Francijā deputāts Mariuss Silvens, viens no opozīcijas izcilākajiem pārstāvjiem, uzrunāja premjerministru šādiem vārdiem:
«Jūs nupat apliecinājāt pelnītu cieņu amerikāņu zinātnei, kas izdarījusi «varenu lēcienu uz priekšu»,- iemācot delfīnus runāt. Tas ir ļoti jauki, prezidenta kungs, bet ar to vēl nepietiek. Es aicinu jūs iet mazliet tālāk savās pārdomās. Francijai nav runājošu delfīnu. Amerikas Savienotajās Valstīs tādi ir. Vai jūs uzskatāt par savlaicīgu mūsu izstāšanos no NATO 1969. gadā, tieši tai vēstures brīdī, kad kļuva skaidrs, ka neviena kara flote turpmāk nevarēs iztikt bez šiem neaizstājamajiem palīgiem tiklab izlūkošanā, kā aizsardzībā? (Aplausi Federācijas un Demokrātiskā centra solos.) īsi sakot,, es aicinu valdību skatīties uz faktiem, nevis patverties diženuma sapņos, ko iedvesmo visšaurākais nacionālisms. (Protesta saucieni no UNR puses.) Atveriet acis, kungi! Tiklab ekonomiskā, kā finansiālā un militārā ziņā Francija ir maza valsts, kas nevar fare da se!2 (Enerģiski protesta saucieni skan no UNR, Neatkarīgo un dažiem komunistu soliem.) Jūs to noliedzat? (Saucieni: «Jā! Jā!») Labi, tādā gadījumā es sacīšu, ka Francijai jāizvēlas: vai nu tā ir ar mieru atkal iestāties NATO (protesta saucieni no UNR _un komunistu soliem), un tad tās kuģi saņems no Savienotajām Valstīm delfīnu vairogu, bez kura mūsu dienās kara flotei lemts pārvērsties dzelzs lūžņos (protesta saucieni), vai arī Francija pati apmācīs savus delfīnus. (Saucieni: «Jā! Jā! Kālab ne?») Jūs sakāt: «Kālab ne?» Es arī to saku. (Ironiski izsaucieni no UNR soliem: «Nu, tad balsojiet kopā ar mums!»)
«Es saku tāpat kā jūs: «Kālab ne?», tomēr es nebalsošu kopā ar jums un tūlīt atklāšu iemeslu, kāpēc ne. Taču vispirms es aicinu jūs padomāt par dažiem faktiem un skaitļiem. Amerikas Savienotajām Valstīm ir simt piecdesmit delfinologu. Japānai — astoņdesmit. Anglijai un Federālajai Vācijai — katrai pa piecpadsmit. Bet vai jūs zināt, kungi, cik delfinologu ir Francijai? Divi! (Pārsteiguma un protesta saucieni.) Es atkārtoju: divi. Kungi, kuri piederat pie vairākuma partijas un kuru rokās ir vara jau kopš 1958. gada, ko jūs pa šo laiku esat darījuši delfinoloģijas labā? Es atbildēšu jūsu vietā: neko! Absolūti neko! (Aplausi un protesta saucieni.) Vai jūs esat organizējuši vaļveidīgo dzīvnieku pētījumus? Nē! Vai esat nodibinājuši un finansējuši laboratorijas? Nē. Vai jūs esat parūpējušies par delfinologu izglītošanu? Nē. Vai esat organizējuši delfīnu ķeršanu Vidusjūrā, lai būtu ko pētīt? Nē. Vai esat vismaz iekārtojuši baseinus, kur nākotnē turēt delfīnus? Nē, nevienu. Viens no abiem franču delfinologiem lūdza piešķirt viņam nelielu gabalu zemes uz salas iepretim Marseļai, lai ierīkotu tur delfīnu audzētavu. Vai jūs to viņam piešķīrāt? Nē. Un vai jūs zināt, premjerministra kungs, kurp šis zinātnieks grib doties, lai pētītu delfīnus? Es jums to pateikšu: uz Savienotajām Valstīm!»[41] (smiekli, aplausi, protesta saucieni.)
Amerikas Savienoto Valstu Jūras kara flote un Valsts departaments ar drudžainu sasprindzinājumu gaidīja, kā uz 20. februāra preses konferenci reaģēs Padomju Savienība. Atbalsis no PSRS pienāca diviem lāgiem, ar visai ilgu starplaiku, kā šķita nepacietīgajiem novērotājiem.
