Brodvejā ar milzu panākumiem izrādīja divas rēvijas par delfīniem. Vienā no tām sešdesmit dejotāji, kas attēloja viļņus, nesa sešdesmit balerīnas delfīnu kostīmos, taču izrādes nagla neapšaubāmi bija kāzu deja, kur it kā milzu akvārijā cilvēku delfīnu pāris graciozi vijās un grozījās, sasniedzot klaja erotisma augstāko pakāpi.
Rotaļlietu valstībā visgludākās gumijas delfīni ar kustīgām acīm, smejošu muti un nāsi, no kuras atskanēja vārdi «Pa» un «Ma», ja paspieda muguras spuru, tagad aizstāja lāčus. Vasarā pludmalē parasto piepūšamo matraču vietā nāca dabiskā lielumā piepūšami, ūdensnecaurlaidīgi un negrimstoši gumijas delfīni. Tos laida pārdošanā kāda liela, bagāta firma, kura uz visām auto
Ņujorkas modeļu nams izlaida «Ne\v Look» delfīna modeļa tērpus un sarīkoja «Astorijā» modes skati. Manekenes bija ģērbušās tādā kā gluda, spīdīga auduma maisā. Jostas vieta nebija iezīmēta, ap gurniem cieši apžņaugtais tērps zem ceļgaliem beidzās ar pēkšņu paplašinājumu, kam, bez šaubām, vajadzēja attēlot astes spuru. Komentētājs ieteica pircējām piemērot tērpam līganu gaitu, kas radītu ilūziju par vaļveidīgā slīdošām kustībām ūdenī.
Dienas presē, nedēļas laikrakstos, mēnešrakstos, zinātniski populārajos žurnālos, īpaši Amerikā tik izplatītajos žurnālos, kas veltīti dabai un dzīvniekiem, delfīns kļuva galvenais temats. Lielākā daļa rakstu (pašā sākumā to autori bija speciālisti, kas pievērsa īpašu uzmanību precīziem formulējumiem) bija sacerēti aizokeāna presei raksturīgajā, objektīvajā tonī ar faktuālu īsumu (katrā teikumā pa faktam), tomēr iemetot šur tur pa humora- graudiņam un ļaujot ieskanēties sentimentālai stīgai, kas padarīja rakstu saistošu.
Vieglāka rakstura izdevumos, protams, lauvas tiesa bija iedalīta smiekliem. «Playboy» numuram, kas iznāca pēc 20. februāra, uz vāka bija fotomontāža: Anita Ekberga, ģērbusies tikai peldkostīmā, apskauj Fa. Paraksts vēstīja: «Viņš teica, ka viņas augums ir kā radīts, lai ātri peldētu.»
Karikatūristi izmantoja šo tematu ar vislielāko aizrautību. Ja sakopotu zīmējumus, kas pārplūdināja presi, tad iznāktu nevis viens, bet vairāki milzu albumi. Vienā no karikatūrām bija redzams delfīns skolotājs (ar acenēm), 'kurš lasa klasei, līdz pusei ūdenī' ienirušiem delfīnēniem, grāmatu, ko notur virs ūdens pludiņu pults. Priekšplānā jauns delfīns ar sapīkušu, garlaikotu seju izrāda savu nepatiku pret mācībām, kamēr viņa kaimiņi apmainās šokējošām piezīmēm:
— Whafs wrong with him?
Citā karikatūrā attēlota aina kādā no Floridas okeanārijiem, kur īsi pirms izrādes (publika jau drūzmējas pie ieejas) delfīni defilē
garam saviem satrauktajiem instruktoriem, vicinādami plakatus, uz kuriem rakstīts:
MORE FISH!
MORE WATER!
Pirms vēl Fa sasniedza popularitātes kalngalus, delfīns ar slavenā Lila Abnera gādību jau bija parādījies komiksos «New York Herald Tribune» slejās. Pats par sevi saprotams, ka pēc 20. februāra tas iedvesmoja aizvien vairāk zīmējumu sēriju. Viena no tām, varbūt pati raksturīgākā, saucās «Bills un Lizija» un stāstīja par kāda pāra piedzīvojumiem. Bills bija attēlots kā sava veida superdelfīns ar milzīgi platām krūtīm, un peldēt viņš varēja neticami ātri, turpretī Lizija bija mazāka auguma, apaļīgākām formām un koķeti mirkšķināja skropstas. Stāstā bija daudz aizraujošu sarežģījumu, īpaši, kad Liziju nolaupīja neģēlis Karskis (viņam bija slāvu vārds, bet aziātiski sejas vaibsti, tā ka autors atstāja lasītājam visai plašas interpretācijas iespējas). Sagūstīdams Liziju un aizbēgdams kopā ar viņu ļoti spēcīgā motorlaivā, Karskis gribēja piespiest Billu stāties kādas ārvalsts dienestā (arī šī valsts nav tuvāk apzīmēta), taču Bills palika uzticīgs saviem amerikāņu draugiem. Atlētiskas delfīnu komandas priekšgalā Bills pēc neprātīga skrējiena pa okeānu panāca Karski, ienirdams izvairījās no ložmetēju apšaudes, kopā ar biedriem apgāza laivu, ar astes sitieniem apdullināja Karski (taču nenogalināja) un, uz muguras aiznesis viņu, bezsamaņā guļošu, atpakaļ krastā, nodeva laicīgās varas iestāžu rokās.[36]
Patiesības labad jāpiebilst, ka mīlestības apliecinājumi delfīniem pēc 20. februāra un slavas dziesmu koris nebija gluži vienbalsīgs. Šur tur pacēlās neapmierinātas balsis, un prese tūlīt piešķīra tām lielu nozīmi, tā apmierinot prasību pēc pretrunām, kura vienmēr snauž cilvēka dvēseles dzīlēs. Kāds T. V. Meisons, dzelzs izstrādājumu vairumtirgotājs, bijušais pretendents uz senatora krēslu kādā no dienvidu štatiem, savā runā, kurai bija visai plaša
atbalss, uzdeva dažus niknus jautājumus. «Kāpēc,» viņš noprasīja, «mūsu delfīnu sauc par Ivanu? Vai profesors Sevilja ir komunists? Un, ja tā ir, tad kā var izskaidrot, ka valsts resors uztic komunistam apmācīt mūsu delfīnus lasīšanā? Man ir divi mazgadīgi bērni,» Meisons ar aizkustinājumu turpināja, «zēns un meitene; es ceru, ka viņi dienās kļūs par krietniem amerikāņiem, tāpat kā tēvs, taču ne par ko pasaulē, pat ja man piesolītu miljonu dolāru, es nebūtu ar mieru, ka ābeci viņiem māca komunists.»
