Goldsteins, Arleta pēc brīža ierunājās paklusā balsī, sacīja kaut ko tādu, kas mani ļoti pārsteidza: viņš domā, ka mēs milzu soļiem tuvojamies trešajam pasaules karam, o, nezinu vis, Sevilja steigšus atbildēja, nezinu vis, varbūt pastaigāsimies mazliet pa liedagu, kamēr vēl nav pilnīgi satumsis, viņš apklusa un pirmais sāka kāpt lejup pa klintī iecirstajiem pakāpieniem, kas veda uz mazo līcīti, daži pakāpieni bija tik šauri, ka vajadzēja virzīties sāniski gluži kā krabim, pa kreisi klints sienā, gurnu augstumā, vēl bija palikuši gredzeni, bet tauva, kas noderētu par margām, bija pazudusi, Sevilja jau divdesmito reizi bez īstas pārliecības nodomāja, ka varbūt vajadzētu iegādāties jaunu, būtu tikai jānopērk vajadzīgā garuma virve, augšā un apakšā jāsasien pa mezglam, lai to abos galos nostiprinātu, un tomēr viņš zināja, ka nekad to neizdarīs, pie mazā līcīša bija kāds stūrītis, kur patvērumam no ziemeļu vēja, domājams, iepriekšējo bungalo īrnieku bērni bija uzcēluši rupju valni no sausiem akmeņiem, tas bija būvēts šā tā, ar dievu uz pusēm, viena daļa bija sagruvuši, bet pārējais turējās stingri, Sevilja pasniedza roku .Arletai, palīdzēdams pārkāpt pāri vēja aizsegam, viņi apsēdās plecu pie pleca un atspieda muguru pret vēl silto .klints sienu, tai vakarā, kad Maikls iesniedza man atlūgumos, Sevilja sacīja, arī viņš runāja par trešo pasaules karu, viņa viedoklis bija tāds: pat mobilizējot veselu miljonu vīru, Amerika nevar 'uzvarēt karu Vjetnamā ar klasiskajiem ieročiem, un, jo ilgāk karš turpināsies, jo lielāku ietekmi iegūs amerikāņu vanagi, un beidzot viņiem izdosies izvirzīt prezidenta postenim vēl reakcionārāku cilvēku nekā Goldvoters, tai brīdī virsroku gūs tādi ģenerāļi kā Eizenhauers, kuri jau sen pieprasa, lai Āzijā izmanto atomieročus, viņi gribēs tikt galā ar Vjetnamu un pie tās pašas reizes arī ar Ķīnu, kamēr tai vēl nav pārāk daudz raķešu, viņi safabricēs kaut kādu provokāciju un labi iestudēta sašutuma orķestra pavadījumā nometīs pirmo kobalta bumbu uz Pekinu, bet PSRS? Arleta jautāja, pēc Maikla domām, PSRS agri vai vēlu iejauksies, un te nu ir amerikāņu vanagu galvenā kļūda, viņi domā, ka PSRS būs laimīga, atbrīvojusies no ķīniešu , draudiem uz savām robežām, un ļaus viņiem rīkoties, bet īstenībā PSRS nevar pieļaut, ka Savienotās Valstis sagrābj milzīgās Āzijas bagātības un īsā laikā nodrošina sev virskundzību uz visas planētas, pazudinot pašu PSRS, kad tā būs izolēta, Arleta paskatījās uz Sevilju izbiedētām acīm, un tu? viņa klusu vaicāja, vai tu domā, ka Maiklam taisnība? kā lai es to zinu, Sevilja atbildēja, ar īgnu, spēju kustību noplātīdams rokas, lai atrisinātu kādu grūtu uzdevumu, uz to jākoncentrē visa uzmanība, izslēdzot jebkuru citu domu, viņš nervozi un īgni atmeta ar roku, sacīdams «izslēdzot jebkuru citu domu», it kā cenzdamies aizslaucīt šo teikumu tālu projām, un tomēr man jāatzīst, viņš jau mierīgāk turpināja, ka Maikla vārdi mani dziļi ietekmēja, viņš norija siekalas un izskatījās nelaimīgs, Maikls bija intelektuāli tik godīgs, viņš runāja pagātnes formā, it kā Maikls būtu miris, Arleta grasījās kaut ko sacīt, bet, paskatījusies uz Sevilju, klusēja, viņš stingi raudzījās tālumā, sarauktām uzacīm, nolaistiem lūpu kaktiņiem,
