Vēl spilgtāk delfīna saprāts atklājas, kad viņš draiskojas.
Jūs zināt, kāda bauda ir vērot, kā jauni dzīvnieki rotaļājas. Viņu rotaļā apbrīnojami apvienojas nopietnība un joki, grācija un lempīgums. Bet tur ir arī vēl kas cits.
Jauns delfīns neviļus atklāj, ka pelikāna spalvu, kas iekļuvusi krāna ūdens strūklā, straume aiznes līdz otram baseina galam. Jādzenas tikai pakaļ un jānotver. Viņš ir sajūsmā, ka atklājis tādu izpriecu, viņš to atkārto desmit, divdesmit, trīsdesmit reižu. Jauna delfīnu mātīte vēro triku un tad iejaucas, lai to uzlabotu. Viņa neļauj strūklai aiznest spalvu, bet iemet to vērpatā, kas izveidojas zem krāna. Saskaroties ar ūdeni, spalva sāk griezties pa vērpatas ārmalu, un aprit divas trīs sekundes, kamēr tā nonāk pašā atvarā un, straumē ierauta, peld tālāk, bet delfīnu mātīte šais pāris sekundēs pagūst aizsteigties straumei priekšā un saķert spalvu, kad tā peld garām. Jaunais delfīns rīkojas pēc viņas parauga. Drīz vien abi sāk rotaļāties kopā. Viens — katrs savu
reizi — iemet spalvu vērpatā, bet otrs pa to laiku gaida spalvu dažus metrus zemāk pa straumi. Protams, arī dažu kukaiņu dzīvē vērojamas ļoti sarežģītas kolektīvas darbības, taču tās ir stereo- tipas, nav uzlabojamas, un to izejas punkts nav kāda atsevišķa indivīda ierosme. Ar delfīniem ir citādi: viens izdomā rotaļu, pārējie to pilnveido, bet rotaļājas vairāki. Te jau ir runa par saprātīgu izdomu, kolektīvu spēles organizēšanu un dzīvnieku pasaulē reti sastopamo spēju koncentrēt uzmanību.
Sevilja ieturēja pauzi un pirmo reizi sava referāta laikā ļāva skatienam pakavēties pie divām trim pievilcīgām sejām, kuras bija ievērojis jau sākumā. Profesors joprojām domāja par savu tematu, taču juta nepieciešamību mazliet izklaidēties, lai pēc tam ar jaunu sparu turpinātu lekciju. «Šai sievietei ir apbrīnojams sejas ovāls,» viņš nodomāja, vērodams dienvidnieci.[3] Tai pašā mirklī dienvidniece mazliet pagrieza galvu pa la'bi, tā ka pret tumšo samtu, ar kuru 'bija apvilktas sienas, skaisti izcēlās viņas maigais profils, iesānis uzmeta Seviljam ašu skatienu un tūlīt lēnām atkal nolaida plakstus pār melnajām acīm, it kā noglabādama slepenus 'dārgumus. Viss bija apbrīnojami aprēķināts: sejas rakurss, ašais skatiens un lēnā priekškara 'nolaišana. «Ir nu gan viltniece,» Sevilja nodomāja ar tīksmām trīsām. Pauze bija ilgusi ne vairāk par sekundi, bet, atsākdams runāt, viņš jutās manāmi spirgtāks.
— Jums noteikti ir gadījies sastapt cilvēkus, kas par savu suni saka: «Cik viņš gudrs! Viņam trūkst tikai valodas.» Šai teikumā skaidri izpaužas elementāra pretruna. Jo tieši valoda ir īstas gudrības un saprāta pārbaudes akmens. Mēģināt noteikt delfīna saprāta pakāpi nozīmē noskaidrot, vai viņš ir spējīgs sazināties ar sev līdzīgajiem.
Delfīns veido skaņas nevis ar muti, bet gan ar nāsi, nelielu atveri, kas atrodas aiz pieres izciļņa; ar to viņš arī elpo, un, kad delfīns panirst zem ūdens, nāsi noslēdz vārstulis. Delfīna fonāci- jas orgāni tātad atšķiras no mūsu runas orgāniem, taču tiem piemīt visai liela elastība.
Delfīns spējīgs modulēt daudzas un dažādas skaņas. Var atšķirt čīkstoņu — tā līdzīga neeļļotu durvju viru čīkstēšanai —, vaukšķēšanu, strinkšķēšanu, rūcienus, daudz dažādas nokrāsas svilpienu un vēl citus trokšņus, ko es nosauktu par nepieklājīgiem. (Smaidi.)
Jautājums ir šāds: vai delfīni ir spējīgi ar skaņām sazināties, sniegt cits citam noteiktu informāciju. Ar to es domāju sarežģītu informāciju, pie kuras, manuprāt, nepieder palīgā saucieni, ko ievainots dzīvnieks raida saviem biedriem, nedz arī tēviņa niknais uzkliedziens mātītei riesta laikā, kad tā izliekas, it kā gribētu doties" projām no viņa vai it kā to vairāk interesētu kāds cits. Šai gadījumā, ja to pārtulkotu cilvēku valodā, pietiktu ar vienkāršu ņurdēšanu. (Smiekli.)
