«v^ai misters C?» kāda balss aiz muguras jautāja, viņš pagriezās, «U. S. Hegemens», C paspieda sniegto roku, četrdesmit gadu, ļoti liela auguma, ļoti šauriem pleciem, nesamērīgi garš kakls, seja iegarena, bāla, tik šaura, ka šķita — tai ir tikai divas dimensijas, acis zilas, blāvas, bez dzīvības, tikko C bija paspiedis Hege- mena roku, tā atšļuka atpakaļ, atrada aiz muguras kreiso roku, ieķērās tajā un vairs nekustējās.
— Mister C, — ne no šā, ne no tā pēkšņi ierunājās Hegemens, it kā ar sava vārda nosaukšanu un rokas paspiešanu būtu izsmēlis visu, kas, pēc viņa domām, piederējās cilvēku savstarpējām attiecībām, — jūs, protams, zināt, kas ir sonars?
C vientiesīgi pasmaidīja.
— Vai tas nav uz mūsu kuģiem tas daikts, kas uzrāda ienaidnieka zemūdenes?
Viņš velti centās izskatīties vientiesīgs. Hegemens pat neuz- meta viņam acis. C viņam bija tikai divkājainais ar etiķeti «C», nekas vairāk.
— Precīzāk sakot, — Hegemens turpināja, — tas ir aparāts, kas izlaiž ūdenī ultraskaņas. Skaņu viļņi atsitas pret ūdenī iegrimušajiem priekšmetiem un rada atbalsi, ko pēc tam aparāts reģistrē. Tā kā ir zināms skaņas izplatīšanās ātrums ūdenī, tad elektroniskais skaitļotājs acumirklī nosaka ūdenī iegremdētā šķēršļa formu un attālumu līdz tam. Iegaumējiet, ka šis aparāts kopā ar elektronisko skaitļotāju ir smags un komplicēts un ka tā ziņas dažreiz ir apšaubāmas, jo ūdenī ir izkliedējošie viļņi, kas kropļo atbalsi.
Sakrampējis abas rokas uz muguras, allaž pabeigdams teikumu, lai cik garš tas būtu, Hegemens runāja bez žestiem, nesa- šūpojot ķermeni, pat nepamirkšķinot acis, viņa garā, nekustīgā seja bija kā uzsprausta uz izstieptā kakla, acis bez izteiksmes stingi raudzījās kaut kur pāri C galvai, lūpas tik tikko pavērās, lai izlaistu skaņas, gausu vārdu, precīzu, nekļūdīgu teikumu kā lekcijā; bez lūpu kustībām manāma bija vienīgi stipri izvirzītā ādamābola kustēšanās gandrīz vienā līmenī ar C acīm.
— Tāds ir rūpniecības sonars, — Hegemens piebilda.
Iestājās īsa pauze.
— Delfīna dabīgais sonars, — viņš turpināja tādā pašā gausā, mehāniskā, bezpersoniskā balsī, — ir daudz pārāks. Tas sver tikai dažus simt gramus, atrodas delfīna galvā, un tā precizitāte ir ļoti liela.
Hegemens atkal apklusa, un pēc dažām sekundēm C saprata, ka šai pauzei nav nekāda sakara ar viņu. Hegemens neapklusa, lai viņš varētu pierakstīt tā izklāstu vai pagūtu iestarpināt kādu jautājumu, nē. Viņš apklusa, grasīdamies mainīt sarunas tematu. Tāda cilvēcīga radījuma kā C klātbūtni viņš uztvēra tikai abstrakti. C bija persona, kurai viņu bija lūguši paskaidrot delfīnu sonara uzbūvi: viņš to paskaidroja. Ar tiem pašiem vārdiem un pauzēm viņš to būtu skaidrojis jebkuram citam.
— Bet vislabākais paskatīties pašam, — Hegemens turpināja. — Nāciet, mister C.
Apaļš baseins tāpat kā Pointmugu, spoža saule un delfīns. Pie baseina stāv cilvēks, ģērbies ūdeni necaurlaidīgā kombinezonā.
— Tas ir Diks. Esmu pieradinājis viņu saņemt zivi ar šādiem nosacījumiem: baseina šķērssienas vienā punktā, kuru es katrreiz mainu, novietoju zvaniņu, kas iedarbināms ar ūdenī iegremdētu rokturi. Es ievilpjos. Atskanot svilpienam, delfīna uzdevums ir atrast rokturi un ar purnu to pagrūst. Tad zvans sāk skanēt, un kādā citā baseina vietā, kura arī nav nemainīga, es ielaižu ūdenī zivi, turot to stateniski, aiz astes. Delfīnam zivs jāatrod. Pēc dresūras Dikam tas izdodas simtprocentīgi: simt reižu no simta.
Hegemens uz brīdi apklusa.
— Kari, — viņš turpināja, — uzliec Dikam piesūcekņus.
