Popa izsacītajām bažām bija sevišķi traģiska izpausme netālu no visslavenākās vietas Savienotajās Valstīs: 22. februārī misters un misis Fulleri, abi skolotāji pusmūža gados, kas patlaban atradās kāzu ceļojumā ūz Niagaras ūdenskritumu, noindējās ar miegazālēm savā viesnīcas istabā. Savu rīcību viņi paskaidroja zīmītē, ko bija piesprauduši pie spilvena. Vēsts, ka delfīni runā — tā viņi rakstīja —, esot iegrūdusi viņus izmisumā, jo šī vēsts skanot ikā bēru zvans cilvēka virsvaldībai pasaulē. Tiesas lēmums notikušo izskaidroja ar īslaicīgu prāta aptumsumu, ko izraisījis ceļa nogurums un jau padzīvojušu cilvēku nervu sasprindzinājums medus mēnesī.
*
Amerikāņu tautai dara godu, ka tai pašā laikā, kad tika izrādīta šāda negatīva nostāja pret delfīniem, daudzi krietni vīrieši' un sievietes jau centās aizstāvēt delfīnu tiesības un uzlabot viņu dzīves apstākļus.
Grupa psihologu, kas bija dabūjuši valsts aģentūras atjauju vairākas stundas sarunāties ar Fa un Bi kādā Floridas okeanārijā, kur tie bija nogādāti, un kas pēc tam bija vairākos citos okeanāri- jos novērojuši viņu mēmos brāļus (their inarticulate brothers), uzrakstīja ziņojumu, «kura presē publicētais kopsavilkums dziļi ietekmēja sabiedrisko domu.
«No mūsu sarunām ar Fa un Bi,» psihologi rakstīja, «mēs secinām, ka abu delfīnu vārdu krājums, zināšanas un inteliģences pakāpe atbilst vidējā amerikāņu pusaudža vārdu krājumam, zināšanām un inteliģences pakāpei, tikai ar to atšķirību, ka delfīni nezina žargonu un runā pareizā angļu valodā. Arī mēmo delfīnu dabiskā inteliģence, spriežot pēc viņu izturēšanās, nav zemāka, lai gan viņiem, protams, nav tik lielas iespējas to parādīt. Mēs uzskatām, ka cilvēku un delfīnu attiecības, lai cik labas tās liekas- okeanārijos, tālāk jāattīsta lielākas vienlīdzības garā. Dresētāji un kopēji izturas pret delfīniem ar sirsnību, kas ir neliekuļota un bieži vien aizkustinoša, bet kam tomēr ir zināma iecietīguma nianse; tas pierāda, ka komplekss «cilvēks un dzīvnieks» un ar to saistītie aizspriedumi nav pārvarēti. Turpretī profesora Sevilj.as nodibinātās cilvēku un delfīnu attiecības neizraisa nekādu iebildumu. Ļoti iespējams, ka tieši ar savu dziļo cilvēcīgumu un pilnīgo aizspriedumu trūkumu (his complete freedom from prejudi- ces) profesoram Seviljam izdevies gūt ar Fa un Bi tik ievērojamus panākumus.
«Visos baseinos, kurus mēs apmeklējām,» ziņojumā tālāk teikts, «delfīnus baro ļoti labi. Arī medicīniski viņi ir pienācīgi aprūpēti. Tomēr viņu dzīves apstākļus nevar atzīt par ideāliem, jo pastāvīgā uzturēšanās ierobežotā telpā var galu galā ietekmēt viņu garīgo līdzsvaru. Sai sakarā mēs gribam uzsvērt, ka baseini nekādā gadījumā nedrīkstētu būt apaļi, jo tā delfīni ierod riņķot pa baseinu; šis paradums notrulina un ir analoģisks plēsīgo zvēru parašai staigāt pa sprostu uz priekšu un atpakaļ. Labāk būtu ierīkot delfīniem taisnstūra baseinus, kuru viena mala būtu vismaz simt metru gara: tas ir minimālais .garums, lai delfīns varētu ātri peldēt un līdz ar to gūtu vismaz brīvības ilūziju. Taču vislabākais līdzeklis pret ieslodzījuma kompleksu, turklāt ievērojot, ar kādu godprātīgumu delfīni izturas pret saviem draugiem cilvēkiem, būtu atļaut viņiem laiku pa laikam uzturēties atklātā jūrā, tāpat kā kareivjus atlaiž uz mājām atvaļinājumā.»
