— Es apbrīnoju, ka viņš ļauj ar sevi tā apieties, — C sacīja. — Viņam aizsprādzē iejūgu, bet viņš pat nepakustas.
— Delfīns ļoti pieķeras cilvēkam, — Morlijs atbildēja. — Viņš pret mums ir labvēlīgi noskaņots. Šo faktu apstiprina visi novērotāji: delfīns mīl cilvēkus. Un dievs, vien zina, kāpēc, — Morlijs, brīdi klusējis, piemetināja.
Tādas pārdomas tik loti nesaskanēja ar Morlija omulīgumu un optimistisko, apaļo seju, ka C pavērās viņā ar izbrīnu.
— Galu galā jūs taču viņus labi barojat, — C sacīja, — un nedarāt viņiem pāri.
Morlijs paraustīja apaļīgos plecus.
— Ticiet man, mister C, kad viņi sāks runāt, viņiem būs mums daudz kas sakāms par šaurajiem baseiniem un vientulību, kādā mēs viņus turam .. . Tad, jūs redzēsit, viņi sāks organizēties un varbūt mēs pat piedzīvosim streikus un dabūsim uzklausīt prasības.
C iesmējās, bet tad viņa uzmanību piesaistīja dresētāji, kas patlaban lika delfīnu uz tādām kā nestuvēm, kurām bija divi caurumi, lai varētu pa tiem izbāzt sānu spuras. Nestuves balstījās uz četrām garām cauruļu kājām, kas bija pie pamatnes savienotas kā līdztekām. Dresētāji piestiprināja vinčas virvi pie nestuvju rokturiem, deva mājienu palīgiem, un delfīns sāka celties gaisā. Pēc tam vinča apgriezās un sāka laist delfīnu lejā atklātā jūrā. Abi dresētāji izkāpa no baseina un aši noskrēja pa cementa kāpnītēm okeānā saņemt dzīvnieku. Ūdens viņiem sniedzās gandrīz līdz jostas vietai.
— Vai jūs gribat viņu palaist vaļā?
— Tā izskatās, — Morlijs sacīja, sārtajai, apaļajai sejai mazliet saspringstot.
— Vai tas notiek pirmoreiz?
— Jā.
Morlijs vēroja dresetajus. Delfīns gulēja viļņos, atbrīvots no nestuvēm, un abi vīri mēģināja piesiet pie viņa iejūga apmēram pusotra metra garu auklu ar mazu, oranžu, vārpstveidīgu boju galā.
— Es redzu, ka jus tomēr esat piesardzīgi, •— C sacīja.
— Jā, — Morlijs strupi atbildēja.
Dresētāji abi reizē pacēla galvu un paskatījās uz Morliju. Melnie gumijas kombinezoni vēl vairāk izcēla puišu īsi apcirpto matu gaišumu un acu dzidrumu. Viņi stāvēja delfīnam abās pusēs un, sakrustojuši rokas uz iejūga, stingri turēja ciet dzīvnieku, kas bija izslējis galvu pret apvārsni un pavēris muti. «Ūdens selgā droši vien ir garšīgs,» C nodomāja.
— Laidiet vaļā! — Morlijs sacīja saspringtu seju.
Dresētāji palaida vaļā rokas. Delfīns vienu brīdi palika nekustīgs, tad deva pamatīgu sitienu ar asti un aizšāvās kā katapul- tēts. Apmēram metra dziļumā viņš slīdēja projām okeānā. Jau pēc mirkļa C vairs nesaskatīja pelēkā ķermeņa siluetu, bet boja, ko delfīns vilka līdzi, lēkāja pa ūdens virsu un norādīja viņa ceļu. Vārpstiņas oranžā krāsa spilgti atšķīrās pret tumšzilo okeāna fonu.
— Viņš traucas kā bulta, — C sacīja.
— Viņš var peldēt vēl ātrāk, — viens no dresētājiem ar lepnumu piebilda. — Boja viņu bremzē.
Morlijs nesacīja neko. Boja dejoja virs gludā jūras līmeņa, un viņš sakniebtām lūpām, nopietnu skatienu raudzījās, kā tā ar katru mirkli vairāk attālinās.
— Bezbēdnieks ir laimīgs, ka var padraiskoties, — C ierunājās. — Es viņa vietā justos kā apreibis. Un jūsu vietā, — viņš pēc.brīža piebilda, — es sāktu jau bažīties.
Morlijs neatbildēja.
— Vai neiedarbināt? — nervozi jautāja viens no dresētājiem.
— Iedarbiniet, — Morlijs teica.
Dresētājs ielika zvaniņu ūdenī un iedarbināja. Pagāja vesela sekunde, tad oranžā boja sāka peldēt lēnāk, tādiem kā līkločiem, it kā vilcinoties, pēc tam pilnīgi pagriezās uz zemes pusi. Bills devās atpakaļ uz krastu.
