Sai brīdī polemikā iejaucās R. P. Šmits. Dzimis Francijā, domājams, ebrejs pēc izcelsmes, izglītojies Kanādā un Savienotajās Valstīs, Šmits bija jezuīts ar gaišu un vispusīgi attīstītu prātu. Teoloģijas un dabas zinātņu doktors, etnologs, sociologs, numis- māts, arheologs, viņš bez abām savām dzimtajām valodām (angļu un franču) prata itāļu, spāņu, vācu, rumāņu un čehu valodu (če- hiski viņš runāja bez kāda akcenta kā reti kāds ārzemnieks, tā vismaz izteicās paši čehi). Viņš bija sarakstījies ar Teijaru de Šardenu, lordu Bertranu Raselu un Ginteru Andersu. Kad viņam jau bija pāri sešdesmitiem, viņš sāka mācīties krievu valodu, lai, kā pats sacīja, «lasītu Tolstoju oriģinālā».
Šmits ļoti enerģiski un talantīgi uzbruka Hotorna tēzei. Tās pirmā vaina, viņš sacīja, ka tā sniedz reliģisku atbalstu pretīgajai un .komiskajai Popa runai Atlantā. Ja Hotorns būtu pamanījis šo bīstamo momentu, viņš pats pirmais to nožēlotu. Kristiānisms, ja tas negrib sevi diskreditēt, nedrīkst nekādā veidā būt saistāms ar atpalikušām politiskām doktrīnām. Pilnīgi pretēji, tam jācenšas saglabāt kontaktu ar pasaules attīstības procesu, jāizmanto domas progress un jādara viss, lai aptvertu svarīgākos zinātnes atklājumus. Hotorns pareizi saskata atšķirību starp dvēseli un prātu. Bet ar ko viņš pašreizējā gadījumā pamato savu apgalvojumu, ka delfīniem nav dvēseles? Kas tad īstenībā ir dvēsele? Vai tā nav radības spēja- izjust metafiziskas sāpes par savu pašreizējo stāvokli un ilgas atbrīvoties no tā ar kvēlu ticību? Delfīnu ticējumi, spriežot pēc Bi izteikumiem (20. februāra preses konferencē), ir vienkāršoti, parupji, Šmits turpināja, tomēr arī tie ietver sevī reliģiskās izjūtas pamatelementus: 1) priekšstatu par zaudēto paradīzi: ļoti senos laikos delfīni padzīti no zemes; 2) priekšstatu par viņpasauli: zeme ir paradīze, kur delfīni nonāk pēc nāves;
3) priekšstatu par pašuzupurēšanos: delfīni ir gatavi atdot dzīvību, lai drīzāk un drošāk sasniegtu mūžīgo svētlaimi; 4) priekšstatu par pielūdzamu pilnību: delfīni jūt kvēlu mīlestību uz cilvēku, kuru viņi iztēlojas (nepareizi) kā absolūti labsirdīgu un visvarenu būtni. Franču rakstniekam Verkoram taisnība, Smits turpināja, ka vienīgais nopietnais kritērijs, kas raksturo cilvēku, ir nevis ārējais veidols, nevis valoda, pat ne saprāts, bet gan reliģiskās jūtas.
Pretēji Hotorna domām, nav nekādas vajadzības gaidīt otru dievišķu atklāsmi, jo tieši tā jau ir atklāsme, ka šobrīd varam apsvērt jautājumu par delfīnu pievēršanu kristīgajai ticībai, tāpēc ka mums ir iespēja to darīt. Un drošo, neapšaubāmo debesu zīmi, kuru prasa Hotorns, mēs jau esam saņēmuši, jo ir taču noticis brīnums un delfīniem dāvātas spējas runāt.
