2: — Esmu satriekts. Es negribēju uztraukt Bi.
2: — Man ir kāds jautājums, kas nepavisam nav nežēlīgs. Fa, frančiem ir sakāmvārds: «Laimīgs kā zivs ūdenī.» Ko jūs par to domājat?
FA: — Es neesmu zivs. Esmu vaļveidīgais. Cik reižu tas būs jāatkārto? Vai jūs nekad neesat aplūkojis zivs aci? Tā ir apaļa un stulba. Un tagad paskatieties uz manu aci! (Fa pagriež galvu sānis un šķelmīgi pamirkšķina auditorijai. Ilgi smiekli.)
2: — Es atzīstu, ka jūsu acs nav ne apaļa, ne stulba. Bet es jautāju ko citu. Lūdzu, atbildiet, — vai jūs jūtaties laimīgs ūdenī?
. FA: — Ārpus ūdens mana āda ātri izžūst un es nevaru ilgi dzīvot.
2: — Jūs neatbildat tieši uz manu jautājumu. Es jautāju, vai jūs esat laimīgs ūdenī. Vai jūs atbildēsit vai.ne?
PROFESORS SEVILJA: — Neizturieties pret viņu tik skarbi, es lūdzu. Delfīni nav pieraduši pie tādas apiešanās.
2: — Kāpēc viņš negrib atbildēt uz manu jautājumu?
FA: — Es gribu atbildēt, bet es nesaprotu. Kur gan citur es varētu dzīvot, ja ne ūdenī?
2: — Fa, tā kā jūs katru dienu skatāties televīziju, tad, jādomā, jūs varat spriest arī par starptautiskajiem jautājumiem^1
LORRIMERS: — Kungi, man diemžēl jums jāatgādina, ka mēs jau esam par desmit minūtēm pārsnieguši preses konferencei paredzēto laiku. (Protesta saucieni.) Atcerieties, ko es sacīju pašā sākumā: profesors Sevilja uzskata, ka šī preses konference ar visiem jautājumiem, fotospuldžu uzliesmojumiem un televīzijas starmešiem ir smags pārbaudījums viņa audzēkņiem, un viņš uzskata, ka nebūtu«vēlams to turpināt ilgāk par stundu.
2: — Mister Lorrimer, man ir vēl trīs jautājumi. Vai atļausit tos uzdot?
LORRIMERS: — Labi, uzdodiet savus trīs jautājumus, tie būs pēdējie.
2: — Fa, ko jūs domājat par Amerikas Savienotajām Valstīm?
FA: — Tā ir visbagātākā un visvarenākā zeme pasaulē. Tā aizstāv brīvību un demokrātiju. Amerikāņu dzīves veids ir pārāks par visiem citiem.
2: — Ko jūs domājat par prezidentu Džonsonu?
FA: — Viņš ir labs cilvēks, kas vēlas mieru.
2: — Ko jūs domājat par Vjetnamu?
FA: — No turienes nedrīkst aiziet. Tas nozīmētu veicināt agresiju.
2: — Fa, vai kara gadījumā jūs ķertos pie ieročiem, lai aizstāvētu Savienotās Valstis?
LORRIMERS: — Tie vairs nav trīs jautājumi, tas jau ir ceturtais. Un, ja atļaujat, es pats atbildēšu uz jūsu ceturto jautājumu. Fa nevar ķerties pie ieročiem, tāpēc ka viņam nav roku. (Smiekli.) Kungi, pateicos par jūsu laipno uzmanību un lieku priekšā izteikt pateicību profesoram Seviljam un viņa audzēkņiem Fa un Bi par lieliskajiem sasniegumiem. Es patiešām lepojos, ka līdz ar viņu un jums visiem esmu pieredzējis šo vēsturisko dienu. (Ilgi aplausi.)
Dienvidslāvu filozofu Marko Ļepoviču, kurš pēc kādas Kalifor- nijas universitātes ielūguma uzturējās Savienotajās Valstīs, kad notika 20. februāra preses konference, kam bija bumbas sprādziena efekts, ļoti pārsteidza savādā eiforija un uzbudinājums, kāds toreiz pārņēma Savienoto Valstu pilsoņus, un vēstulē savam draugam ārstam Sarajevā viņš to aprakstīja šādi: «Amerikāņu tautas dižajiem tikumiem gluži kā pretsvars nāk līdzi daži sīki trūkumi, no kuriem es minēšu tieksmi uz pašapmierinātību (self-satisfaction) un sliecību pēc morāla attaisnojuma (righteous- ness). Abas šīs tendences šobrīd izpaužas sevišķi skaidri kā presē, tā radio, televīzijā un privātās sarunās. Pašslavināšanās sasniegusi tādu pakāpi, kāda bija reti vērojama pat lielo kosmisko panākumu laikā. Arī righteousness atklājas visai neticamās, apslēptās formās. Skaidriem vārdiem izsakoties, tas skanētu apmēram tā: «Ja mēs, amerikāņi, pirmie iemācījām runāt delfīnus, tad tikai tāpēc, ka mēs to esam pelnījuši.»
