nesaprotu, kur viņa aizķērusies, Bobs Menings sacīja, viņa, ziniet, ir ļoti pļāpīga, Bobu mulsināja C smagais, neatlaiJīgais skatiens, kas visu laiku bija pievērsts jaunekļa sejai, bija tāda sajūta, ka C pelēkzilās acis ieguvušas varu pār viņu, iešu paskatīties, viņš nosarkdams turpināja, nē, pateicos, es nesmēķēju cigā^ rus, viņš izgāja, Bili, Foils jautāja, pavērsdams pret C savu vientiesīgo boksera seju, kas tas par magnetofonu, kas bez apstājas grieža^?, neuztraucieties, Džim, tas ir savienots ar hidrofonu, kurš novietots baseinā, lai uztvertu skaņas, ko zem ūdens izlaiž viens no delfīniem, pirms trim nedēļām es tādu pašu redzēju Point- mugu, C noliecās pār Megijas rakstāmgaldu, pievilka klāt kalendāru, paskatījās un nolika atkal vietā, tā jau es domāju, Džim, mazā šausmone sameloja, tikšanās bija norunāta pulksten piecpadsmitos trīsdesmit, ko tu neteiksi, pārpratums! Sevilja vienkārši aizmucis, vajadzēs mazliet ieskatīties šā meteka radu rakstos un, kamēr šeit esam, uzmest acis viņa asistentei, meičai ar franču uzvārdu, Bili, vai tik jūs nedomājat, ka gollisti…, es neuzticos nevienam, es, kā to tik labi pateica Lorrimers, vakarā gulēt iedams, lūru pats uz sevi pa atslēgas caurumu, lai redzētu, ko izvelku no savām kabatām, ahahā … mis Lafeija gaida jūs pie baseina, sacīja Megija, ja atļaujat dot padomu, būtu vēlams novilkt svārkus un atkal uzlikt cepures, tur nav ēnas, Arleta piecēlās un gāja pretim gar baseina malu, iedegusi un sīciņa spožajā saulē pret dūmakaino debesu zilumu, C māksloti bezbēdīgi uzsmaidīja viņai, Foils paspieda mazo, silto un stingro roku, viņā uzplūda pateicības vilnis, viņš bija gatavojies ieraudzīt kaut ko Megijai līdzīgu, bet šī meiča bija īsts dārgums, maza, trausla, apaļīga, ar ovālu sejiņu, mazliet uzrautu deguntiņu, gludu ādu, skaistām, spriganām, mirdzošām, izteiksmīgām melnām acīm, ļoti skaistu muti, skatienā kaut kas ļoti dzīvīgs, juteklisks un augstsirdīgs, viņa bija panākusies trīs soļus tiem pretim, trīs mazus solīšus, jo pati bija maza, un kustējās dabiski, gurniem viegli šūpojot trauslo un pilnīgo augumu, viņa bi)a tik apaļīga, tik maiga un gludena, ka vārds «bēbijs» ieguva jaunu nozīmi, viņa man patīk, Foils domāja, deniņiem dunot, rīklei kalstot, ak dievs, kā man viņa patīk, un turklāt viņa ir godīga meitene, pēc acīm redzams, viņa nav nekāda slampa, nav haizivs, nav draņķene, tādu meiteni var atrast tikai vienu starp simttūkstoš'meitenēm un arī tad, ja palaimējas, bet rīt no rīta man jau jābūt atpakaļ Vašingtonā,
C bezrūpīgi uzsmaidīja Arletai, esmu laimīgs, jūs satikdams, mis Lafeija, viņa saltās un smaidošās acis pētīja meičas seju, mazais pērtiķēns nupat raudājis, uz vaiga ir asaru pēdas.
— Cik es noprotu, mis Lafeija, — C sacīja, — profesors Sevilja šeit izdara ļoti oriģinālu eksperimentu.
Arleta paraudzījās viņā. C smaidīja, bet acis joprojām bija saltas. Šis tips likās aizvainots, ka viņam darīšana tikai ar asistenti, Arleta apvaldīja asaras un laipni pasmaidīja. ^ — Principā šis eksperiments nav oriģināls, mister C, tas jau izdarīts ar šimpanzi, bet ar delfīnu tas ir pirmais mēģinājums.
— Vai jūs domājat Heisu eksperimentu ar šimpanzi Vikiju?
— Tieši tā.
— Esmu tikai dzirdējis par to, mis Lafeija, šķiet, tieši tai laikā, kad iznāca Heisu grāmata, es biju ārzemēs.
— Nu, Heisi, kā jums zināms, paņēma divas dienas vecu pēr- tiķēnu un audzināja kā bērnu.
— Varonīgs izmēģinājums, — Foils piezīmēja.
— Saprotams! Kā varat iedomāties, tas bija Heisiem smags pārbaudījums. Priekškari, mēbeles, lampas, trauki — viss dabūja ciest. Taču viņi uzskatīja, ka eksperiments ir to vērts. Viņu doma bija audzināt Vikiju kā cilvēku bērnu un, tā kā šimpanzes balss aparāts ir līdzīgs mūsu, iemācīt viņu runāt.