22. februārī, tas ir, trīs dienas pēc konferences, PSRS valdība nevainojamā diplomātiskā stilā apsveica Savienoto Valstu valdību, amerikāņu zinātniekus un amerikāņu tautu ar «pārsteidzošiem sasniegumiem» zooloģijā.
«Taisnība,» viņš piebilda, «tās salīdzināt nav viegli, jo Padomju Savienības delfinoloģijas programma pēc saviem mērķiem un metodēm atšķiras no amerikāņu delfinoloģijas programmas. Pretēji amerikāņiem, kas, būdami tradicionāli individuālistiskās domāšanas upuri — šādu domāšanu attīsta kapitālistiskā struggle for life[43] —, visus spēkus koncentrēja uz vienu vai diviem delfīniem un panāca ar tiem brīnumus, mūsu zinātnieki centās pāriet tieši no delfīnu analfabētisma uz delfīnu masu kultūru. Zināmā mērā viņiem tas izdevās, izstrādājot vienkāršotu sazināšanās sistēmu, kas dod iespēju izrīkot ap simt delfīnu Melnajā jūrā. Šos delfīnus jau izmanto zvejniecībā ar pilnīgi apmierinošiem rezultātiem.»
«Velns parāvis!» Lorrimers izsaucās, kad Edemss atnesa raksta tulkojumu. «Mēs ne par matu neesam tikuši uz priekšu. Ko tas nozīmē: «zināmā mērā viņiem tas izdevās»? Un ko nozīmē «vienkāršota sazināšanās sistēma»? Man arī ir vienkāršota sazināšanās sistēma ar manu suni, bet tā taču vēl nav valoda! Nolāpītie stulbeņi, viņu mutes ir aizpogātas tikpat cieši kā viņu mundieri!»
Goldsteins, par kura atbraukšanu Edemss bija brīdinājis piektdien, 6. martā, ieradās bungalo sestdienas agrā pēcpusdienā, viņš bija liela auguma, platiem pleciem, spēcīgām krūtīm, muskuļotu kaklu, raupjiem vaibstiem, izaicinošu zodu, no krekla vaļējās apkaklītes spraucās ārā rudu un sirmu spalvu kušķi, ar savām biezajām, sirmajām, viļņotajām krēpēm viņš izskatījās pēc veca lauvas, viņš tuvojās bungalo iesānis, lielās, muskuļotās kājas kurpēs ar kaučuka pazolēm, ik soli sperot, it kā palēcās, galvu virs smagajiem, apaļajiem pleciem viņš turēja mazliet uz priekšu pieliektu, mazās, zilās ačteles ar zobgalīgu un viltīgu skatienu uzlūkoja Arletu un Sevilju, mani sauc Goldsteins, viņš sacīja skaļā balsī, sniegdams Seviljam platu, spalvainu roku, es esmu tā ebreju haizivs, kas, sākot ar šodienu, ievāks desmit procentus no visiem jūsu autora honorāriem, mis Lafeija, sastapt jūs ir likteņa dāvana, jūsu daiļums patiešām apbur, jūs esat vēl skaistāka un, valdzinošāka nekā fotogrāfijās, jums ir apbrīnojama līdzība ar Mariju Mančini, kuru, kā zināms, dievināja Luijs XIV, Goldstein, Sevilja iesmiedamies sacīja, jūs velti mēģināt Arletu samulsināt ar savu erudīciju, «Life» jau agrāk salīdzināja viņu ar Mariju Mančini, tāpat ir veltīgi viņu aplidot, jo pēc nedēļas mēs precamies, labāk apsēdieties un iedzeriet kādu glāzīti, jūs precaties? Goldsteins jautāja, atslīgdams balti lakotā krēslā, kas nokrakšķēja zem viņa smaguma, un kad jūs domājat pabeigt savu grāmatu par Fa un Bi?, pēc kāda pusgada, es ceru, Goldsteins pacēla galvu, viņš izskatījās priecīgs un iedvesmots, sirmie mati vizēja kā oreols, paklau, Brudcr, viņš sacīja, viegli uzsizdams Seviljam pa plecu, jums jāprecas pēc pusgada, tieši tad, kad iznāks jūsu grāmata, es jau tagad redzu visās avīzēs ar trekniem burtiem iespiestu:"