Antropocentrisms, Smits turpināja, tāpat kā ģeocentrisms, ir novecojis. Cilvēks uz planētas vairs nav viens. Turpmāk viņam vajadzēs uzskatīt par sev līdzīgiem visus tos dzīvniekus, kas atbilst kritērijiem, pēc kuriem raksturo cilvēku. Ja mēs pārvarēsim nenovīdīgo prātu konservatīvismu, tad kļūst skaidrs, ka cilvēks un delfīns ir viens un tas pats radījums, kas tikai nosaukts dažādos vārdos. Tad nebūs aplami sacīt delfīnam, ka Kristus miris pie krusta, lai glābtu viņu, jo ar vārdu «cilvēks» mēs turpmāk apzīmēsim ikvienu radību, kam piemīt reliģiskas jūtas un ko var mācīt īstajā ticībā ar artikulētās valodas palīdzību.
Vēl lieku reizi mēs atklājam, Smits noslēgumā atgriezās pie savas iemīļotās tēzes, ka starp zinātni un reliģiju nav būtiskas pretrunas. Nebūt ne. Zinātne likusi mums saprast, cik plašs ir jēdziens «cilvēks», un līdz ar to mums paveras aizraujošas perspektīvas: mums jāpateicas zinātnei, ka turpmāk varēsim likt dieva vārdam atskanēt pašās okeāna dzīlēs.
Pēc šī raksta publicēšanas' vairāki garīdznieki, kas piederēja pie dažādām baznīcām, rakstīja Lorrimeram un lūdza atļauju mācīt Fa un Bi kristīgās ticības pamatus. Visi viņi saņēma pieklājīgā formā izteiktu noraidījumu. Komisija saprotot, Lorrimers atbildējis, cik cēli centieni diktējuši šos lūgumus, tomēr šimbrīžam neesot iespējams tos apmierināt, jo vieta, kur profesors Sevilja apmācot delfīnus, esot jātur slepenībā katram skaidru iemeslu dēļ: to prasot valsts drošības intereses.[39] Vismaz no oficiālā viedokļa raugoties, jautājums par delfīnu pievēršanu kristīgajai ticībai neesot vēl nobriedis.
Pavisam cita problēma saistīja Baltā nama uzmanību, un tā, liekas, prasīja ātru atrisinājumu. Apmācīt vienu vai divus delfīnus bija par maz. Ja delfīniem vajadzēja kļūt par tik vērtīgiem palīgiem Savienoto Valstu jūras kara flotei, tad bija nepieciešams nekavējoties darīt visu, lai nodrošinātu pietiekamu skaitu rekru- tējamu delfīnu. Padomnieku sakūdīts, Savienoto Valstu prezidents nezaudēja laiku: viņš rīkojās. Atgādinādams 1945. gada 25. septembra vēsturisko lēmumu, ar kuru prezidents Trumens anektēja Amerikas Savienoto Valstu kontinenta cokolu — ar šo lēmumu valsts zemūdens robežas ti'ka paplašinātas tālu aiz teritoriālajiem ūdeņiem —, Savienoto Valstu valdība paziņoja, ka turpmāk uzskatīs par Amerikas Savienotajām Valstīm piederošiem visus delfīnus, zobenvaļus, kašalotus un citus vaļveidīgos, kuru pārošanās un atnešanās rajons iekļaujas tās kontinentālā cokola robežās. Tādēļ minēto vaļveidīgo medības, zvejošana un gūstīšana aizliegta visiem kuģiem, kuteriem un laivām, visiem zvejniekiem, zvejnieku grupām vai zvejas uzņēmumiem, vienalga kādas tautības tie būtu, jo tas ietilpst vienīgi Amerikas Savienoto Valstu jūras kara flotes kompetencē.
Sī teksta nozīmīgums tālu pārsniedza praktiskos apsvērumus, kas bija iedvesmojuši tā autorus. īstenībā tas bija jauns, milzīgi svarīgs fakts pasaules attīstībā: jēdziens «amerikāņu delfīns» iegāja Vēsturē.