Karls pārkāpa pār baseina margām un iegāja ūdenī. Tūlīt
diviem astes vēzieniem Diks bija klāt un trinās gar viņu, diedelēdams glāstus. Karls viņu paglaudīja un pēc brīža tuvināja piesūcekni delfīna labajai acij. Piesūceknis bija no baltas plastmasas un izskatījās kā ieapaļa spieķa uzmava. Karlam bija jābūt pacietīgam un veiklam, jo Diks vairākkārt izvairījās, pirms bija ar mieru atļaut, lai piesūcekņi padara viņu uz laiku aklu.
Tūlīt pēc tam Karls izkāpa no baseina un pārvietoja zvaniņu uz šķērssienas.
— Baseinā atrodas hidrofons, — Hegemens paskaidroja, — tas uztver delfīna izlaistās skaņas un ļauj mums tās dzirdēt gaisā. Klausieties: tiklīdz es ievilpšos, Diks iedarbinās savu sonaru. Vai esat sagatavojies, Kari?
Karls paņēma no spaiņa zivi, nostājās baseina otrā malā un sagatavojās ielaist zivi ūdenī. Hegemens iesvilpās — C dzirdēja veselu rindu krakšķošu skaņu, kas atkārtojās pēc regulāra starpbrīža: kren, kren, kren, kren, un tai pašā laikā, ne mirkli nesvārstīdamies, neredzošais delfīns peldēja taisnā ceļā uz rokturi un pagrūda to. Ieskanējās zvaniņš. Baseina otrā galā Karls ielaida ūdenī zivi, ko turēja aiz astes. Delfīns apgriezās, atkal bija dzirdamas krakšķošās skaņas, un delfīns bez kādām grūtībām, bez mazākās novirzes, bez mazākās vilcināšanās šķērsoja visu baseinu, piepeldēja pie zivs un satvēra to.
— Kaut kas ārkārtīgs, — C sacīja. — Grūti noticēt, ka viņš neredz.
— Iesim pie Kārla, — Hegemens turpināja tikpat bezpersoniskā tonī, — tūlīt izdarīsim vēl vienu eksperimentu. Šoreiz Karls ielaidīs ūdenī vienlaikus divas zivis. Apskatiet tās labi: tās pieder katra pie savas sugas, bet pēc garuma un formas ir gandrīz vienādas.
— Varbūt viena ir mazlietiņ platāka.
— Pareizi. Un tieši uz platāko Diks ir ļoti kārs. Otru zivi viņš nekad neaiztiek. Uzmanību. Es nolieku zvaniņu šķērssienas otrā galā. Tagad iesvilpšos.
Atskanot svilpienam, Diks iedarbināja savu sonaru, atrada un pagrūda rokturi. Iešķindējās zvaniņš. Tai pašā laikā Karls ielaida ūdenī abas zivis, vienu kādu divdesmit centimetru atstatumā no otras. Atkal iepriekš pakrakšķinājis, Diks piepeldēja tieši pie tās zivs, kas viņam garšoja, un aprija lo.
— Vai viņš 'kādreiz kļūdās arī? — C jautāja.
— Nekad.'
— Varbūt zivju izvēlē viņu vada oža?
— Vaļveidīgajiem nav ožas.
— Tad tas ir kaut kas nedzirdēts, — C sacīja. — Viņa sonara precizitāte ir vienkārši neticama. Viņš taču redz ar ausīm!
— Pareizāk izsakoties, — Hegemens precizēja savā sausajā, nelokāmajā balsī, — viņš redz ar nāsi, ausīm un ar savu elektronisko minis'kaitļotāju, kas iztulko dzirdes uztverto skaņu viļņu atbalsojumu.
Salicis rokas aiz muguras, nekustīgu augumu un seju, blāvajām acīm stingri veroties kaut kur pāri C galvai, Hegemens gaidīja. Viņš savu uzdevumu bija izpildījis. Tagad viņš ļāva apmeklētājam uzdot jautājumus.
— Ja es pareizi saprotu, — C sacīja, — tad daba apveltījusi delfīnu ar sonaru, kas ir daudz pārāks par mūsu, un mēs tagad mēģinām izdibināt tā uzbūves noslēpumus.
Hegemens padomāja.
— Ja uzsver šā jautājuma praiktisko pusi, tad mūsu pētījumu mērķi var formulēt tā, kā jūs teicāt.
— Bet vai delfīnu nevarētu izmantot tieši?
— Kā tas saprotams «tieši»?
— Nu, piemēram, izmantot delfīnu zemūdens izlūkošanas uzdevumos.
Iestājās klusums, un pēc brīža Hegemens sacīja:
— Šāda jautājuma nostādne man ir sveša.
*
C RAPORTS KL/256 21, SLEPENI
(C piezīme: So sarunu es atstāstu pēc atmiņas, jo persona, kuru nosaucu par «informatoru», uzstājīgi lūdza, lai neierakstu viņa balsi magnetofonā. Tā paša iemesla dēļ nav nevienas viņa fotogrāfijas, un mēs norunājām, ka vienīgi es zināšu viņa vārdu.)