— Un tas viss beidzās ar izgāšanos, cik atceros.
— Labāk sacīsim, ka mēģinājums neizdevās.
C sāka smieties.
— Kāda starpība, jūsuprāt, starp izgāšanos un neizdevušos mēģinājumu?
— Neizdevies mēģinājums var mums daudz ko mācīt.
— Piemēram?
— Vispirms, ka šimpanze nevar pēc vēlēšanās izrunāt jebkuru skaņu._ Pērtiķi gan izlaiž zināmu skaitu vokalizētu skaņu, bet vienmer kada fizioloģiska kairinājuma rezultātā, nekad viņi to nedara paši pēc savas ierosmes. Citiem vārdiem sakot, šīs skaņas tikpat maz atkarīgas no šimpanzes gribas kā jūsu refleksīvā kustība no jūsu gribas, kad ārsts uzsit jums pa ceļgalu ar āmuriņu. Pirmais Heisu uzdevums bija iemācīt Vikiju izdot kādu skaņu pēc pašas gribas. Lai saņemtu barību, Vikijai vajadzēja iemācīties sacīt «a».
— Un viņai tas izdevās?
— Ar grūtībām. Tad Heisi pārgāja pie otrās stadijas: viņi izmantoja metodes, kādas lieto skolās, kur māca runāt garīgi atpalikušus bērnus. Kad Vikija sacīja «a», misters Heiss saspieda un tūlīt atkal atlaida pērtiķēna lūpas. Tādā veidā Vikija pēc divu nedēļu pūlēm iemācījās izrunāt «mama». Pērtiķēnam bija četrpadsmit mēnešu. Divu gadu vecumā viņai izdevās izveidot vārdu «papa», divdesmit astoņu mēnešu vecumā pērtiķēns iemācījās sacīt «cup»! un trīs gadu vecumā — izrunāt vārdu «up».[6]
— Tātad Vikijas aktīvais vārdu krājums aprobežojās ar četriem vārdiem?
— Pie tam ne vienmēr viņa tos lieto apzināti. Šie četri vārdi Vikijai ir prasīšanas vārdi. Kad Heisiem ir viesi, Vikija diedelē no viņiem kārumus, sacīdama «mama» un «papa» bez kādas atšķirības. «Cup» tiek lietots šaurākā nozīmē, Vikija to saka, prasīdama padzerties. No tā var secināt, ka šimpanze nesaista vai vāji saista iemācīto vārdu ar priekšmetu, ko tas apzīmē.
— Un pasīvais vārdu krājums?
— Heisi vērtē, ka tajā ir ap piecdesmit vārdu. Taču arī te pastāv ļoti nenoteikta saistība starp vārdu un apzīmējamo priekšmetu. Ir dienas, kad Vikija nekļūdīgi parāda degunu, ausis, acis, dzirdēdama atbilstošos vārdus. Citreiz viņa kļūdās. Kad misters Heiss saka «acis», viņa rāda uz degunu, un tamlīdzīgi. Un, beidzot, kad Vikija mācās jaunus vārdus, viņa bieži aizmirst jau zināmos.
Iestājās pauze, un Foils pusbalsī sacīja:
— Četri vārdi trijos gados! Diezgan bēdīgi, es domāju.
— Kam bēdīgi? — C jautāja pa pusei zobgalīgi un gurdi.
— Heisiem vai Vikijai? Cilvēkam vai šimpanzei?
— Abiem, — Arleta sacīja, vēlīgi uzsmaidīdama Foilam.
— Pirmo reizi vēsturē cilvēks izdarījis grūtu, nopietnu, ilgu un metodisku mēģinājumu nodibināt lingvistiskus sakarus ar dzīvnieku, taču tas nav izdevies.
— Vai jums ar jūsu delfīnu mazuli ir lielākas izredzes? — C jautāja, berzēdams vēdera iedobi.
— Tas vairs nav nekāds mazulis, mister C, tas ir pieaudzis delfīns. Un eksperiments vēl nav beidzies. Bet, ja atļaujat, es izstāstīšu visu no sākuma.
— Vai mēs nevarētu apsēsties? — C jautāja neskanīgā balsī.
— Man liekas, stāvēt tādā karstumā ir diezgan grūti.
— Piedodiet, mister C, — Arleta samulsusi sacīja, — man tūlīt vajadzēja to iedomāties. Megija, ja jūs būtu tik laipna un paliktu pie Ivana, mēs iesim uz laboratoriju.
C atviegloti nopūtās, atlaizdamies saliekamā atpūtas krēslā, uz kuru Arleta viņam norādīja.
— Vai nevēlaties kaut ko iedzert, mister C? — Arleta gādīgi apjautājās.
— Nekas, nekas, esmu tikai mazliet pārpūlējies, — C sacīja,