Protams, tas ir milzīgi svarīgs fakts — nodibināt tīri jēdzieniskus sakarus ar kādu dzīvnieku sugu, un amerikāņiem ir pamats lepoties. Bet mani satrauc, ka šis lielais zinātnes progress jeb, kā viņi paši saka, lietojot vēsturiski militāru terminoloģiju, šī «jaunas robežas iekarošana» (the conquest of a new frontier)> liekas, dod viņiem tiesības pretendēt uz pasaules leadership. Runādami par šo «vareno lēcienu uz priekšu», amerikāņi nepalaiž garām patīkamo izdevību minēt milzīgās summas, ko viņi desmit gados ieguldījuši (un ko viņi vienīgie bija spējīgi ieguldīt) pētījumos par delfīniem. Bet tai pašā laikā sasniegtos rezultātus viņi uzskata par visvarenā dāvanu tautai, kura visvairāk tādas dāvanas cienīga. Likdams delfīniem runāt, debesu tētiņš, viņus nepārprotami svētījis pasaules misijai, kam viņi jūtas izredzēti.
Tā tas ir intelektuālā vidē, un ar dziļām skumjām jākonstatē, ka ļaudis, kas atrodas uz zemāka attīstības līmeņa, šo sensacionālo zinātnisko pavērsienu pasaules vēsturē tūlīt izmanto sarunām par Savienoto Valstu varenību un iespējamu militāru uzvaru pār citām zemēm. Taksometra šoferis, kas vakar mani veda uz universitāti, jau pēc dažām minūtēm mūsu sarunā sacīja: «Tagad, kad mūsu delfīni runā, esmu gatavs derēt uz desmit dolāriem, ka neviena no tām nolādētajām krievu zemūdenēm vairs neuzdrošināsies tuvoties mūsu krastiem, lai apšaudītu mūs ar savām draņķa raķetēm.» Es jautāju, vai viņš patiešām domā, ka krievi var viņiem uzbrukt. Viņš atbildēja: «Un kā vēl! Ir 'krievi, ir ķīnieši, ir vjetnamieši, ir franči un visa tā draņķīgā kliķe! Ja padomā, ka Savienoto Valstu atomarsenālos glabājas tik daudz karamate- riāla, ka ar to var satriekt pīšļos ne tikai visus ienaidniekus, bet.
pat uzspridzināt mūsu planētu ar visiem tās iedzīvotājiem, ieskaitot amerikāņus pašus, tad jābrīnās, cik sīksti visvarenākajā tautā virs zemes iesakņojusies tik murgaina vajāšanas mānija. Arī te izpaužas nopietns simptoms, jo tā ievirzīta tauta var kādu dienu bez iebildumiem pieņemt domu par karu, pat par agresijas karu, ja vien šo 'karu tai iztēlos par preventīvu karu pret ienaidnieku, kurš gatavojas to iznīcināt.»
Ir taisnīgi iebilst Mariko Ļepoviča piezīmēm, ka 20. februāra konference izraisīja amerikāņu tautā arī reakcijas, kur atklājās daudz simpātiskāki tās rakstura vilcieni: entuziasms, humors un nosliece uz aizkustinājumu. Pāris dienās Fa slava, kas nekādā ziņā nebija mazāka par Lindberga slavu pēc pirmā lidojuma pār Atlantijas okeānu, pārņēma visu Ameriku.
Taču pārāk maz ir nosaukt to par slavu: Pareizāk būtu runāt par mīlestību un pat pielūgsmi, tik spēcīga un vienprātīga bija amerikāņu sajūsma par abiem delfīniem. Divi simti miljonu godīgu cilvēku sāka trīcēt aiz saviļņojuma, tiklīdz pieminēja Fa un Bi vārdus. Otrā dienā pēc 20. februāra konferences prese viņus apsveica kā pirmos dzīvniekus, kas apveltīti ar saprātu. Mīlestība uz dzīvniekiem amerikāņu sirdīs sajaucās ar racionālā kultu, un rezultātā iznāca gandrīz eksplozīvs maisījums. Novērotāji juta, cik strauji sit lielās tautas pulss, un saprata, cik tālu var novest viņas maiguma pārmērs. Milzīgā kontinenta malu malās Fa tika vienlaikus mīlēts kā pet\ apbrīnots kā brīnumbērns un lolots kā nacionālais varonis.
Fa un Bi ārkārtīgo popularitāti drīz vien sāka izmantot tirdzniecībā. Plate, kurā bija ieskaņoti 20. februāra konferences interesantākie momenti, dažās nedēļās tika pārdota divdesmit miljonos eksemplāru. Kāda bezalkohola dzērienu firma sāka izgatavot dolphins drink[32], uzsverot tā tonizējošo iedarbību uz nerviem un muskulatūru. Pārdošanā bija sauļošanās krēms ar nosaukumu «Delfīniete»: tas baroja ādu, efektīvi filtrēja kaitīgos saules starus un padarīja epidermu maigu un gludu kā bērnam. Briljantīns «Delfīns» (ar lavandas smaržu) nodrošināja vīriešiem elegantu matu sakārtojumu, bez kura nav iespējams gūt panākumus dzīvē. Veikalus pārplūdināja patēriņa priekšmeti ar Fa un Bi atveidiem. Viņu attēlus — zīmētus, litografētus, gravētus vai skulptūrā veidotus — varēja redzēt uz šķiltavām, cigarešu etvijām, galda piederumiem, kaklasaitēm, pelnu traukiem, sienas pulksteņiem, drēbju pakaramiem, paplātēm, karafēm un pat uz durvju rokturiem (kas ne mazākajā mērā nebija līdzīgi XVIII gadsimta stilizētajiem delfīniem Francijā).