plānus, dzīve pieder mums, starp citu, ir taču pierādījies, ka mirst vienmēr citi, aizritēja vēl daži mirkļi, viņš ar sirdsapziņas pārmetumiem iedomājās — Maikls — Maikls savā kamerā gaida spriedumu, gaida, kad viņu notiesās, izpostīs viņa jauno dzīvi, mans lielais lāci, tu izskaties noskumis, nē, nē, Sevilja pasmaidīja, atbildēdams, es domāju par savu grāmatu, varbūt esmu pārsteidzies, apsolīdams to pabeigt pusgada laikā, pie galda, pie galda! Arleta sauca, lāči, suņi, kaķi, visi pie galda!, Sevilja piecēlās un ar maigumu paraudzījās Arletā, kā viņai patika allaž atkārtot šo priecīgo un nomierinošo rituālu, viņš veikli pārkāpa pār solu, uzlika abas rokas uz nomelnējušā ozolkoka dēļa, man gribas ēst, viņš, atkal saņēmies, paziņoja,
viņš sagrieza salātus un šķiņķi slksīkos gabaliņos uz šķīvja, miljons dolāru, viņš ierunājās, ko lai ar tiem iesāk? o, es zinu gan, tos vajag noguldīt uz desmit procentiem, Goldsteins dixit un tie ienesīs simttūkstoš dolārus, labi, bet ko mēs darīsim ar simttūkstoš dolāriem, izdosim? simttūkstoš dolāru vienā gadā nav iespējams iztērēt, vismaz mums ne, ievērojot mūsu dzīves veidu, jo mēs jau tāpat nopelnām pietiekami daudz, tu šo naudu atkal noguldīsi uz procentiem, Arleta uzjautrināta sacīja, Sevilja pacēla nazi kā diriģenta zizli, bravo, ar tavu muti runā veselais saprāts, mēs naudu noguldām, un pēc gada mums jau ir simt desmittūkstoš dolāru liels ienākums, tādā tempā es savu miljonu divkāršošu nedaudzos gados, un ko tad mēs iesāksim ar diviem miljoniem?, Arleta skatījās uz viņu un smējās, labi, mēs turpinām tādā pašā garā, Sevilja sacīja, mēs turpinām, un pēc dažiem gadiem mums jau ir trīs miljoni, un tad, tur nu neko nevar darīt, es mirstu un atstāju mantojumā vienu miljonu Džonām, vienu miljonu Elanam un vienu miljonu tev, un ko tu, manu nabaga mīļumiņ, iesāksi ar savu miljonu? tu, protams, turpināsi kā līdz šim un iekrāsi kolosālas summas, 'ko tu nekad nespēsi iztērēt, viņš paskatījās uz Arletu un sarauca uzacis, man negribētos, lai tu domātu, ka es paceļos pāri naudai, tas nav tiesa, cilvēki vienmēr mazliet liekuļo, kad runa ir par naudu, viņi izvēlas dažādas pozas, vai nu nesavtīguma pozu, vai skopulības pozu kā Goldsteins, lai gan īstenībā, kā man Edemss pastāstīja, Goldsteins viens pats uzaudzinājis sešus brāļus un māsas, kad viņam bijuši četrpadsmit gadi, tēvs nomiris, neatstādams ne graša, Goldsteins uzturējis visus, arī māti un vecmāmiņu, un vecmāmiņas māsu, veselu varzu, viņš maksājis par savu jaunāko brāļu skološanu, apprecinājis savas māsas, iekārtojis savus brāļus, varētu iebilst, ka viņa augstsirdība izpaudusies visai šaurā lokā, bet arī tā jau ir reta