viņš spēji pietrūkās, vai neiesim atpakaļ? viņš nervozi jautāja, jau? Arleta pacēla uzacis, mēs taču .tikai nupat atnācām, atvaino, Sevilja teica, pagriezdams galvu uz viņas pusi, un viņa nodomāja: viņš skatās, bet neredz mani, ja vēlies, varam palikt, viņš nepacietīgi piebilda, nē, Arleta tūlīt piekrita, iesim atpakaļ, viņa piecēlās un uzsmaidīja Seviljam, atvaino, viņš atkārtoja ar tādu kā samulsumu un uzbudinājumu reizē, tas ir šis nolādētais bungalo, mūžam tikai kāpt augšā un lejā, nekad nevar īsti izlocīt kājas, pastaigāt pa līdzenu vietu, bet mēs varam paieieties pa klinti gar krastu, plašuma netrūkst, viņa teica, te būs vairāki kilometri, nē, nē, viņš noraidot pakustināja roku, iesim atpakaļ, ja jau tev gribas mājās, viņa iesmējās, nevis man, bet tev gribas iet atpakaļ! viņš uzmeta Arletai skumīgu, mulsu un tai pašā laikā nepacietīgu skatienu, bet tad acīs atkal atplaiksnīja maigums, viņš viegli pasmaidīja un teica, jā, jā, man gribas mājās, un sāka kāpt augšup pa klints pakāpieniem,
arhitekts, kas bija projektējis bungalo, necieta ne logus, ne durvis, to nebija ne starp virtuvi un mazo ēdamistabu, ne starp ēdamistabu un dzīvojamo telpu, ne starp guļamistabu un vannas istabu, izģērbdamies Sevilja skatījās, kā Arleta kaila tīra zobus, lai labāk redzētu sevi spogulī, viņa bija noliekusies pār izlietni, kājas cieši kopā, ķermeņa augšdaļa izvirzīta uz priekšu, vēders ierauts, gūžas izspīlētas, tā bija gracioza un naiva poza, kas piederētos mazai, rātnai meitenītei, Sevilja pasmaidīja, plaušās ieplūda spēcīga gaisa strāva, viņš ar pūlēm apvaldīja straujo prieka uzbrāz- mojumu, no kura gandrīz elpa aizrāvās, jā, tas bija prieks, nevis iekāre, tas gavilējošs kā putns modināja alkas, bet viņš zināja, ka laimes apjausmā ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, lai tā neizgaistu, viņš jutās viegls, aizkustināts, laimīgs, bet tai pašā laikā sargājās būt pārāk laimīgs, viņu šūpoja gaismas viļņi, viņš lēca pa vēl neskartām pasaules virsotnēm pirmajā dienas stundā, šī ķermeņa skaistums, līksme, cerība, pateicība, viņam šķita, ka krūtis tūlīt pārplīsīs, tas bija neizturami, pēkšņi laime uzbrāzmoja ar tādu spēku, ka pārrāva visas robežas un gandrīz nogāza viņu gar zemi, Sevilja sāka smieties, jā, nu protams, vajag smieties, mānīties un ar smiekliem atjaunot puslaimes jutoņu, vienmēr taču, kā zināms, var atrast kaut ko uzjautrinošu, visam ir sava absurdā puse, piemēram, viņš jutās laimīgs tāpēc, ka Arleta tīra zobus, viņš smējās un juta, ka šie smiekli ir neīsti, nav taču iespējams noturēties ilgāk par mirkli neticami augstā dzīves virsotnē, mēs jau tikai pārejam no vienas stadijas otrā — smiekli, lai izbēgtu no baiļu nemiera, iegūšanas bauda, lai pārvarētu smieklus, maigums, lai izdziedinātu no baudas, — neprātīgas laimes mirkli nevar apstādināt, kāds no muguras stumj mūs aiz pleciem, nu, ej taču, ej, ej, kāpēc tu smejies? Arleta jautāja, noliekdamās pret spoguli, tu izskaties pēc mazas, rātnas meitenītes., viņa pagrieza galvu, lai paraudzītos viņam acīs, uztvēra viņa skatienu, visam augumam pārskrēja karsts vilnis, arī viņa iesmējās dziļi guldzošiem smiekliem un atbildēja piesmakušā balsī, es jau esmu rātna, Arletas galva atdusējās viņa pleca bedrītē, viņš gulēja, izstiepies uz muguras, katrs atslābinātais nosvīdušā ķermeņa muskulis sakļāvās ar matraci, viņš izstiepa labo roku un nodzēsa gaismu, iestājās, ilgs klusums, Sevilja elpoja tik rāmi, ka Arleta nodomāja: viņš ir aizmidzis, bet pēkšņi viņš ierunājās visparastākajā tonī, it kā atsākdams tikko pārtrauktu sarunu, ja krievi nepūš mums miglu acīs, viņš sacīja, un viņa balss klusumā skanēja noteikti un asi, ja viņi patiešām izmanto zvejniecībā simt delfīnu, tad viņi ir tikuši tālāk, nekā mēs domājām, starpsugu sakaru nodibināšanā, pat nepievēršot uzmanību viņu pļāpāšanai par individuālismu un kapitālistisko struggle for life, kas liek mums, nabaga nejaukajiem amerikāņiem, koncentrēt visus spēkus uz vienu vienīgu delfīnu pāri, tomēr jāatzīst, ka mēs vēl neesam paveikuši