C: — Tas viss ir ārkārtīgi interesanti.
INFORMATORS: — Taču, pats par sevi saprotams, tik kompleksa sadarbība paredz pilnīgu sazināšanos, t. i., ka mums ar delfīniem jānodibina valodas sakari. Tas ir nosacījums sine qua non.
C: — Atalante man ieminējās par doktoru Lillī.
INFORMATORS: — Doktors Lillī ir ļoti gudrs, viņam jau ir izcili sasniegumi, taču arī viņš vēl ir tālu no mērķa. Pēc manām domām, Sevilja ir ticis daudz tālāk.
C: — Sevilja?
INFORMATORS: — Es jums iedošu viņa koordinātes. īstenībā plāna «Delfīns» izdošanās ir pilnīgi atkarīga no Seviljas.
C: — Vai viņš to apzinās?
INFORMATORS: — O, viņam nav ne jausmas! Sevilja neko nezina par perspektīvām, kuras nupat pārspriedām. Sevilja ir ideālists. Viņu interesē tikai viens: nodibināt sakarus starp atsevišķām sugām. Sevilja domā, ka tas būs liels ieguvums cilvēcei.
C: — Vai tikai viņš nav viens no šiem . . .
INFORMATORS: — Nē. Mēs tā nedomājam. Viņš neko nejēdz no politikas. No tādiem jautājumiem viņš ir ļoti tālu.
C: — Pateicos. Jūsu sadarbība man ir nesamaksājama.
INFORMATORS: — Bet es taču jums nepateicu neko sevišķu. Daudz sensacionālākas ziņas jūs varat izlasīt dažu zinātnisko aprakstu autoru darbos.
C: — Jā, bet viņu rakstos vienmēr sastapsimies ar pieņēmumiem, ar iztēli. Jūsu informācijas avots vien jau ir garantija, ka uz jūsu ziņām var paļauties.
INFORMATORS: — Priecājos, ka varēju būt jums noderīgs. Vienmēr esmu pilnīgi jūsu rīcībā.
C: — Pateicos. Es patiešām esmu jums ļoti pateicīgs. Atļaujiet man vēlreiz atgādināt: ja jūs laiku pa laikam atcerētos, ka mani visai interesē cilvēki, kas ir ap Atalanti, jūs mums izdarītu ļoti lielu pakalpojumu.
INFORMATORS: — Es par to padomāšu.
III
Misters C? jautāja Megija Millere, divdesmit deviņus gadus veca, īsa, drukna, sārtu seju, acs kaktiņā pastāvīgi bālgani atdalījumi, uz vaigiem sarkani plankumi, mati plāni, bez spīduma, lūpas un zods it kā tiecās savienoties virs biezajām, sarkanajām, izliektajām, allaž siekalaini miklajām lūpām, steigā uzspīlējusi džinsus un uzvilkusi kreklu ar lielām sarkanzaļām rūtīm, viņa izskatījās aizrautīga un nevaldāma, pastiepusi galvu uz priekšu, it kā aizsargādama no ļauniem cilvēkiem visus savus dievus, kā dzīvos, tā mirušos, — profesoru Sevilju, Džeimsu Dinu, Bobu Me- ningu, neuzskaitot sīkākas un īslaicīgākas dievības, kā klājas, mister C?, mans asistents Džims Foils, helo, mister Foil, bet vai- nav noticis pārpratums, mister C? man kalendārā pierakstīts, ka jūsu apmeklējums paredzēts septiņpadsmitos trīsdesmit minūtēs un nevis (viņa paskatījās savā platajā nerūsoša tērauda rokas pulkstenī) piecpadsmitos trīsdesmit, esmu izmisis, mis Millere, nē, nekas, nekas, mister C, diemžēl profesora Seviljas patlaban nav, bet viņa asistente mis Lafeija jums visu paskaidros.
