neko, iemācīdami runāt diviem delfīniem, mums jāpaplašina sakaru loks līdz veselai sugai vai vismaz jāiemāca runāt vēl divdesmit trīsdesmit indivīdu, un, velns lai mani parauj, ja es zinu, no kura gala ķerties klāt šim darbam.
*
FA UN BI SARUNA AR PROFESORU SEVILJU
PIRMDIEN, 1971. GADA 9. MARTA, PLKST. 10 NO RĪTA
(Profesora Seviljas piezīme: «Nebiju redzējis Fa un Bi, kopš piektdien, 6. martā, aizbraucu no laboratorijas. Mani ieraudzījis, Fa palēcās, vairākkārt uzsita ar asti pa ūdeni un izgrūda veselu rindu priecīgu svilpienu. Bi pa to laiku turējās mazliet atstatu, klusa un rezervēta, un gandrīz neskatījās uz manu pusi.)
FA: — Pa! Kur tu biji? Kur tu biji?
S: — Labdien, Fa!
FA: — Labdien, Pa! Labdien, Pa! Labdien, Pa! Kur tu biji?
S: — Labdien, Bi!
BI: — Labdien, Pa. (Bi atrodas baseina centrā, viņa lēnām riņķo pulksteņa rādītāju virzienā un, garām peldēdama, pašķielē uz mani, taču neizlaiž nevienu skaņu un, liekas, nedomā tuvoties. Fa ir baseina malā, kādu metru no manis, sirsnīgs un atsaucīgs. Kad es piegāju pie baseina, viņš atļāvās parasto joku: apšļāca mani ar ūdeni no galvas lidz papēžiem.)
S: — Biju aizbraucis atpūsties kopā ar Ma.
FA: — Atpūsties? Tu gribi sacīt — gulēt?
S: — Atpūsties nozīmē neko nedarīt.
FA: — Un vai šeit tu neatpūties?
S: — Nē, parasti ne.
FA: — Bet tur, uz kurieni tu brauc, tu atpūties?
S: — Jā.
FA: — Kur tas ir?
S: — Pie jūras.
(Bi, pārtraukusi riņķošanu, uzmanīgi klausās, taču netuvojas.)
FA: — Arī šeit jūra ir tuvu. Reizēm es dzirdu viļņus, un, kad dzeru ūdeni, tam ir citu dzīvnieku garša.
S: — Es jau tev izskaidroju: paisuma laikā mēs atveram slūžas un baseinā ieplūst jūras ūdens.
FA: — Jā, es zinu. Neesmu aizmirsis. Es neko neaizmirstu, nekad. Man ļoti patīk, kad ūdenim ir jūras un citu zvēru garša.
S: — Bi, panāc šurp! (Bi nepaklausa tūlīt un, kad beidzot padodas, netuvojas tieši
baseina malai, bet peld līkumu līkumiem, lai parādītu, ka pakļaujas nelabprāt.)
S: — Bi, kas tev kait? Vai tu dusmojies?
BI: — Tu neteici, ka atstāj mūs.
S: — Bet tā taču nav pirmā reize. Pirms preses konferences es jau divreiz biju aizbraucis.
BI: — Jā, bet tu pateici, ka brauksi projām.
S: — Labi, nākamreiz es tev pateikšu.
BI: — Paldies, Pa. Vai tur, kur tu biji, ir jauki?
S: — Ļoti jauki.
BI: — Ko tu dari, lai neko nedarītu?
(Es smejos, un Fa tūlīt mani atdarina, zobgalīgi skatīdamies • uz Bi. Bi neapmierināta mirkšķina acis, bet nesaka neko.)
S: — Es rotaļājos ar Ma, guļu saulē un peldos.
BI: — Tev vajadzētu paņemt mūs līdzi. • FA: — Jā, Pa, tev vajag paņemt mūs līdzi!
S: — To nevar, tur nav baseina.
BI: — Bet kur tu peldies?
S: — Jūrā.
BI: — Un haizivis?
S: — Tur, kur es peldos, haizivju nav. Bet jums taču arī šeit neklājas slikti, kamēr es esmu projām, jūs rotaļājaties.
FA: — Jā, visvairāk ar Ba.[45] Viņš ir ļoti mīļš. Citi arī ir ļoti mīļi.
BI: — Es ļoti mīlu Ba. Viņš visu laiku ir pie mums. Viņš ar mums kopā peldas. Rotaļājas ar mums. Viņš mūs glāsta. Un runā. Viņš runā un runā.
FA: — Viņš mums izlasīja priekšā, kas par mums rakstīts avīzē. Bet paskaidrot negribēja. Viņš sacīja: «Pagaidiet Pa.»
S: — To es viņam lūdzu izdarīt.
FA: — Pa, es biju ļoti bēdīgs. Ir taču cilvēki, kas mūs nemīl.
S: — Vienmēr ir cilvēki, kam bail no kaut kā jauna.
FA: — Vai viņiem bail no mums? S: — Jā.
BI: — Es nesaprotu, kāpēc.
FA: — Viens vīrs esot sacījis: «Zivs vieta ir uz mana šķīvja.»
BI: — Pa, kāpēc viņš tā teica? Mēs jau neesam ēdami.
FA: — Un mēs neesam zivis!
BI: — O, Fa, neesi tāds snobs!
, (Es iesmejos, un arī Fa smejas.)
S: — Bi, kurš tev iemācīja vārdu «snobs»?
BI: — Ba iemācīja. Kāpēc tu smejies? Vai tas ir slikts vārds?
S: — Tas ir ļoti iabs vārds. īpaši, kad Fa sāk lielīties, ka viņš ir vaļveidīgais.
FA: — Bet es lepojos ar to, ka esmu vaļveidīgais. Delfīna smadzenes sver tikpat, cik cilvēka smadzenes. S: — Pareizi, tu neesi aizmirsis. FA: — Es nekad neko neaizmirstu. BI: — Vai avīzēs ir vēl citi raksti par mums? S: — Vēlāk paskatīsimies. Tagad es gribu tev kaut ko sacīt. FA: — Un man ari?
S: — Tev arī. Atceries, Fa? Tu taču iemācīji Bi runāt. FA: — Jā, es.
S: — Un tagad man gribētos, lai jūs abi iemācītu runāt citus delfīnus. FA: — Kāpēc?
S: — Ar diviem runājošiem delfīniem nepietiek. FA: — Kāpēc?
S: — Pārāk ilgi tas būtu jāskaidro.
FA: — Vai tev tas darītu prieku, ja mēs iemācītu runāt vēl citus delfīnus? S: — Jā.
FA: — Tad ka mes to darīsim? S: — Es jums atvedīšu delfīnus. BI: — Seit? Baseinā? S: — Jā.
BI: — Delfīnus vai delfīnu mātītes?
S: — Sākumā vienu mātīti.
BI: — Nē, nē!
S: — Kā, nē?
BI: — Es negribu..
S: — Tu negribi?
BI: — Es viņu sitīšu! Es viņai kodīšu!
S: — Bet paklausies, Bi . ..
BI: — Es viņai atņemšu viņas zivju Liesu.
S: — Bet paklausies, Bi, tas būs ļoti ļauni no tavas puses.
BI: — Jā!
S: — Tu gribi būt ļauna? • BI: — Jā! Es būšu ļoti ļauna, visu laiku! Es viņai kodīšu! S: — Bet kāpēc, Bi? Kāpēc? BI: — Es negribu, lai Fa viņas priekšā taisa «s». (Fa smejas. Bi pagriežas un iebelž viņam ar asti; viņš izvairās un nesit pretī.)