Drīz pēc tam «Amerikas māšu apvienība» publicēja domu sakopojumu ar līdzīgu noskaņu. «Tā kā delfīni runā,» mātes deklarēja, «neviens vairs nedrīkst uzskatīt viņus par dzīvniekiem. Ar kādām tiesībām doktors Lillī vai jebkurš cits zinātnieks drīkst ievietot delfīnu smadzenēs elektrodus? Ar kādām tiesībām okeanāriju direktori liek viņiem strādāt bez atalgojuma un nenormētu darba laiku gluži kā cirka zvēriem? Un kāpēc delfīnietēm jāpieņem partneri, ko viņām uzspiež baseinu direktori, bet viņas nevar tos brīvi izvēlēties, kā tas droši vien notiek viņu dabiskajā vidē?»
*
Ja runājam par dažādu baznīcu reakciju, tad jāteic, ka to nostādne bija garā viscēlākā, ar tālejošiem ierosinājumiem, jo būtībā tās pieskārās jautājumam par delfīnu nākamo statusu cilvēku sabiedrībā. Pirmais par to ierunājās evaņģēlistu mācītājs Līds savā rakstā «Jonāsa parāds», kas guva plašu atbalsi. Līds aizrādīja, ka delfīns ir vaļveidīgais dzīvnieks, tāpat kā valzivs (jeb, pareizāk sakot, kašalots), kas bija aprijusi Jonāsu. Vai gan nepelna ievērību fakts, ka valzivs (izsakoties tradicionālajā valodā) nesaberza Jonāsu «savos briesmīgajos žokļos? Tā viņu nepārvērta putrā, apstrādādama ar saviem muskuļiem un sajaukdama ar kuņģa sulu. Aprīdama Jonāsu, valzivs sagādāja viņam patvērumu savā vēderā, kas nekļuva viņa kaps. Un pēc dažām dienām tā Jonāsu sveiku un veselu izlaida atkal ārā, saglabājusi viņu gaidāmajiem darbiem. Cik noslēpumaina un providenciāla vaļveidīgā dzīvnieka un cilvēka saprašanās!
Līds rakstīja, ka tādas pārdomas viņam radušās, lasot 20. februāra konferences atreferējumu. Tad viņam kļuvis skaidrs, ! ka cilvēks vēl nav samaksājis pateicības parādu valim, jo vaļveidīgie dzīvnieki jau kopš senseniem laikiem apzīmogoti ar predestināci- jas zīmogu. Tālāk Līds pastāstīja, ka viņš esot pārdzīvojis īstu šoku, kad Fa, atbildēdams uz žurnālista labi domāto jautājumu, savukārt tieši un atklāti vaicājis: «Kas ir dievs?» Un Līds izsaucās: «Kurš kristietis gan nejūt sāpes, sastapdamies ar tik dziļu nezināšanu?» Protams, žurnālists esot atbildējis, cik labi pratis, taču vienīgā atbilde, un Līds nebaidoties to apliecināt, esot sludināt delfīniem evaņģēliju. Jo jautājums «Kas ir dievs?» nav parasts jautājums, uz kuru cilvēks spējīgs atbildēt patiesi vai nepatiesi, kā kuru reizi. Jautājums «Kas ir dievs?» jau pats par sevi ir tiekšanās pēc dieva. Ja Fa, kā to viss norāda, ir saprātīga būtne, tad viņam pieejami arī ticības noslēpumi.
Tomēr citi evaņģēlistu mācītāji, kā arī pārējo sektu sludinātāji, nepieņēma Līda drosmīgo tēzi bez iebildumiem un pretošanās. «Protams,» par to rakstīja baptistu mācītājs D. M. Hotorns, «dzīvniekiem ir sava vieta dieva radītajā pasaulē. Viņi, tāpat kā cilvēks, ir dieva radības, jo dievs viņus visus — no vislielākā līdz vismazākajam, no visderīgākā līdz viskaitīgākajam — izcēlis no Nebūtības. Taču dievs viņus nolicis uz zemākas pakāpes un pakļāvis cilvēkam. Dievs nepieļauj, ka šie radījumi Viņu mīlētu, pielūgtu Viņa noslēpumus un gūtu atalgojumu Viņa paradīzē. Es piekrītu Līdām,» Hotorns turpināja, «ka Fa izturas kā saprātīgs radījums. Diemžēl dvēsele un saprāts nav sinonīmi. Vai delfīniem ir dvēsele? Tas, lūk, ir galvenais jautājums. Lai par to pārliecinātos, vajadzīga otra atklāsme vai vismaz pilnīgi droša un neapšaubāma debesu zīme. Sludināt delfīniem evaņģēliju būtu cēls pasākums, bet varbūt tas vedina uz patvaļu, ko vēlāk vajadzētu rūgti nožēlot, jo tā mēs atkāptos no rakstiem, kurus dievs mums devis, lai mēs pēc tiem vadītos. Vai mums ir tiesības,» Hotorns savas runas nobeigumā jautāja, «vienlaikus grozīt Svēto rakstu burtu un garu un sacīt delfīnam, pievēršot viņu kristīgajai ticībai, ka pestītājs miris pie krusta, lai glābtu viņu?»