un brīnišķīga parādība, ka cilvēkam izdevies sasniegt tādu kolektīva egoisma pakāpi, vairums ļaužu domā tikai paši par sevi, un tad vēl Goldsteins sauc sevi par skopuli un iedomājas, ka es esmu nesavtīgs, tāpēc, ka es nekur neieguldu savus piecpadsmittūkstoš- dolārus, bet īstenībā es baidījos tos pazaudēt, ieguldīdams nedrošā pasākumā, es neesmu nesavtīgs, es tikai esmu nekompetents naudas lietās, patiesībā es bieži domāju par šiem piecpadsmit tūkstošiem, tie man deva zināmu drošības sajūtu, un vai tu domā, ka es vienaldzīgi raugos uz izredzēm saņemt miljonu dolāru, nemelosim, industriālā sabiedrībā nauda sniedz vienīgo brīvību, kas nav tikai teorētiska, tā ir neizsakāma sajūta — zināt, ka ar šo miljonu dolāru mēs, tu un es, jau rīt varam aizbraukt uz jebkuru pasaules malu un dzīvot tur, un darīt tieši to, ko mēs- gribam, jo mūs aizsargās zelta barjera, jā, tas ir spēks, tā ir brīvība, bet tai pašā laikā man mazliet bail no šīs naudas, es neuzticos tai, man negribētos, ka tā man atņemtu vēlēšanos radīt, ka tā mani samaitātu vai izlutinātu un ka es naudas dēļ neviļus sāktu darīt kaut ko tādu, ko īstenībā neatzīstu, es bīstos, ka tā mani nesagrauž no iekšienes kā termīti,
viņš pagrieza galvu uz jūras pusi un dziļi ieelpoja, viņpus klints rietēja saule, un jūra pārklājās mēļiem atspulgiem, kas bija tik maigi un nomierinoši, ka aizmirsās haizivis un gribējās mesties ūdenī, jūra likās gluda, ar tikko jaušamu virmojumu, īstenībā augstuma dēļ viļņi nebija manāmi, tie vēlās līgani kā trīsas zem zirga ādas, vienīgi pēdējais vilnis plīsa pret krastu, savākdams, aizsviezdams un sajaukdams oļus, vienus un tos pašus oļus jau desmitiem tūkstošiem gadu, tas atplūda ar drausmīgu, sēcošu troksni, kas bija līdzīgs mirēja gārdzošajai elpai, Arleta nokopa galdu, viņš palika viens ar avīzi rokās, kad Arletas nebija tuvumā, viņam vienmēr kļuva skumji, līdzko viņa izgāja no istabas, viņam uzmācās saltuma un pamestības sajūta, trešajā lappusē viņš uzdūrās uz Elana un Džona interviju, tātad reportierim bija izdevies zēnus atrast mazajā Jaunās Anglijas ciematā, žurnālists piedēvēja viņiem idiotisku paziņojumu, kas bija iespiests trekniem burtiem:
MES NEESAM GREIZSIRDĪGI UZ FA. MĒS VIŅU UZSKATAM PAR SAVU PUSBRĀLI,
nabaga zeņķi, viņi pat nebija redzējuši Fa, vajadzēs pierunāt Merianu, lai aizved viņus uz Eiropu, šeit viņi vairs nav drošībā, kādā jaukā dienā man viņus nolaupīs, lai pieprasītu izpirkuma •naudu, bet ej nu pārliecini Merianu, līdzko es izteikšu tādu priekšlikumu, viņa to noraidīs, kaislība pretoties man viņā ir ■stiprāka par bērnu interesēm, viņš dzirdēja Arletas soļus uz terases, tad iestājās savāds klusums, viņš pacēla galvu, Arleta •stāvēja viņa priekšā, elpodama strauji un spēcīgi, maza dusmu grumba bija iegulusies starp uzacīm, melnās acis spīdēja kā divas kafijas pupiņas, es nezinu, vai te vainīga slava un nauda, viņa sacīja, bet, manuprāt, tu jau esi pietiekami izlutināts, kopš 20. februāra saņemdams pa desmit mīlestības vēstulēm ar fotogrāfijām ik dienas, var pieļaut, ka tas diemžēl ir normāli, bet tas, ka tu esi licis Megijai iekārtot speciālu mapi, kur katrai vēstulei iepretim novietota attiecīgā fotogrāfija, un ka tu šo mapi ņem līdzi uz bungalo, lai papriecātos par to manā klātbūtnē, tas