Pats par sevi saprotams, ka īstā valodā 'iespējamā komunikācija nav uz tik zema līmeņa. Patlaban jau mums jādomā, ka delfīni ir spējīgi arī uz augstākas pakāpes komunikāciju. Protams, šai ziņā ir tikai noteikti pieņēmumi, bet arī tie jau paši par sevi ir visai pārliecinoši.
Pastāstīšu par vienu no eksperimentiem, kas ir šo pieņēmumu pamatā: divus delfīnus, tēviņu un mātīti, vienu no otra šķir tīkls, kas izvilkts šķērsām pāri visam baseinam. Katram dzīvniekam iepretim novieto dēli ar trim dažādas krāsas lampiņām un zem ūdens — tā, lai delfīniem tās būtu aizsniedzamas, — trīs koka plāksnes. Kad uz dēja iedegas zaļā uguns, delfīnam ar purnu jāpiespiež labās puses plāksne, kad iedegas sarkanā uguns, — kreisā plāksne un, kad iedegas baltā gaismiņa, — vidējā plāksne. Lampiņas tiek iedegtas cita pēc citas dažādā kārtībā vairākas reizes, un, ja delfīns ne reizi nekļūdās, viņš dabū zivi.
Dažas minūtes pēc mēģinājuma ar mātīti to pašu darbību virkni liek izpildīt tēviņam otrā baseina galā, kur arī dzīvniekam iepretim novietots dēlis ar lampiņām. Mēs redzam, ka delfīns aizsteidzas priekšā gaismas signāliem un, vēl pirms iedegusies lampiņa uz 'dēļa, pagrūž ar purnu atbilstošo plāksni. Šis novērojums kļuva par izejas punktu jauniem eksperimentiem. Starp mātīti un tēviņu tiek nolikts necaurspīdīgs aizslietnis, lai tēviņš nevarētu redzēt un pēc tam atkārtot to, ko mātīte darījusi pirms viņa. Atsākam mēģinājumu. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, rezultāti ir tādi paši. Tēviņš visu laiku aizsteidzas priekšā jautājumiem. Tātad iepriekšējo informāciju tēviņš nav uztvēris ar redzi.
Ejam vēl tālāk. Visā baseina garumā starp tēviņu un mātīti uzceļam skaņu necaurlaidīgu ekrānu, lai izslēgtu jebkuru verbālu sazināšanos. Tika novērots, ka mātīte, izpildīdama testa uzdevumus, patiešām visu laiku izlaiž skaņas. Tagad nu mātītei liek reaģēt uz veselu rindu gaismas signālu, un viņa to dara. Bet šoreiz — tin tas ir pirmoreiz —, kad pienākusi tēviņa kārta, viņš nogaida, kamēr iedegas gaismiņa uz dēļa un tikai tad attiecīgi reaģē.
Pēc tam skaņu necaurlaidīgajā ekrānā izplēš caurumu, lai delfīnu pāris varētu sazināties ar balsi. Tiek atkārtoti tie paši testa uzdevumi, un tēviņš atkal aizsteidzas jautājumiem priekšā. Tātad tomēr viņu iepriekš informējusi mātīte, izlaizdama skaņas. (Dzīva interese.) Viss notiek tā, it kā mātīte, pagrūzdama ar purnu plāksnītes, sacītu vīram, kurš nevar viņu redzēt: «Es piespiežu kreiso plāksnīti, pēc tam labo, pēc tam vidējo plāksnīti un tad atkal labo; dari aši tāpat, jo beigās tu dabūsi zivi…» (Smiekli un aizkustinājums.)
Ja tāda komunikācija pastāv — un kā gan to nepieļaut —, tā operē ar tik abstraktiem jēdzieniem kā labā puse, kreisā puse, vidus un tās realizēšanai katrā ziņā nepieciešama īsta valoda.[4]
Citi pētnieki kolekcionē delfīnu izlaistās skaņas, pārvērzdami tās gaismas formās, kuras tiek fotografētas uz attiecīgām platēm. Ja mums reiz izdosies atšifrēt šīs fotoplates papildus ar eksperimentiem vai delfīnu dzīves novērojumiem, tad varbūt mēs būsim uz ceļa, kas ļaus kaut vai elementāri iepazīt delfīnu valodu.
Otrs posms būtu — bet varbūt <ir pārdroši jau tagad to apsvērt —, izejot no mūsu zināšanām par delfīnu valodu, mācīt delfīniem cilvēku valodas pamatus. Līdz ar to, protams, jāpieņem, ka delfīns spēj atdarināt cilvēka balss skaņas. Tāds viedoklis, kā jūs zināt, ir doktoram Lillī, kas pašreiz cenšas iemācīt saviem delfīniem angļu valodu.