieks piegāja pie mašīnas burtu spiežamā aparāta, nospieda taustiņu, un mašīna īsi no- klakšķināja:
«Polārblāzmas.»
Mēs apmulsām. Doma par polārblāzmām mums radās jau iepriekšējā vakarā, bet mēs nezin kādēļ to noraidījām. Cits citu pārtraukdami, mēs formulējām pirmo jautājumu:
— Polārblāzmas izraisa procesi uz Saules. Vai tā nav?
«Jā,» mašīna atbildēja. «Signālus nes korpuskulu plūsmas, kas nāk no Saules. Ilgstošiem signāliem lietderīgāk izmantot vietējo enerģiju. Polārblāzmu signalizējošā daba izpaužas likumsakarīgā krāsu maiņā.»
Sacēlās tāds troksnis, ka es nekā nevarēju saprast. Mašīnu apbēra ar desmitiem jautājumu, bet priekšnieks teica: «Ne visi reizē! Vispirms mums jādabū zināt, kā tieši… Vārdu sakot, kā viņi maina signālu krāsu.»
Viņš programmēja jautājumu, un mašīna atbildēja:
«Periodiskums divarpus gada. Ilgums pusotras, divas stundas. Ik pēc katriem divarpus gadiem analogi signāli novērojami arī Venēras un Marsa polārblāzmās. Labākais apraksts, pēc Dioni datiem, Islandē 1865. gadā.»
Pēc stundas mums atveda Dioni grāmatas mikrofilmu. Lūk, kā tur bija aprakstīta šī blāzma:
«Mums padeva ziņu, ka sākšot spīdēt polārblāzma, un mēs cik vien ātri spēdami uzrāpāmies uz visaugstākās mājas jumta fortā. Zenīta apkaimē iekvēlojās balts mākonis. Sākumā iegaismojās mākoņa malas, pēc tam tas uzliesmoja, un balta gaisma pārplūdināja debesis un jūru. Sajā ziemeļu gaismā skaidri iezīmējās mūsu šonera takelāža. Tad cauri baltajai gaismai, kas staroja pilnā spožumā, mēs ieraudzījām sarkanu lenti. Tas nebija aprakstos bieži sastopamais loks, bet vijīga gaismas lente ar labi iezīmētām kontūrām. Pēkšņi sarkanā lente nodzisa. Debess izskatījās tukša, bet drīz vien lente iespulgojās no jauna. Pēc tam sarkano lentes krāsu nomainīja dzeltena. Šīs gaišās joslas, šķiet, bija saskaņotas viena ar otru. Pusstundas laikā tās parādījās un dzisa ik pēc vienādiem laika sprīžiem, un pēc tam mēs ieraudzījām krāsainu staru kūli. Gari, mirdzoši stabi slējās augšā — neatvairāmi un aši. Tie bija dažādā krāsā — no dzeltena līdz purpursarkanam, no sarkana līdz smaragdzaļam. Un, it kā noslēdzot šo lielisko skatu, debesīs atkal pārmijus iekvēlojās sarkanas un dzeltenas lentes. Starojums atkal kļuva tāds kā parasti šajā apvidū …».
Mēs ilgi klusējām. Tad kāds ieteicās:
— Divas sarkanas lentes un viena dzeltena… Tas atgādina izsaukumu. Bet pati pārraide — gaismas uzliesmojumi stabu izskatā.