Iestājās klusums, Megija Millere nolaida aci's pār kalendāru, lūdza dievam kungam piedošanu, ka samelojusies, un ar tīru, nesavtīgu naidu atcerējās misis Fērgusoni, ko viņa saprot no profesora, šī manierīgā snobe? sauksim īstajā vārdā, šī slampa (piedod, dievs, manu rupjību), nabaga profesors, viņam taču nekad nebūs miera no sievietēm, un šī padauza ar savu piemīlīgo sejiņu un liekulīgajiem plakstiem ir ļaunākā no visām, galīgi samaitāts un cinisks radījums, ierodas un nolaupa viņu mūsu acu priekšā no laboratorijas, pašā darba karstumā, es redzēju, Arleta arī bija pārskaitusies, un viņš, lielais muļķis, ļaujas, pietiek šai pamirkšķināt acis, un viss kārtībā, viņš šai pie sāniem mazajā elegantajā automobilī, smalki gan viņš izskatās, saliecies trijos līkumos tādā kastē, šī viņu vazā aiz deguna, kā saka Bobs Menings, tā ir vājākā tirānija pār stipro, bet galu galā, ja stiprais būtu patiešām stiprs, viņš nejautu vājājam sevi tiranizēt, mister C, es tūlīt pasaukšu mis Lafeiju, viņa ir baseinā pie Ivana, kā, lūdzu? jā, Lafeija ir franču izcelsmes kanādiete, tāpēc viņai tāds
uzvārds, atvainojiet, es jūs neiepazīstināju «air Bobu Meningu, Bobs ir viens no mūsu līdzstrādniekiem, Bobs paspēra pāris soļu uz priekšu, un C skatiens pievērsās viņam, garš, kalsnējs, slaiks jauneklis ar graciozām kustībām, garām, smalkām, lokanām rokām, sveicināti, mister C, Bobs sacīja ar apburošu smaidu,
kad Megija izgāja no saliekamās barakas, kurā bija iekārtota laboratorija, viņa sajuta uz sejas karsto sauli un jūras gaisu, un pēkšņi, it kā Floridas siltais gaiss viņu apskautu un piekļautu, viņa jutās^skaista un laimīga, viņa dziļi elpoja, sperdama lielus, ātrus soļus ar savām strupajām kājelēm, gāja, izslējusi smagnējo, sārto un kareivīgo seju, Arleta peldkostīmā gulēja uz viena no abiem plastmasas plostiem, kas bija pietauvoti baseina malā, noliekusies pār delfīnu Ivanu, acis viņai bija piesārtušas, kad pienāca Megija, viņa uzlika saules brilles, mīļā, tas ir briesmīgi, profesors piemirsis, ka viņam bija jāsatiekas ar to tipu C, ziniet, tam jābūt lielam vīram, jo principā mūsu izmēģinājumi ir super- slepeni, es bīstos, ka viņš varētu profesoram kaitēt, man ļoti nepatīk viņa acis, tādas saltas, smaidīgas un slepeni draudīgas, kaut jūs saprastu, ko es gribu 'sacīt, vai jūs nevarētu viņu pieņemt, pastāstīt par mūsu eksperimentiem, mazliet pakoķetēt, lai gan viņš, kā rādās, nepieder pie tiem vīriešiem, kas ļauj sievietei tīt sevi ap pirkstu, uz mani viņš pat nepaskatījās, es atstāju šos abus, viņu un viņa asistentu, ar Bobu, jūs taču pazīstat Bobu, viņš ir apburošs, viņš spētu savaldzināt pat veselu pulku klabur- čūsku, atvediet viņus šurp, Arleta nopūzdamās sacīja, es negribu lieki pievērst sev uzmanību, parādīdamās laboratorijā tikai peldkostīmā,
saprotams, Megija aizelsdamās steigšus attrauca, it kā dzīve būtu par īsu, lai pagūtu pateikt visu, kas viņai sakāms, jūs jau zināt, kā tas ir ar Bobu Meningu un mani, viņš ir tīrais bērns, bez manis viņš būtu pazudis, kad viņš uz mani paskatās, viņa sejas izteiksme atgādina man Džeimsu Dinu dažus mēnešus pirms nāves, nabaga Džeimss, viņš sēdēja krustmātes Agates vecajā atzveltnes krēslā Denverā, turēdams manu roku, tad pēkšņi gurdi aizvēra acis un sacīja, bez tevis, Megija, es justos pazudis, vai jūs neesat ievērojusi Boba acis, Arleta? viņš ir tīrais bērns, pilnīgi neaizsargāts, drausmīgi viegli ievainojams, es kļūstu vai traka, kad iedomājos, cik nežēlīgi tēvs ar viņu apgā- jies, tas ir šausmīgi, nabaga Bobs, man šķiet, vienā no tuvākajām dienām es būšu ar mieru aplaimot viņu, paziņojot par mūsu saderināšanos, viņš tik ļoti gribētu no manis bērnu, viņš gan to nav man teicis, bet es tāpat jūtu, viņš nespēj paskatīties uz nevienu bērnu, neuzsmaidījis tam vai nesavilcis un neizstiepis pretī
lnpas, protams, viņa turpināja ar noslēpumainu izskatu, tas radīs veselu virkni problēmu, es par to ieminējos Seviljam, bet viņš manī klausās tikai pa ausu galam, viņam nekad nav laika, viņš ir tik izklaidīgs, turklāt jūs zināt, kā es viņu apbrīnoju, bet pašlaik viņš uzvedas, kā bērns, Sevilja ir pietiekami liels, lai zinātu, ko dara, Arleta iebilda, nē, nē, mīļā, neaizmirstiet, ka mēs esam pazīstami jau piecus gadus, un savā ziņā viņš ir bērns, jūs taču nesacīsit, ka viņš mīl to garo, stulbo šķeistu, tas nav iespējams, viņai taču galvā putu krējums, esmu pārliecināta, ka viņas smadzenes nesver ne divsimt gramu, profesoram glaimo viņas uzmanība, tas ir viss, vai arī tā ir tīri «jutekliska» burvestība, Megija sacīja, izstiepdama savas pilnīgās, sarkanās — gluži kā rēta — lūpas, ejiet jel un atvediet tos tipus, teica Arleta novērsdamās, es gribu ātrāk tikt ar viņiem galā,