— Tā ir uzvara, — Morlijs sacīja piesmakušā balsī.
Iestājās klusums. C, Morlijs un abi dresētāji nenolaida acis no oranžās bojas. Viņi apburti raudzījās, kā tā lēkā pa okeāna sīko virmojumu, kamēr delfīns ar pilnu ātrumu atgriezās cilvēku sabiedrībā.
Pāris sekundes vēlāk Billa šķelmīgi smaidošā galva parādījās virs ūdens metru no dresētāja, kurš viņam iedeva zivi.
— Celiet viņu augšā, — Morlijs, atvilkdams elpu, sacīja, — šodienai pietiek.
C paraudzījās viņā. Viņš izskatījās laimīgs un noguris.
— Iesim, — Morlijs sacīja, — iesim uz kafetēriju. Tagad es labprāt kaut ko iedzertu.
— Es gribētu jums kaut ko pajautāt, — C sacīja, automātiski piemērodams soļus Morlija gaitai. — Kā jūs domājat, kāpēc viņš atgriezās? Jā, kāpēc viņš atgriezās, nevis izvēlējās brīvību: būtu galu galā gluži dabīgi, ka dzīvnieks, kuru tur gūstā, izvēlas brīvību. Es zinu, jūs teiksit, viņš atgriezās tāpēc, ka viņa rīcību nosaka zvaniņš un zivs. Taču tāds izskaidrojums īsti neapmierina, ja runa ir par tik saprātīgu dzīvnieku kā delfīns. Bills patiešām varētu sajēgt, ka zivju jau nu jūrā netrūkst un nav nekādas vajadzības pēc jūsu zivīm . ..
Morlijs nopietni paskatījās uz C.
— Arī man dažkārt rodas šāds jautājums, mister C. Un mana atbilde īr tāda: delfīns ir sabiedrisks dzīvnieks, viņš nav vientuļnieks. Jūrā viņš dzīvo ģimenē, un šī ģimene ir kāda noteikta grupa ar, domājams, ierobežotu teritoriju okeānā, kurā tā dzīvo, ar noteiktu hierarhiju, ar savu organizāciju. Iedomājieties, ka mēs «pazaudētu» Billu dažus kilometrus no krasta. Kur lai viņš paliek?
— Viņš varētu mēģināt atrast kādu citu grupu.
— Tas nebūtu tik viegli. Un viņš nepavisam nevar būt drošs, ka izdosies tajā iedzīvoties.
— Saprotu. x
— Turpretim šeit, Pointmugu, viņš ir iedzīvojies, te ar viņu nodarbojas, baro viņu, ar viņu rotaļājas, viņš mūs pazīst.
— Jūs gribat sacīt, viņš atgriežas tāpēc, ka viņu ar jums saista emocionālas saites?
— Jā, — Morlijs atbildēja. — Tā es domāju. Tagad mēs esam viņa ģimene.
*
No Vašingtonas uz Losandželosu, no Losandželosas uz Maiami, no Maiami uz Sietlu, 'kāda bezjēdzība, kāds milzīgs laika, spēku, naudas, pelēkās vielas patēriņš tikai tāpēc, ka šie nelieši grib spēlēt ar mani paslēpes, nedēļu, veselu nedēļu vagot Amerikas kontinentu, lēkšiem no lidmašīnas uz lidmašīnu, no vienas viesnīcas uz otru, no viena pētniecības centra uz otru, lai ar grūtībām pa drusciņai vien izvilktu ziņas, ko viņi varētu man sniegt nepilnā pusstundā, esmu pārdomājis, varu sacīt, jūsu «virspusējās analīzes šedevru», un patiešām dziļš ir jūsu stulbums, džentlmeņi, jo tagad, kad esmu iebāzis degunu jūsu darīšanās, es to vairs ne- vilkšu ārā, es uzzināšu visu, pat to zinātnieku radu rakstus, kuru vārdus, kā jūs iedomājaties, esat man viltīgi noklusējuši, viņi dzīvos tikpat kā zem stikla kupola, šie jūsu mīļie pētnieki, man nevajadzēs ne pusgada, lai izdibinātu par viņiem visu, bet jūs, virspusējās analīzes speciālisti, pie velna, jūs beidzot sapratīsit, jūs dabūsit ciest, jūs nožēlosit, ka esat dzimuši, turpmāk jūs nepakustināsit ne mazo pirkstiņu tā, ka es to nemanu, nenopirdīsi- ties tā, ka es to nedzirdu, jūs pacelsit presi uz rakstāmgalda, un es būšu tur apakšā, mani slepenie aģenti ieperināsies jūsu vidū, iesūksies jūsos, saindēs jūs un izrīkosies ar jums tā, ka jūs paši vairs nezināsit, kurš ir noteicējs jūsu mājās jūs vai es.