Pēc Edemsa lūguma — Edemss uzskatīja, ka uz šo uzbrukumu jāatbild — Sevilja uzrakstīja paskaidrojumu, ka vakarā pirms" Fa piedzimšanas viņš kinokļubā noskatījies filmu «Ivans Briesmīgais» («Ivans Bargais»). Otrā dienā, kad piedzimis delfīnēns,' viens no asistentiem piezīmējis, ka mazulis esot briesmīgi dzīvotspējīgs. «Labi, tādā gadījumā,» Sevilja teicis, «sauksim viņu par Ivanu.» «Varbūt šis joks nav sevišķi asprātīgs, taču katrā ziņā uztraukumam nav iemesla. Un vispār T. V. Meisona pārmetumi ir pilnīgi nepamatoti,» Sevilja savā paskaidrojumā secināja, «jo Ivans atklātībai ir pazīstams nevis ar vārdu Ivans, bet gan ar vārdu Fa, kuru viņš pats sev devis.»
Pols Omārs Pārsons (kuru draugi sauca par P. O. P. vai vēl vienkāršāk — par Popu) ar savu noraidošo viedokli aizgāja da,udz tālāk nekā T. V. Meisons un senators Sparks: viņš uzstājās pret delfīnu apmācīšanas principu vispār. Pops bija pazīstams plašākai publikai pēc nožēlojamajiem incidentiem sakarā ar viņa kandidatūras izvirzīšanu gubernatora postenim kādā no dienvidu štatiem. Tas bija parupjš atlētiska auguma tips, kurš labprāt izme
tās kreklā, kad sacīja runas, un kura spēcīgā, sulīgā valoda sagādāja prieku žurnālistiem. «Manas smadzenes,» viņš izsaucās kādā runā Atlantā, vērsdamies pie saviem politiskajiem domubiedriem, «nav spējīgas saprast, kāpēc kongress tērē mūsu naudu, lai izglītotu delfīnus. Mēs jau reiz bijām tik neprātīgi, ka iemācījām lasīt mūsu nēģerus, un tagad mums ar viņiem nepatikšanu diezgan, kāpēc vēl uzlaist sev krāgā delfīnus? Lai delfīni paliek savā vietā — jūrā, un mēs — savā, tā visiem būs labāk. Mēs dzīvojam ārprātīgo, gļēvuļu un nodevēju pasaulē,» Pops sparīgi turpināja, «bet, kamēr man dzīslās būs kaut pilīte asiņu, es uzstāšos pret ārprātu, gļēvulību un kaitniecību. (Aplausi.) Ja runa ir par mani, tad es — kā ikkatrs amerikānis, kas šā vārda cienīgs — ļoti mīlu dzīvniekus, sevišķi savu suni Rokiju, taču es uzskatu, ka mana suņa Rokija pienākums ir sekot man pa pēdām, kad pastaigājos, un, kad apsēžos, nogulties man pie kājām, nevis pārspriest ar mani tā saucamās, integrācijas priekšrocības. (Smiekli.) Ja runa ir par delfīniem, tad es gribētu šeit reizi par visām reizēm izteikt savu viedokli,» viņš turpināja, sizdams ar pamatīgo dūri pa katedru. Viņš ieturēja dramatisku pauzi un, vēl vairāk paaugstinādams balsi, sacīja: «Es uzskatu, ka zivs vieta ir uz mana šķīvja, nevis pie mana galda, kur tā vēl iedomāsies izteikt man nepiedienīgas piezīmes! (Smiekli un aplausi.) Jūs redzēsit,» viņš runas noslēgumā izsaucāsr^ka delfīni drīz vien pieprasīs mums pilsoņu tiesības!» (Ilgi aplausi, kam pievienojas zobgalības un naidīgi izsaucieni pret delfīniem.)