Delfīns beidza mest lokus, piepeldēja pie C, apstājās apmēram metru no baseina malas un, piešķiebis lielo galvu, uzlūkoja viņu. Tā nebija apaļā, neizteiksmīgā zivs acs, bet gan kustīgs, šķelmīgs, laipns, ziņkārīgs skatiens, gandrīz vai cilvēka redzoklis. Delfīns pagrieza galvu uz otru pusi un vēroja C ar otru aci, tad mazliet pavēra muti, kuras līkumotais zīmējums piešķīra viņam tādu izskatu, it kā viņš šķelmīgi uzsmaidītu C.
Apritēja vairākas sekundes. Galu galā pārliecinājies, ka C netaisās ne rotaļāties ar viņu, ne viņu paglaudīt, delfīns apgriezās, papeldēja gabaliņu tālāk un atkal sāka mest lokus. Bija skaidri redzams, ka viņš kustas uz priekšu tikai ar astes spuru. Sānu spuras noderēja vienīgi pagriezieniem un līdzsvara noturēšanai gluži kā kuģim sānu ķīļi. Un lielajai muguras spurai droši vien bija tāda pati loma kā maza burinieka šķērsim: nodrošināt stabilitāti un ātrus pagriezienus.
Delfīns peldēja pārsteidzoši veikli, viegli un spēcīgi. Viņam pārvietojoties, ūdens neuzvirpuļoja vai, pareizāk sakot, virpuļi nesacēlās aizmugurē, tikai virspusē varēja manīt sīku virmo- jumu; tas nav grūti izskaidrojams, jo horizontālā astes spura, delfīnam peldot, sviež ūdeni no apakšas uz augšu. Turpretim tai ūdens slānī, pa kuru delfīns pārvietojās, nevarēja saskatīt nekādus virpuļus. Vēl vairāk, šķita pat, ka nepieciešamība ieelpot gaisu nemazināja peldēšanas ātrumu — ar tik veiklu un noapaļotu kustību delfīns izlieca muguru, paceļot virs ūdens elpekli. Baseins bija daudz par mazu, lai delfīns varētu attīstīt kaut desmito daļu iespējamā ātruma, taču viņa nevērīgajā peldēšanā jautās milzīgas spēka rezerves.
— Jūs jau iepazināties ar Dēšu? — kāda bezbēdīga balss aiz C muguras jautāja.
C pagriezās.
— Ārsts Morlijs, — sacīja pienācējs, sniegdams roku, kas bija sarkana kā šķiņķis. — Man ir uzdots jūs uzņemt Esiet sveicināts Pointmugu jūras bāzē, mister C, — viņš turpināja ar zobgalīgu
un sirsnīgu svinīgumu. — Un, ar jūsu atjauju, es jums ieteiktu neievērot etiķeti un novilkt svārkus.
— Ar prieku, — C atbildēja.
Morlijs pats bija vienā kreklā, apaļu seju, apaļu augumu, apaļām acīm, īsi apgrieztiem matiem; viņš varēja būt labas veselības un omas simbols kādas izplatītas alus šķirnes reklāmā.
— Viņam droši vien garlaicīgi vienam pašam, — C sacīja, pamādams uz Deša pusi.
— Viņš nebūt nav viens! — Morlijs atbildēja. — Telefons jeb, pareizāk sakot, hidrofons viņu savieno ar Dorisu, kas atrodas otrā baseinā.
— Vai viņi ir pazīstami?
— Kādu laiku viņi abi dzīvoja vienā baseinā. Mēs viņus izšķīrām tikai eksperimenta dēļ: gribējām pierakstīt viņu sarunas.
— Vai viņi sarunājas?
— Un kā vēl! Kā divi iemīlējušies katrs savā telefona vada galā.
— Befka jus zināt, ka ta ir īsta saruna?
— Viņi nekad nerunā vienlaikus, bet tikai pēc kārtas, it kā jautādami un atbildēdami.
— Mister Morlij, — C sacīja; — cik es atceros, delfīni izlaiž* daudz dažādu skaņu: viņi gan krekšķina, gan ņurd, gan vaukšķ…
— Jā, bet sarunā viņi visvairāk izmanto svilpienus. Un šie svilpieni ir ļoti atšķirīgi ilguma, amplitūdas, biežuma un tembra ziņā. Iespējams, ka delfīnu valoda ir svilpienu valoda, — Morlijs piebilda, un viņa apaļā seja pauda gandarījumu.