ir zemiski, zemiski, zemiski, Sevilja pacēla uzacis, bet paklausies, tā taču nebija mana ideja iekārtot mapi, to izdomāja Megija, un, ja es to paņēmu līdzi, tad tāpēc, ka man vēl nav bijis laika izlasīt nevienu no šīm vēstulēm, viņš apklusa, Atietas acis zibsnīja dusmās, kad viņa noskaitās, pārvērtās pat viņas balss, tā kļuva zemāka un spēcīgāka, viņas augums likās blīvāks, tvirtāks, viņa nocietinājās kā cietoksnis, un bija vajadzīgs divreiz ilgāks laiks, lai ar saprātīgu argumentu pārrautu viņas aizsardzības līniju, nu, labi, ja tā ir Megija, tad viņa rīkojusies apbrīnojami nodevīgi, Arleta ir nedomāja rimties, un tev nevajadzēja viņu vēl atbalstīt, paņemot mapi līdzi nedēļas nogalē, kad tu esi ar mani, tas ir zemiski, turklāt augstākajā mēra banāli, viņš piecēlās, neņem taču to tik ļoti pie sirds, es domāju, ka būs uzjautrinoši palasīt šīs vēstules, uzjautrinoši? viņa atjautāja, nodrebēdama aiz niknuma, tāda maskarāde! lasīt, ko raksta šīs dullās, kuras tevi nekad nav redzējušas, bet izsaka tev vairāk vai mazāk aizplīvurotus precību piedāvājumus, un dažas pat ir ar mieru stāties ar tevi sakaros, es citēju, bez «jebkādām saistībām no tavas puses», Sevilja izslējās, bet tu taču tās esi lasījusi, jā, viņa skaļi atbildēja, un tai pašā mirklī no acīm viņai izsprāga asaras un tecēja pār vaigiem, es atļāvos ielūkoties šai. .. harēmā, šai verdzeņu tirgū un pat apbrīnot fotogrāfijas, kādi tērpi! ar kādiem izgriezumiem un šķēlumiem, tik suģestīvi, un pieguļoši! tik pieguļoši, ka rodas jautājums, vai tikai viņas nav likušas sevi iešūt tur iekšā, un satraucošais puskailo skaistuļu festivāls, kā atlietas vai zem caurspīdīgā auduma nojaušamas formas, kādi bikini![44] un divas vai trīs pavisam bez bikini, protams, mākslinieciskās pozās, o, nesmejies, nesmejies, es nekad neesmu redzējusi neko riebīgāku: sievietes izstāda sevi un piedāvā kā preci, cik nožēlojams priekšstats rodas par mūsu dzimumu, patiešām, es jutos pazemota viņu dēļ, stop, Sevilja skaļi sacīja un piecēlās, izstiepdams roku, it kā jokojot un pavēlot reizē, viņš devās uz istabu, ašiem soļiem piegāja pie galdiņa, kur priekšpusdienā, ierodoties bungalo, bija pametis mapi, paķēra to un atgriezās uz terases, vai tā ir tā pati? viņš jautāja, rādīdams neatvērto mapi Arletai, jā, Arleta atbildēja, viņš piegāja pie margām, atvēzējās un no visa spēka svieda mapi jūrā,, acumirklī iestājās klusums, mape gaisā atvērās, izbārstot fotogrāfijas, un krita bezgala ilgi, līdz ar tikko dzirdamu šļakstu atsitās pret ūdeni un pazuda krasta viļņa zaļajās putās, debates beigušās, Sevilja sacīja, uzlikdams labo roku Arletai uz pleca, viņa neatbildēja neko, tikai piekļāvās, interesanti, Sevilja pēc brīža ierunājās, ka panākumi tūlīt izpaužas naudas un dzimuma attiecībās, tas ir, spēka attiecībās, īstenībā mēs pat neesam vēl atbrīvojušies no feodālisma, pils un harēms, nocietināta pils un pirmās nakts tiesības, mēs vēl dzīvojam civilizācijā, kas balstās uz varmācību,