IX
Starptautiskā mērogā 20. februāra konferencei nebija negaidītas atskaņas: sociālistiskās valstis uz to reaģēja pieklājīgi, draudzīgās zemes — ar apbrīnu, trešās pasaules tautas — ar apbrīnu un bažām. Šais tautās, kam arvien lielākas raizes sagādājia eskalācija Vjetnamā, vadošajās aprindās cirkulēja pusbalsī izteikti jautājumi: cik tālu Amerikas Savienotās Valstis ies pa industriālās attīstības, zinātnisku brīnumu un pasaules ekspansijas ceļu? Tās jau guvušas uzvaru aukstajā karā, izmantojušas mierīgo līdzāspastāvēšanu, lai pavirzītos uz priekšu visās frontēs, tās panākušas Padomju Savienību lidojumos kosmosā un pārspēj to visās citās nozarēs; Latīņamerikā un vienā daļā Āfrikas un Āzijas tās sastāda un gāž valdības; Rietumeiropa jau ir pie Savienoto Valstu kājām; vai tagad tās neapreibs no savas visvarenības un katrreiz, kad kāda mazāka valsts tām pretosies, nesūtīs savus delfīnus mīnēt šīs zemes ostas un nogremdēt tās floti?
Anglijā A. C. Kressents, parlamenta loceklis, jautāja premjerministram, kā gan tas iespējams, ka Lielbritānija, jūras valsts pēc būtības, ļāvusi tik tālu aizsteigties sev priekšā delfīnu pētījumos. A. C. Kressentu pat viņa paša partijā uzskatīja par ekscentrisku franktireru un padulīu cilvēku, taču labprāt klausījās viņa agresīvo, pārspīlēto, allaž sensacionālo uzstāšanos. Premjerministrs atbildēja, ka «šai zemē», protams, esot izcili delfinologi, bet ka Lielbritānija nevarot atļauties izdot simtiem miljoniem, mārciņu sterliņu tikai del-finoloģijai vien un ka bez tam Lielbritānijas krastus neapskalojot neviena siltā jūra, kur varētu audzēt delfīnus. A. C. Kressents noprasīja, vai premjerministrs tiešām esot tāds nejēga jūras jautājumos un nezinot, ka eksistējot arī auksto jūru delfīni. Premjerministrs atteica, ka Fa un Bi piederot pie Tursiops truņcatus un ka Tursiops truncatus, cik viņam zināms, dzīvojot siltā ūdenī. A. C. Kressents paziņoja, ka, pēc viņa domām, ūdens temperatūrai neesot nekāda sakara ar šo lietu (was completely immaterial). Spriezdams pats pēc savas pieredzes, viņš nesaprotot, kāpēc auksts ūdens kavētu mācīšanos lasīt. (Smiekli.) Viņš jautāja premjerministram, kāds labums esot no milzīgajām summām, ko katru gadu iztērējot karaliskā flote, ja dārgu jo dārgu angļu aviobāzes kuģi varot dažās minūtēs nogremdēt ienaidnieka delfīns, kura tuvošanos neuztveršot neviens sonars. (Hear! Iiear!)x Premjerministrs atbildēja, ka cienījamā parlamenta locekļa bažas neesot pamatotas, jo līdz šim vienīgi amerikāņu delfīni esot operatīvi izmantojami. Cienījamais parlamenta loceklis vēlējās zināt, vai premjerministrs varot garantēt, ka ne Tautas Ķīnai, ne Padomju Savienībai nekad nebūšot operatīvi izmantojamu delfīnu. Premjerministrs tādu garantiju nevarēja dot, taču viņš iebilda, ka vajadzības gadījumā Lielbritānijas floti varētu aizsargāt amerikāņu delfīni NATO ietvaros. A. C. Kressents dziļi ievilka elpu, un viņa acis iedzirkstījās. Viņš bija novedis premjerministru tieši tur, kur gribēja.