— Nu tad mēģināsim atšifrēt, ko viņi runā, — C jokoja, taču viņa saltās acis uzmanīgi pētīja Morlija seju.
— Ar to jau mēs šeit nodarbojamies, — Morlijs tādā pašā tonī atsaucās. — Taču vispirms šīs skaņas jāklasificē.
Iestājās klusums, tad C sacīja:
— Pat man, kas esmu optimists, šķiet, (ka tas nav tik ātri izdarāms.
— Nē. Bet nomierinieties: mēs ne tikai pētījam svilpienus, īstenībā mēs mēģinām šo jautājumu atrisināt no visām pusēm.
— Piemēram?
— Piemēram, mēs mēģinām iemācīt delfīniem angļu patskaņus, liekot tos noklausīties tādā frekvencē un modulācijā, kas atbilst viņu fonēmām. Citiem vārdiem sakot, mēs delfinizējam angļu valodu, lai darītu to viņiem pieejamu.
— Tātad jūs mēģināt radīt jaunu valodu — «delphin-English», līdzīgi «pidgin-English», ko runā Klusā okeāna salu iezemieši. Vai tas izdodas?
— Vēl ir pāragri par to spriest. Bet pagaidiet, es jums tūlīt kaut ko parādīšu.
Morlijs noliecās, paķēra trīs priekšmetus, <kas bija nolikti baseina malā, un iesvieda tos ūdenī. Tikai tad, kad tie nokrita baseina vidū, C redzēja, kas tie ir: veca, dzeltenīga sombrero veida cepure, sarkana bumba un īsa, zilā krāsā nokrāsota nūjiņa.[5]
— Deš, — Morlijs pasauca, klaudzinādams pa baseina iekš- malu, hai pievērstu delfīna uzmanību.
Dešs tūlīt piepeldēja pie Morlija un apmēram metra attālumā no baseina malas izbāza galvu no ūdens.
— Cepuri! — Morlijs uzsauca. — Paņem cepuri!
Dešs nevilcinādamies piepeldēja pie sombrero, ienira, uzmauca to uz purngala un atnesa Morlijam. Morlijs paņēma cepuri, atkal iesvieda baseina vidū ūdenī un uzsauca:
— Nūju! Paņem nūju!
Dešs satvēra nūju mutē un aiznesa Morlijam, kurš tūlīt atkal iesvieda to ūdenī.
— Bumbu! — Morlijs sauca. — Paņem bumbu! '
— Bravo! — C sacīja. — Vai viņš kādreiz kļūdās arī?
— Reizēm jā. Bet es neesmu pārliecināts, vai viņš to nedara tīšām, lai mani ķircinātu. Protams, eksperiments nav uz visai augsta līmeņa. Taču pedagoģiski tas ir neapšaubāmi noderīgs. Mēs saistām Deša uzmanību, iemācām viņu mācīties, pieradinām arī pie cilvēku valodas skaņām. Starp citu, būs ļoti interesanti noskaidrot, turpinot eksperimentu ar citiem priekšmetiem, cik angļu vārdu viņš spēs paturēt atmiņā.
Morlijs apklusa, paskatījās pulkstenī un sacīja:
— Iesim, mister C, jūs patiešām esat ieradies īstajā brīdī. Es jums parādīšu kaut ko diezgan neticamu.
Viņš sāka ātri soļot, vezdams uz betonētu baseinu, kuru šaurs dambis atdalīja no Klusā okeāna. Divi vīrieši melnos ūdenslīdēju apģērbos pašlaik mēģināja uzlikt delfīnam tādus kā iemauktus.
— Iepazīstieties, tas ir Bills, — Morlijs teica. — Viņš ir speciāli trenēts. Viņam iemācīja steigties pie sava dresētāja, tiklīdz tas iedarbina zem ūdens zvaniņu. Te ir šis instruments, — viņš sacīja, paņemdams to no palīga, kas stāvēja blakus vinčai. — Kā redzat, zvaniņš ir līdzīgs elektriskai lampiņai, tas ir ūdens necaurlaidīgs, un, kad to iedarbina, zem ūdens atskan vibrējoša zvanīšana, kuras skaņu viļņi izplatās ļoti tālu. Bills ir iedresēts tā, ka, izdzirdējis šo skaņu, steidzas pie sava dresētāja, vienalga, vai tas ieniris vai atrodas laivā. Par atalgojumu Bills dabū zivi.. .